No trīs miljardiem līdz realitātei - skaudrā Serbijas pieredze ar Šlesera arābu drauga "waterfront" projektu

Tirdzniecības vietas, kafejnīcas, 8000 mājokļi 30 000 cilvēkiem, sakopta, moderna vide, kuru raksturo moderna arhitektūra, tas viss - piecu kilometru garumā gar Daugavu, Rīgas centrā. "Riga Waterfront" tiek pozicionēts kā projekts, kas padarīs Latvijas galvaspilsētu par jauno Eiropas centru.

Ir jābūt jocīgam, lai ko tādu negribētu savai pilsētai, taču jautājumus gan sabiedrībā, gan valsts iestādēs rada šāda vairāk nekā trīs miljardu vērtā projekta attīstītāji - Šlesera ģimenes uzņēmums tandēmā ar Aināra Šlesera - kā viņš pats saka - "draugu" Mohamedu Ali Alabbaru. Alabbars ir AAE uzņēmējs un kompānijas "Eagle Hills Properties" vadītājs, kuram ir draudzīgas saiknes gan ar diktatoru Aleksandru Lukašenko un viņa dūrē sažņaugto Baltkrieviju, gan Vladimira Putina paklausīgo Čečenijas vadītāju Ramzanu Kadirovu.

It kā daži no jautājumiem, kas radušies Latvijas sabiedrībai un valsts vadībai jau ir arī atbildēti, piemēram drošības iestādes nav saskatījušas šajā projektā riskus. Diezgan skaidrs it kā ir arī tas, ka šis projekts - ja tas tiešām tiktu realizēts - būtu kā liels, trekns ķirsis uz kūkas, ko veido citi apjomīgi "gadsimta projekti" tostarp "Rail Baltica". Rīga tiktu pārvērsta līdz nepazīšanai:

Un te nu vēlams pievērst uzmanību Serbijas galvaspilsētai Belgradai, kurai pirms vairākiem gadiem jau bija saskarsme ar Šlesera draugu no Dubajas un viņa sapņu projektiem.

Grandiozi paziņojumi un koši plakāti

Vēl 2012. gada pavasarī draudzīgā laivu braucienā pa Savas upi devās Serbijas tā laika viceprezidents Aleksandrs Vučičs un viņa godājamais viesis - ASV politiķis, bijušais Ņujorkas mērs (1994.-2001.), jurists Rūdijs Džuliani. Todien pirmo reizi arī tika paziņots par tā laika Belgradai fantastisku projektu - "Belgrade Waterfront". Belgradas centra atjaunošanā tika saskatīta labāka nākotne un risinājums valsts milzīgajam bezdarba līmenim. To, kā šis projekts turpmāk noritēja, detalizēti ir aprakstījis medijs "Failed Architecture" un, ņemot vērā to, ka Rīgai šobrīd tiek solīta ļoti līdzīga piekraste - ar publikāciju der iepazīties.

Pēc diviem gadiem tika atrasts investors. Viņš bija ar mieru ieguldīt jau kaut kur dzirdētu summu - trīs miljardus ASV dolāru - Belgradā. Tas bija Abū Dabī bāzētais Mohameda Ali Alabbara uzņēmums. Saskaņā ar pirmo plānu, grandiozais projekts bija pilnībā jāpabeidz astoņu gadu laikā.

Vučičs un Alabbars - arī duetā - projektu 2014. gada marta sākumā prezentēja Dubaijā. Izskanēja, ka projekta attīstītājs jau tolaik rīkoja arhitektūras konkursu divu vērienīgu objektu izbūvei, taču Serbijas arhitektus šīs ziņas toreiz neesot sasniegušas norāda "Failed Architecture". Vēlāk tajā pašā mēnesī notika vēlēšanas un Vučiks kļuva par Serbijas premjerministru.

Drīz vien "Belgrade Waterfront" projekts tika pasludināts par valsts nozīmes projektu. Ar kādu tieši pamatojumu - tas paliek neskaidrs. Tomēr tas ļāva projektam pāatrinātā tempā izskriet cauri daudziem valsts birokrātijas gaiteņiem - taisnā ceļā uz realizāciju. Uz jautājumiem, kāpēc nav bijis arhitektu konkurss, premjers Vučičs atbildēja, ka viņam "nebūtu nekas pret to, ja Arhitektūras Savienība atrastu tos trīs miljardus ASV dolāru". Drīz vien - kā labas draudzības sākumu - projekta realizētājs piedāvāja investēt naudu, lai atjaunotu pērli šajā Belgradas aizmirstajā rajonā - Serbijas kooperatīvās bankas ēku. Beigu beigās remonts izrādījās vien kosmētisks, skaistā nama pagrabs joprojām pludoja. Virs tā šajā ēkā drīz vien tika prezentēts pats "Belgrade Waterfront" projekts, pulcējot Serbijas un AAE augstākās valsts amatpersonas. Vieta publiskai diskusijai par šo visu - tikpat kā netika atvēlēta. Taču ļoti daudz vietas tika atvēlēts ļoti demonstratīvām un uzkrītošām šī projekta vides reklāmām. Serbiem bija jānotic, ka viņi plakātos redz spožo Belgradas nākotni. To panākt nebija viegli, jo pirms tam politiķi gadiem hipnotizēja serbus ar sapņainiem stāstiem par līdzīgiem projektiem, vēsta "Failed Architecture".

Cilvēki sāk uzdot jautājumus

Taču drīz vien publiskajā vidē sāka parādīties saistīto nozaru profesionāļu komentāri. Galvenais viņu vēstījums - pilsēta un informatīvā telpa ir pārbāzta ar spilgtiem paziņojumiem un plakātiem, taču nav nekā, kas tiešām liecinātu, ka projekts ir reāls - nekādu parakstītu dokumentu, nekādu reālu vienošanos un pētījumu par šādas būvniecības ietekmi uz vidi. Drīz kļuva skaidrs, ka projekts ļoti konfliktē ar Belgradas attīstīšanas plāniem, taču, tā vietā, lai pielāgotu projektu, izmainīti tika šie plāni. Sabiedrības viedoklis joprojām tika vairāk vai mazāk noairēts.

Kā pretreakcija radās aktīvistu kustība "Nenoslīciniet Belgradu". Tās mērķis - izgaismot projektu un galvaspilsētas būtisko lietu kārtošanā sabiedrību, kura, saskaņā ar aptaujām, korupciju, necaurspīdīgu valsts pārvaldi un tamlīdzīgus ieradumus diemžēl uztver kā normu. Tā tolaik pulcēja ap 10 000 biedru, taču sākotnēji neizpelnījās mediju uzmanību. Drīz vien atklājās arī citas savādas nianses - projekts paredzēja virkni problēmu pilsētvidei, taču nepiedāvāja risinājumus. Serbijā vidējā alga tobrīd bija ap 400 eiro mēnesī, taču viens dzīvoklis projektā iecerētajos namos izmaksātu ap 400 000 eiro. Daudz kas kļuva dārgāks nekā sākotnēji prognozēts.

No trīs miljardiem līdz realitātei

Jau 2015. gadā vairāk nekā 88 ģimenes tika pārceltas projām no teritorijas, kur paredzēts būvēt "Belgrade Waterfront". Šiem cilvēkiem tika piedāvāta pagaidu pajumte uz pieciem gadiem. Tolaik starp Serbijas valdību un "Belgrade Waterfront Capital Investment", kas pieder Alabbara firmai, tika parakstīts kontrakts. Sabiedrībai ar to neļāva iepazīties, taču pamatā lietas izskatījās šādi - Alabbara firma investē 150 miljonus eiro un tiek pie 68% no "Belgrade Waterfront", bet Serbija investē aizņemtos 280 miljonus un tiek pie 32%. Projekta realizēšanas termiņš tika izstiepts līdz 30 gadiem. Saskaņā ar šobrīd pieejamo informāciju, 2023. gadā tika pārdoti ap 6000 dzīvokļi jau izbūvētajos namos. Aktīvistu protestos valdība neieklausījās no no tieša kontakta ar neapmierinātajiem - veiksmīgi izvairījās.

Taču šajā stāstā pats galvenais ir savulaik piesauktā summa - trīs miljardi - no kuras, kā redzams, pēc vairākiem skaļu paziņojumu gadiem materializējās vien 150 miljoni un Serbijas aizņēmums. Tieši sākotnēji daudz reklamētie miljardi bija iemesls, kādēļ šis projekts tika ar steigu nests cauri varas gaiteņiem un izspruka no birokrātijas un pieņemtām pilsētas attīstīšanas normām.