Kur aiziet un ko redzēt? Ķivere pret pirātiem, vienīgais Baltijas pusdārgakmens un veca kroga loga rāmis: izstāžu ceļvedis

Savukārt Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā varam iepazīt, kādu skaistumu mums dāvā dzintars – vienīgais Baltijā iegūstamais pusdārgakmens, ko izskalo Baltijas jūra. Savukārt kultūras pilī “Ziemeļblāzma” skatāma gleznotāja Jāņa Brikmaņa 115 jubilejai veltīta piemiņas izstāde. Jāatgādina, ka padomju okupācijas laikā viņš bija malā nobīdīts talants, jo atteicās mālēt Ļreņina un Staļina portretus.

Aizraujošas ekspozīcijas arī ārpus galvaspilsētās. Tā Liepājas muzejs piedāvā kāda vēsturiska un nu jau pussabrukuša kroga  koka loga rāmja fotostāstus, bet “Siguldas devons” aicina uz Imanta Ziedoņa Krāsaino pasaku telpiskajām ilustrācijām.

* Rīgas Tehniskā universitātes zinātkāres centra “Futurimo Rīga” (Meža ielā 1/6. korpuss, Rīgā) līdz pat oktobrim var apmeklēt interaktīvo izstādi “Tavs kompass rāda uz jūru”, kas piemērota dažāda vecuma apmeklētājiem, lai viņi varētu gūt autentisku pieredzi, piemēram, uzkāpt uz stilizēta burukuģa modeļa un ar stūres konsoles palīdzību izmēģināt vadīt kuģi, pacelt un nolaist buru, pagriezt dzenskrūvi un iepazīt daudz citu “jūras vilka” dzīves aspektu.
 
Tur ir iespēja piemērīt jūrnieku apģērbu un drošības aprīkojumu, tostarp bruņu ķiveri, ko kuģu apkalpes izmanto tajās zonās, kur uzbrūk pirāti, piedalīties mezglu siešanas stafetē, iegūt un pārbaudīt zināšanas par to, ko kuģi pārvadā, un droši sakraut kravas kuģus un līdzsvarot tos, kā arī izmēģināt vadīt kuģi vējā un viļņos un plānot kuģu satiksmi Rīgas jūras līcī.

Izstāde ļauj bērniem un jauniešiem ar interaktīvu eksponātu un dažādu uzdevumu palīdzību iepazīt jūrniecības daudzpusību un inženiertehniskās prasmes, kas nepieciešamas darbā uz kuģiem, ostās un uzņēmumos, kas saistīti ar jūrniecību.

Izstādi veidoja “Futurimo Rīga” sadarbībā ar Latvijas Jūrniecības savienību, Latvijas Jūras administrāciju, Latvijas Jūras akadēmiju, Liepājas Jūrniecības koledžu, Novikontas Jūras koledžu, Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku štābu, lielo un mazo ostu pārvaldēm un vairākiem ar jūrniecību saistītiem uzņēmumiem. Sīkāk internetā: www.futurimo.lv.

* Rīgas kultūras pilī “Ziemeļblāzma”(Ziemeļblāzmas ielā 36, Vecmīlgrāvī) līdz 30. maijam skatāma gleznotāja Jāņa Brinkmaņa (1909-1996) 115 gadu jubilejai veltīta piemiņas izstāde.

Gleznotājs Jānis Brinkmanis ir Latvijas mākslas pasaulē spilgta, bet mazāk zināma personība. Viņa ceļš uz mākslu ir sava veida piemērs apņēmībai realizēt savu talantu, kā arī būt patiesam savās izpausmēs. Vēl viens no būtiskiem iemesliem atgādināt par vecmeistara daiļradi ir tas, ka viņš ir no tiem, kuriem padomju gados ne vienu reizi vien bija aizliegts izstādīt darbus, jo mākslinieks atsacījās kalpot pie varas esošās padomju valsts ideoloģijai, nestājās noteiktā partijā un savienībā. Tādēļ Jāņa Brinkmaņa gleznu izstāde atgādina par mazāk zināmiem faktiem Latvijas mākslas vēsturē.

Jānis Brinkmanis dzimis 1909. gadā Vecmīlgrāvī strādnieku ģimenē, un viņa ceļš uz mākslu ir neparasts, bet apliecina izcilas spējas un talantu. Latvijas Mākslas akadēmijā viņš iestājas pēc pamatskolas beigšanas 14 gadu vecumā un iestājeksāmenus nokārtoja bez iepriekšējas sagatavošanās. Viņš bija gleznotājs, kurš gleznoja eļļas tehnikā, ievērojot latviešu vecmeistaru izcilākās mākslas tradīcijas.

Jāņa Brinkmaņa ģimene glabā viņa pierakstītās atmiņas, kurās rakstīts: “Tā nu gleznoju tīri labi, kad akadēmijā rīkoja izstādes, lika manus darbus. Vēl kursu laikā gleznoju margrietiņas, gleznu “Galdiņš ar margrietām” atpirka akadēmijas muzejam.

2. kursā vasaras darbos uzgleznoju iesvētībās uzdāvinātās rozes, rudenī izliku akadēmijā izstādē. Profesors Vilhelms Purvītis tās novērtēja, jo esot teicis, ka tās esot labākas nekā Pladeram (gleznotājs Oto Pladers (1897-1970) – red.) muzejā. Pēc tam man samazināja mācību maksu uz pusi.”

Lai nopelnītu naudu studijām, Jānis Brinkmanis vasaras brīvlaikos strādāja pie zvejniekiem Rīnūžos un ostā pie kuģu iekraušanas darbiem. Kad pēc 4. kursa vajadzēja izvēlēties specializāciju, jaunais censonis izvēlējās profesora Jāņa Roberta Tilberga vadīto figurālās glezniecības meistardarbnīcu un akadēmiju beidza 1933. gadā, iegūstot mākslinieka gleznotāja grādu. 

Pēc studiju beigšanas jaunais mākslinieks pārceļas uz dzīvi Elejas pagastā, kur strādāja par zīmēšanas un glītrakstīšanas skolotāju Elejas pamatskolā. Tāpat daudz pūles prasīja darbs saimniecībā, dažādi lauku darbi, bet centies laiku atrast arī gleznošanai – tapuši ne mazums portretu.

Par mākslinieka likteņa līčločiem un nostāju liecina viņa teiktais: “Kad bija iebraukuši krievu tanki un nodibināta komunistu valdība, bija jāraksta lozungi izpildu komitejai, skolai, tautas namam, vēlēšanu iecirknim. Visiem lika stāties kolhozā. Pēc kara Rīgā nejauši uz ielas satiku grafiķi Rūsu. Kad viņš jautāja, kur biji palicis, jo akadēmijai vajadzēja pasniedzēju, tad atbildēju, ka man nevelk jaunā kliķe, netaisos arī gleznot Staļina un Ļeņina portretu…” Pēckara gadus Jānis  Brinkmanis pavada Vecmīlgrāvī līdz pat savai nāvei.

Pēc pārcelšanās uz Rīgu, strādājot kultūras pilī “Ziemeļblāzma” par mākslinieku, pēc viņa iecerēm tika veidota parka strūklaka, vējrādis un arī akvārijs, kura apdarē izmantoja no Staburaga atvestos akmeņus. Jānis Brinkmanis ir veidojis visu pašdarbības teātra iestudējumu dekorācijas un butaforijas, telpu noformējumu pasākumiem un afišas. Sīkāk internetā: www.ziemelblazma.riga.lv.

* Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izstāžu zālē (Brīvdabas ielā 21, Rīgā) līdz 18. augustam skatāma tautas lietišķās mākslas izstāde “Dzintargaisma”, kas sniedz ieskatu dzintara rotu darināšanas tradīcijās Latvijā no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām un vienlaikus atgādina par dzintara mākslinieciskās apstrādes prasmju izzušanas risku nākotnē.

Dzintars (latīņu valodā - succinum, angļu - amber, franču - ambre, vācu  - bernstein) ir Baltijā vienīgais iegūstamais pusdārgakmens, saukts arī par saules akmeni, dzītaru, zītaru, un tāpēc arī kopš aizvēsturiskiem laikiem Latvijas teritorija tikusi dēvēta par Dzintarzemi jeb Zītara zemi, bet Baltijas jūra par Dzintarjūru.

“Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtajā gadskārtā vēlamies stāstīt ne tikai par dzintara mantojumu mūsu muzeja krājumā, kas glabā vairāk nekā 200 priekšmetus, no kuriem 99 dzintara rotas ir izstādē, bet arī aicināt ikvienu ieraudzīt un novērtēt dzintaru kā unikālu, nacionālo piederību simbolizējošu, bezgala skaistu akmeni, ar cerību ieinteresēt jauno dzintara apstrādātāju paaudzi tradicionālo prasmju apgūšanā un dzintara apstrādes un rotu darināšanas tradīcijas turpinājumā,” stāsta muzeja direktore Zanda Ķergalve.

Lai gan dzintara mākslinieciskajai apstrādei Latvijas teritorijā ir senas tradīcijas, vislielāko popularitāti šis materiāls bija sasniedzis pēc Otrā pasaules kara, kad ar tā māksliniecisko apstrādi sāka nodarboties vairākās tautas lietišķās mākslas studijās. Īpašas bija Liepājas studijas “Dzintars” un “Zītars”, kas darināja tikai dzintara rotas. Dzintara apstrādes tradīcijā liela nozīme bija faktam, ka Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā 1939. gadā tika izveidota Dzintara apdares nodaļa.

Diemžēl šobrīd dzintara apstrādes meistaru skaits iet mazumā, lielākā daļa no minētajām studijām savu darbību ir beigušas. Vienīgā, kas Latvijā nodarbojas ar dzintara apstrādi, ir Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Tautas lietišķās mākslas studija “Zītars”, daži meistari vēl darbojas arī studijā “Kursa” Liepājā.

“Dzintara mākslinieciskās apstrādes prasmju saglabāšana ir svarīga šodien, kamēr vēl ir iespēja tikties ar meistariem, kuri savas zināšanas ieguvuši no saviem skolotājiem. Ir nepieciešams dokumentēt viņu pieredzi, lai nodrošinātu šo zināšanu saglabāšanu nākamajām paaudzēm,” uzsver izstādes kuratore, Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas nozares eksperte Linda Rubena.

Izstādes ekspozīciju veido Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma un individuālo kolekciju materiāli, kā arī dzintara rotas, kuras mūsdienās darinājuši studiju “Kursa” un “Zītars” meistari un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēkņi. Apmeklētāju acis priecē saktas, kniepķeni, krelles, kuloni, rokassprādzes un citas dzintara rotas Sīkāk internetā: www.brivdabasmuzejs.lv.

* Liepājas muzeja Mazajā izstāžu zāle (Kūrmājas prospektā 16/18) līdz 30. jūnijam skatāma fotogrāfa Normunda Kaprano fotoizstāde “Vecā loga stāsti”, kur ar fotogrāfiju starpniecību iespējams iepazīties ar kādas pamestas vēsturiskas ēkas koka loga rāmja stāstiem. Arī pats “stāstītājs”, koka rāmis, ir radis vietu izstādē.

Fotogrāfs iedvesmu fotodarbiem guvis ceļā no Liepājas uz Ventspili, kad, nedaudz novirzoties no ierastā kursa, viņš atrada patiesu pērli – no pamatīgiem laukakmeņiem celtu ēku ar apsūnojušu dakstiņu jumtu.

“Diemžēl ēka bija pamesta un visu aizmirsta – aklām logu acīm, nezālēs ieaugusi. Lai kā arī centos, fascinējošās būves vēsturi izzināt, neizdevās atrast tās īpašniekus. Vien noskaidroju, ka ēka reiz savos ziedu laikus esot bijis Villas krogs,” stāsta fotogrāfs un turpina: “Vienu no koka loga rāmjiem, kas vēl turējās vienā eņģē un žēli čīkstēja, nespējot pretoties vēja nodomam likvidēt pēdējo stiprinājumu, iemūžināju lielākoties melnbaltos fotoattēlos. Kāpēc melnbaltos? Manuprāt, vecā loga stāstiem nepiestāv košas krāsas.”

Degsme vērot pasauli caur kameras “aci” Normundam Kaprano bijusi jau kopš agras bērnības, kad kopā ar tēti attīstījis bildes palagos un sarkanajā gaismā ietītajā virtuvē. Tolaik fotogrāfs neesot varējis iedomāties, ka ar laiku fotoaparāts kļūs par vispateicīgāko ceļabiedru. Normunds Kaprano (1963) ir Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Tautas fotostudijas “Fotast” biedrs, kura ikdiena aizrit piejūras vēju pilsētā Liepājā. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

*  Kultūras centrā “Siguldas devons” (Pils ielā 10) līdz 9. jūnijam skatāma mākslinieces Ināras Liepas un izstādes līdzautora Ulda Liepas veidotā krāsaino telpisko ilustrāciju izstāde, kurā eksponēti darbi, kas tapuši iedvesmojoties no izcilā latviešu dzejnieka un publicista Imanta Ziedoņa (1933-2013) grāmatas “Krāsainās pasakas”.

Inārai un Uldim Liepām Imanta Ziedoņa ceļš Latvijas kultūrainā, dzīvē un vēsturē saistās ar eksperimentu, atvērtību jaunām vēsmām un neizsīkstošiem radošiem meklējumiem – arvien būt ceļā, kustībā – kā to mīlēja pats dzejnieks. Izstāde tapusi lielā mērā iedvesmojoties no Imanta Ziedoņa daiļrades, taču autori saglabā savu rokrakstu, kā arī attieksmi pret šobrīd pasaulē notiekošo.

Imanta Ziedoņa dzīvē paralēli ir pastāvējis eksperiments un ikdiena, slavas spožums, radošs spēks un vienkārša, ikdienišķa cilvēcība. Izjusti un spēcīgi viņš izmantojis valodas izteiksmību, metaforās domājot par lielajām sakarībām cilvēces un tautas likteņos vēstures gaitā, par iespēju mākslai ietekmēt vērtību izpratni sabiedrībā. Savos darbos dzejnieks apvieno 20. gadsimta modernisma tradīcijas, tīrās mākslas augstos principus ar laikmetīgo sociāli aktīvā mākslinieka pozīciju. Viņš mācējis rūpīgi radīt latviskās kultūras vērtības, modināt pret tām cieņu un lepnumu. Imanta Ziedoņa rīcība bija principiāla nostādne – stiprināt latvisko identitāti un garu. Dzejnieka dzīves pieredze savā bagātībā un daudzveidībā ir unikāla, ar viņa garam un darbam piemītošo pasaules elpu. Imanta Ziedoņa personība ir tā, kas noteikusi ļoti daudz lietu loģiku, secību un gaitu, raksta mākslas zinātniece Gundega Cēbere. Un to var sajust arī šajā izstādē.

Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas” ir ceļojoša ekspozīcija, kuras pirmā pieturvieta ir Sigulda. Sīkāk internetā: www.tourism.sigulda.lv.