Kur aiziet un ko redzēt? Laika sajūta ar skeletiem. Ciklamenas slepenā dzīve un Maija Tabaka Jēkabpilī: izstāžu ceļvedis

Savukārt tiem, kuri iecienījuši vecmeistaru darbus, jādodas uz Vecrīgas galeriju “Jēkabs”, kur redzami Jāņa Pauļuka (1906 – 1984) darbi. Turpat netālu Rīgas Porcelāna muzejā varam iegremdēties pavasarīgi krāsainajā un delikātajā Ineses Margēvičas daiļradē viņas personālizstādē “Ciklamenas slepenā dzīve”. Savukārt uz Dobeles muzeju jādodas “praktiskā” garīguma meklētājiem – tur skatāma Dobeles novada luterāņu dievnamiem veltīta izstāde “Modini, mudini, mierini”.

* Rīgas Porcelāna muzejā (Kalēju ielā 9/11, Vecrīgā)  līdz 9. jūnijam ir iespēja iegremdēties pavasarīgi krāsainajā un delikātajā Ineses Margēvičas daiļradē viņas personālizstādē “Ciklamenas slepenā dzīve”. Muzejs šo izstādi piesaka šādi:

Māksliniece stāsta: “Izstādē risinu tēmu par cilvēku un augu jutīgiem saskarsmes punktiem, par mijiedarbību, uztveri, enerģiju. Savvaļas ciklamena ir neparasts augs. Pirmo reizi, brīvā dabā tās ieraudzīju Francijā, kādā mežonīgā dārzā. Gandrīz uzkāpu virsū tumši brūnajiem bumbuļiem, cietiem kā koks. Ko dara ciklamena aizsargājošā tumsā? Vai jūt saudzīgās dārznieka rokas, kas aprušina zemi ap to, vai vienkārši guļ, un neizteiksmīgais, kokainais bumbulis tāds paliks vienmēr? Kāds spēks liek visam izmainīties, kad no necila bumbuļa pret sauli sāk tiekties vārīgas rozetītes, tālāk pārtopot lapiņās un maigi rozā ziediņos? Augs lēnam pārvēršas un sāk elpot citādāk.”

Inese Margēviča pirmos izstādes darbus sākusi veidot sarežģītajos Covid-19 pandēmijas apstākļos un turpinājusi arī laikā, kad Krievija iebruka Ukrainā. Darbnīca un mākslas jaunrades darbs bija kā patvērums no reālās pasaules un neziņas par nākotni. Soli pa solim Inese Margēviča uzbūra porcelānā savu paradīzes dārzu, kurā atveldzēties, uzelpot. Izstādē “Ciklamenas slepenā dzīve” ir redzami jaunākie, pēdējos četros gados tapušie keramiķes darbi - sižetiski apgleznotas porcelāna oriģinālformas. Figūru izgatavošanā izmantoti dažādi porcelāna veidošanas paņēmieni, apvienojot liešanu un veidošanu, kā arī eksperimentēšanu ar porcelāna plastiku, to burzot un krokojot.

Delikāts, polihroms apgleznojums virsglazūras tehnikā ir veikts ar roku. Salīdzinot ar mākslinieces agrākajiem darbiem, kuriem raksturīgs monohroms, klusināts kolorīts ar cēlmetālu akcentiem, šīs izstādes darbos ir uzplaukusi krāsainība. Sārtie un zaļie toņi aicina pašķirt ziedu stublājus un ienākt iztēles slepenajā dārzā, ienirt siltā upes ūdenī, atmodināt jutekļus un visbeidzot – uzelpot. Pašlaik māksliniece strādā par pasniedzēju Oskara Kalpaka Rīgas tautas daiļamatu pamatskolā un Pārdaugavas Mūzikas un mākslas skolā.Sīkāk internetā: porcelanamuzejs.riga.lv,

* Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 11. maijam skatāma latviešu glezniecības vecmeistara Jāņa Pauļuka izstāde. Viņa daiļradē nozīmīgākie izteiksmes līdzekļi ir krāsu līnija un faktūra. Ar to palīdzību mākslinieks ir izkopis sev raksturīgo glezniecības rokrakstu, ko nevar sajaukt ne ar vienu citu latviešu mākslinieku.

Savukārt gleznu ekspresīvā daba sasaucas ar mākslinieka paša personību, par ko mākslas cienītāju aprindās zināms ne viens vien skandalozs stāsts. Izstādē aplūkojami divi desmiti mākslinieka gleznu, kas tematiskā ziņā aptver viņa iemīļotākos sižetus - saules un jūras peldes vasaras tveicē, atpūtniekus parkā, pilsētas kņadu un lauku rimto ikdienu. Visas šīs tēmas mākslinieks prata atainot pietiekami reālistiski, lai iekļautos padomju laiku sociālistiskā reālisma rāmjos, vienlaikus pamanoties ekspresiju gleznās tuvināt ievērojamā amerikāņu mākslinieka un ideologa Pola Džeksons Poloka (1912-1956), kas tiek izskatīts par abstraktā ekspresionisma radītāju, cienīgiem krāsu un abstraktu līniju salikumiem.

Jānis Pauļuks (1906 – 1984) ir latviešu glezniecības klasiķis. No 1924. gada līdz 1939. gadam ar pārtraukumiem viņš strādājis par zīmētāju un kaligrāfu, 1938. gadā iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā. Pēc studijām akadēmijā pievērsies vienīgi glezniecībai. Izstādēs piedalījies no 1945. gada. Kopš 1945. gada bijis Mākslinieku savienības biedrs, no kuras sava neparastā rakstura dēļ vairākkārt izslēgts un atkal atjaunots.

Pirmais viņa daiļrades posms (1930.-1940. gadi) raksturīgs ar pievēršanos klasiskām mākslas vērtībām, darbu pamattonis bija pelēcīgs, sudrabains, reizēm patumšs. Otrais posms (1950.-1960. gadi) iezīmīgi ar krāsas, kā galvenā formas izteiksmes līdzekļa dominanti. Glezniecības maniere atraisījās, krāsu palete kļuva gaišāka. Trešais un pēdējais posms ir 1970-1980. gadi, kad meistara daiļrade iegāja brieduma fāzē, bija ar plašu paletes spektru, brīvu, virtuozu triepienu, ļoti dinamiska. Sīkāk internetā: www.paintings.lv.

* Jēkabpils mākslas galerijā “Mans’s” (Brīvības ielā 154) līdz 25. jūnijam skatāma izcilās latviešu  gleznotājas Maijas Tabakas gleznu personālizstāde “Iedomu prieks”. Galerija šo izstādi piesaka šādi:

“Iedomu prieks. Sava ceļa meklētāja ar reālās pasaules iedzīvināšanu sev zināmajā tēlu atveidē un iepazīšanā. Viņas iedomu prieka krāsai piemīt bezgalība un apvienots priekšstats par esošās parādības likteni un vienreizējo kolorītu. Mākslinieces iedomu prieka mērogs ir profesionāla varēšana un pārmūžīgais garīgums.”

Kļuvusi populāra pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados māksliniece ir noturējusi interesi par saviem darbiem līdz pat šodienai, kad tuvojas viņas 85 gadu jubileja. Ir nomainījušās paaudzes, bet viņas darbi un īpašie glezniecības paņēmieni ir aktuāli arī mūsdienās.

“Maijas Tabakas darbu iekšējā spriedze aizvien ir augusi. Reizēm sasniegta robeža, pie kuras emocijas kļūst par drudzi un skaistais - par iznīcinošo. Reālā pasaule saplūst ar mākslinieces antipasaulē ieraudzīto. Trauksmes pārpilno gleznu starojums ne vienam vien šķitis smags un traģisks. Tās ir skaistas bildes tikai paviršā skatījumā. Daudzi Maijas Tabakas darbus vērtē kā mūžīgos svētkus, optimistiskus prieka dārzus. Jūtīgāks aplūkotājs drīzāk jutīsies neomulīgi. Tur drīzāk valda nepiepildītas ilgas pēc laimes, sapņu projekcija, darbībai risinoties aizsaules retinātajā gaisā, skaisti dekorētos mirāžu tuksnešos. Krāšņie dārzi un ziedu klēpji šķiet izplatām bīstamu dvesmu. (..) Katra Maijas Tabakas glezna ir sapnis par iedomātu dzīvi, un katrs viņas personāžs skatās mūžības bezgalībā. Tāpat kā Maija Tabaka pati,” - tā 2004. gadā rakstīja mākslas vēsturnieks, bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis.

Galerijas “Mans’s” sadarbība ar Maiju Tabaku aizsākās pirms vairāk nekā 30 gadiem. Populārā gleznotāja toreiz uzticējās jaunajam provinces galeristam Uldim Čamanam, kurš savukārt nekautrējās lūgt darbus glezniecības ikonai, un atvēlēja savas gleznas izstādēm. Maijas Tabakas izstādes galerijā “Mans’s” kļuvušas par vērienīgu notikumu Jēkabpils pilsētas kultūras dzīvē. Šī ir jau trešā mākslinieces izstāde Jēkabpils galerijā, kurā izstādi ap pussimts viņas darbi, kas radīti no 1982. līdz 2024. gadam. Tos personālizstādei piedāvājusi pati māksliniece, bet skatāmas gleznas arī no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, mākslas centra “Zuzeum” un galerijas “Mans’s” kolekcijām. Sīkāk internetā: www.manss.lv.

* Dobeles novada muzejā (Brīvības ielā 7) līdz pat 19. oktobrim skatāma muzeja krājuma izstāde “Modini, mudini, mierini”, kas veltīta novadā esošajām luterāņu baznīcām (izstādes nosaukumā ir vārdi, kas uzrakstīti uz 1927. gadā uzstādītā Dobeles luterāņu baznīcas zvana),

Šajā izstādē apskatītas gan funkcionējošas, gan tās baznīcas, kas nu jau ir dažādā drupu stāvoklī. Tā pat kā citur, arī Dobeles novada dievnamiem gan abās pilsētās (Dobelē un Aucē), gan katrā pagastā (pašlaik Dobeles novadā ir 19 pagasti) nav tikai reliģiska nozīme, bieži vien tie ir katras vietas spilgtākie vēstures liecinieki. Tās ir oāzes, kas sevī glabā skaistus sakrālās mākslas paraugus, bet pašu ēku apveidi atgādina par arhitektu, namdaru, amatnieku prasmēm un sasniegumiem vai piedzīvotajām grūtībām.

Izstādes pamatā ir Dobeles novada muzeja krājuma materiāli un baznīcu ekspedīcijās savāktais. Tāpat izmantotas fotogrāfijas no vietējo iedzīvotāju albumiem un arhīviem, Ziedoņa, Valmieras un Rundāles pils muzeju krājumiem, pētnieka Egila Tursa arhīva, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhīva, kā arī draudžu pārstāvju apkopotā informācija un Dobeles novada bibliotēku novadpētniecības materiāli. 

“Ekspozīciju veidojām visu iepriekšējo gadu. Un šeit skatāmi 13 baznīcu stāsti gan ar laimīgām, gan ne tik labām beigām,” atklāšanā teica Dobeles novada muzeja vadītāja Baiba Golubeva, īpaši uzsverot izstādes galvenās veidotājas muzeja vēsturnieces Undīnes Krūzes apjomīgo darbu pie izstādes materiāla vākšanas. Izstādes dizainu veidojusi Dobeles novada pašvaldības Būvvaldes vides dizainere Liene Laurinoviča. Sīkāk internetā www.dobelesmuzejs.lv.

* Vidzemes koncertzāles “Cēsis” Mākslas galerijā (Raunas ielā 12) līdz 30 . jūnijam skatāma gleznotāja Kaspara Zariņa izstāde “Laika sajūta”. Ja mākslinieka talanta cienītājiem, kam gleznotājs vairāk asociējas ar ilgi kopto alter ego varoni “Pedantu”, šī ir iepazīšanās ar citu viņa radošās šķautnes aspektu – abstraktajām kompozīcijām, kas paralēli figurālajai glezniecībai šobrīd saista mākslinieku.

Izstādi ievada šī brīža paradoksālo noskaņu iedvesmota glezna “Laika sajūta ar skeletiem” (2024) - prieks par dabas atmodu mūsu apziņā mijas ar kara agresijas ziņu ēnām, kam līdzās tomēr aizvien pastāv cerība, mīlestība un radošā gara spēks. Izstādes kuratore Inese Baranovska stāsta:

“2017. gadā vērienīgajā kopizstādē ar dzīvesbiedri Viju Zariņu  “Paralēli” Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” Kaspars Zariņš pārsteidza ar lielformāta darbiem – ekspresīviem slīpējumiem uz ar akrila krāsām klāta saplākšņa. Šie darbi tapa mākslinieka ģimenei ļoti grūtā periodā pēc meitas Martas aiziešanas mūžībā, kad  sevī bija jāatrod spēks pārvarēt sāpes. Intensīva iegremdēšanās jaunos radošos meklējumos, kas prasīja citādāku darba stilu, intuīcijas, emociju un fizisko spēku koncentrāciju, kā svaigs pavasara gaiss atraisīja domas un sniedza garīgo mierinājumu. Koks, katram latvietim tik tuvs un organisks materiāls, mākslinieka rokās piedzīvo maģisku transformāciju – uz intensīvi košām vai askētiskām saplākšņa virsmām veidotie iedobumu raksti liek materiālam elpot un ievibrē mūsu iztēli. Radošie eksperimenti uz saplākšņa vēlāk iedvesmo arī glezniecību uz audekla –  top darbi sērijā “Prieka gēns”, kas turpinās arī 2024. gadā un apskatāmi izstādē. Te mākslinieks ļaujas dažādu niansētu krāsu kombināciju meklējumiem, pārsteidzot sevi pašu ar krāsu salikumu paradoksiem un plūstošu formveidi.”

Kaspars Zariņš, atlasot darbus Cēsu izstādei, teica: “Glezniecība ir kā neizsīkstoša aka. Vairāk gleznojot attīstās prasmes un redze. Šīs zināšanas nav rutīna, nezināt nozīmē sevi apdalīt, bet zināšanās vajag arī iet soli tālāk, turpināt meklēt un atklāt ko citu, varbūt tikai sev. Glezniecības tīrība - es to meklēju. Arī šaubos,  jo šaubīties ir normāli. Vēlos saglabāt savu iekšējo būtību, savu kodu.”

Kaspars Zariņš (dz. 1962) profesionālo izglītību ieguvis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības nodaļā. Paralēli radošai darbībai viņš ir ilgstošs mācībspēks Latvijas Mākslas akadēmijā, 1995. gadā ievēlēts par asociēto profesoru, bet kopš 2008. gada LMA profesors. Sīkāk internetā: www.cesukoncertzale.lv.