Starptautisko cirka dienu sagaidām ar "Beztemata" - Liepājas ceļojošo cirku, ko slavē pat Monako princese

Šajā cirka svētku dienā Ventspilī jau ceturto gadu risinās daudzveidīgi "Beztemata" priekšnesumi. Tajā darbojas septiņi cilvēki, pārstāvēti gandrīz visi cirka žanri – žonglēšana, ekvilibristika, burvju triki, pantonīma. Atcerēties sākumposmu un interesantākos pieredzējumus gadu gaitā "Kas Jauns Avīze" aicināja tā radītājas un mākslinieces Solvitu Bodogu un Ingu Kreicburgu.

Ar angļiem kopā Ginesa rekords

“Mūsu cirks sākumā saucās vienkārši – "Circus". Kā radās nosaukums "Beztemata"? Atradām Anglijā dvīņu cirku, kopā ar Liepājas domi noslēdzām oficiālu sadarbības līgumu – bija kopīgi festivāli, braucieni vienam pie otra. Tad radās problēma. Angļu cirka vadītājs Džonijs Džespers vaicāja: kā jūs ierakstīt? Tas, ka esat cirks, ir skaidrs. Bet nosaukums? Viņš pamanīja, ka, rakstot e-pastus, parādās ieraksts "bez temata". Tā radās nosaukums, mums tas iepatikās,” atklāj Solvita.

Sadarbība ar Angliju aizsākās ar Ginesa rekordu. “Mana radiniece tajā laikā dzīvoja Anglijā, blakus mājā mita Džonijs Džespers, un mūs iepazīstināja. Viņš gribēja īstenot Ginesa rekordu – ilgākā cirka ielas performance, uzaicināja arī mūs piedalīties. 2006. gadā mēs, četri Liepājas cirka mākslinieki, braucām uz angļu zemi atbalstīt turieniešus,” stāsta Solvita.

Tas notika Solsberijā, kur ilgāk nekā piecdesmit gadu nebija piedzīvots tik mežonīgs laiks – vētra, viss gāja pa gaisu, gāza lietus, bet Ginesa rekordam vienalga jānotiek! “Tur bija tikai mūsu un angļu kompānijas, mēs piedalījāmies kā atbalstītāji, performance ilga 24 stundas. Pēc tam sākās sadarbība ar Džoniju – kopīgas izrādes, meistarklases, diskusijas. Ilgus gadus sadarbojāmies, līdz Lielbritānija izstājās no Eiropas Savienības, un projektu iespējas gāja mazumā,” atceras Solvita.

Visu dara paši

Vaicāta, kā top izrādes, Solvita pauž – tāpat kā visā Eiropā: “Kādreiz mums bija mēģinājumu telpas, kopīgas sanākšanas, treniņu dienas. Tagad katram ir savs žanrs, konkrēti numuri sagatavojami, un, kad tuvojas izrādes vai kāds pasākums, mēs tīri telefoniski visu samēģinām, jo ir taču 21. gadsimts!”

Cirks astoņus gadus strādājis arī ar pusaudžiem un pieaugušajiem no Liepājas dienas centra personām ar garīgās attīstības traucējumiem un Diakonijas centra. Tapušas izrādes, devušies uz dažādiem festivāliem. “Joprojām ar viņiem uzturam sakarus, un, kā atzina viena puiša mamma, tas bijis labākais laiks viņu mūžā. Jaunieši bija ļoti aktīvi, bet mēs fiziski pagurām un izdegām,” atzīst Inga.

Tērpus un rekvizītus viņi veido paši. “Mēs visi esam multimākslinieki, mums neeksistē vārds nevaram.  Vienmēr sakām, ka visu varam, un tādi arī esam. Paši veidojam tērpus, rekvizītus, scenārijus, režiju,” teic Inga. “Ļoti daudz meklēju humpalu veikalos, tikai kaut kas jāpieliek, jānogriež, jāpiešuj, reizēm var īstas pērles atrast, man mājās ir vesela noliktava. Gadās arī, ka nopērku audumu un uzšuju tērpu. Rekvizītus darina mans vīrs Aigars un dēls Andris. Visinteresantākie ir divi riteņi. Dēls izveidoja Latvijā garāko vienriteni, ap 2,80 metriem.”

Solvita piebilst: “Darbs ir milzīgs, visu laiku 24/7 esi visā iekšā. Paši arī darbojamies ar reklāmu, piedāvājumiem, sarakstēm. Liepājā studijas mums nav, tikai Vaiņodē, kurā ar bērniem un jauniešiem iestudējam visus cirka žanrus, izņemot gaisa akrobātiku.

Gultā ar āzi

Izmantot savvaļas sugu dzīvniekus cirkā Latvijā nedrīkst kopš 2018. gada, bet liepājnieki arī nekad nav uzstājušies ar dresētiem tīģeriem vai ziloņiem. Viens dzīvnieks mākslinieku vidū gan ir, un jau top "stand-up" iestudējums Ventspilij Līgo vakaram, kurā piedalīsies āzis – "Kā Līze un Zete brauca ventspilniekus lūkoties".”

“Mums uzdāvināja āzi, kad sākām darboties 2002. gadā, bet nebija pieredzes ar šādu dzīvnieku. Tas dzīvoja mājās, Inga ar āzi saitē staigāja pa Liepāju. Man bija liels dogs, abi dzīvojās kopā,” stāsta Solvita. Lielākā problēma bija āža apetīte...

“Es Liepājas universitātē studēju kultūras menedžmentu, Inga man nāca palīgos veidot mākslas maketus, kurus āzis aprija – viņam neko nevarēja iestāstīt,” nu jau Solvita var pasmaidīt. “Dažus rītus pamodos, kad āzis man gulēja uz vēdera un mēģināja izdurt acis, to arī piedevu. Taču kad viņam sākās pubertātes laiks un sāka uzmākties visiem apkārtējiem, es kā ciltstēvu aizsūtīju uz laukiem. Āzis mums stāvēja uz pakaļkājām, lēca, bija tiešām foršs, taču kļuva aizvien lielāks un gribēja gulēt gultā – tas bija ļoti grūti.”

Pēc tam no Ingas lauku radiem cirks aizņēmies āžus un trušus kā fona māksliniekus priekšnesumiem. Pašos pirmsākumos reiz cirka numuram aizlienēts sevišķi izcils āzis, Latvijas čempions, kurš izbēdzis. Žurnāliste Kate Šterna razbainiekam dzinusies pakaļ uz zirga.

Gan pirāti, gan bruņinieki

Vaicātas, kurās Latvijas vietās cirks uzstājies, abas attrauc, ka vieglāk pateikt, kur vēl nav būts, piemēram, Latgales pusē. Izrādes tapušas par visdažādākajām tēmām.

“Kad amerikāņu aktieris Džonijs Deps pasaulē nospīdēja ar pirātiem, mēs iestudējām visas pirātu sērijas, adaptētas Latvijai. Mums ir arī kabarejiskas izrādes, aizspogulijas un vēl viss kas, ļoti plaša programma. Ideja rodas kādam no trupas, kopīgi apspriežam un secinām – darām! Daudz ir pasūtījumu. Mums ļoti patīk viduslaiku pasākumi, bruņinieku turnīri. Piemēram, trīs cilvēki izspēlē Parīzes Dievmātes katedrāles tēmu, ar visām maskām, dejošanu, Ventspilī, Livonijas pils pagalmā,” uzskaita Solvita.

Karstais piedāvājums

Bez kurioziem cirkā neiztikt. Inga atminas: “Parasti braucam uz izrādēm jau saposušies tērpos, un reiz policisti ķēra izbēgušus noziedzniekus. Mums ir melna triku kaste, kas nedaudz atgādina zārku. Paši saģērbušies, mašīnā maz vietas, policisti atver durvis. Solvita priekšā, kājās smukas zeķes, augstpapēžu kurpes, poliči blenž – jūs esat aktieri? Paši smējās, jo bijām pilnīgi netradicionālā izskatā. Policisti pat nodomājuši, ka mums līdzi zārks.”

Reiz Klaipēdā ar Liepājas tūrisma biroju reklamējuši Vēju pilsētu. Ārā bija izlikts dīvāns, dāmas tērpušās senlaicīgos peldkostīmos, ar kājiņām. Piecas stundas pagājušas, piezogas nogurums. “Domāju, jāapsēžas uz dīvāna. Atlaidos, bet neredzēju, kas man aiz muguras. Vīrieši uz mani sāka dīvaini skatīties, smaidīja, miedza ar aci. Gāju sūdzēties domes pārstāvjiem, ka uzmācas. Viens pat apsēdās man blakus un vaicāja: mēs varētu tur iet? Prasu: kur iet? Mīļā stundiņ! Man aiz muguras krāšņs uzraksts: karstais piedāvājums,” smejas Inga.

Valdības nāk un iet, cirks paliek

“Cirks man ir visa dzīve,” saka Inga, kaut arī kādreiz tas viņu nav īsti interesējis, patika balets. “Pati kādreiz esmu dejojusi. Taču dzīve saved kopā ar pareizajiem cilvēkiem, tā esmu šeit, ar visu sirdi un dvēseli. Es pat naktīs sapņoju par cirku, arī mājās, ģimenē pie pusdienu galda, runājam par cirku, kaut pēc profesijas esmu mamma un ome. Arī dēls ir žonglieris, no cirka pirmsākumiem darbojas arī mana meita Laura, nekas cits viņai neatlika! Divas mazmeitas tāpat,” priecājas Inga.

Solvita jau bērnībā apmeklējusi cirka studijas, akrobātiku, dejas, radošā vide vienmēr bijusi apkārt: “Mācījos Ukrainā, Francijā, stažējos Zviedrijā, augstākā izglītība iegūta Liepājas universitātē kultūras menedžmentā, paralēli dažādi režijas, gidu kursi, jo vadīju arī teatralizētas ekskursijas.”

Inga piebilst: “Kāds teicis: ja dari to, kas tev patīk, tev nav jāstrādā. Protams, ikvienam ir vajadzīgi līdzekļi, lai eksistētu. Ilgie gadi ir rādītājs, ka darām pareizi. Pa šo laiku cik valdības nav kritušas, kādi biznesi izjukuši, bet mēs turamies!”

Sākās ar zirgiem Londonā

Mūsdienu cirks radies 18. gadsimta beigās Londonā kā manēža zirgiem. To 1786. gadā tagadējās Vaterlo stacijas vietā izveidoja bijušais armijnieks Filips Astlejs (1742–1814). Laikmetīgais cirks radies Francijā 20. gadsimta 70. gados, kad kopā ar hipiju kustību sākās hepeningu izrādes. 90. gados jau oficiāli Francijā ieradās ungāru scenogrāfs un izveidoja pirmo laikmetīgā cirka izrādi, kas bija kā liela teātra izrāde. Franču cirka tradīcijas ļoti ātri uztvēra Ziemeļvalstis.

Uz cirku bez smēķiem

Kāpēc ieviesa pirmos smēķēšanas aizliegumus? Izrādās, ne veselības dēļ. Kādreiz bija ļoti daudz ceļojošo, mazu koka cirku. Atbrauca mākslinieki, nopirka materiālus, ātri uzbūvēja cirku un rīkoja izrādes. Skatītāji emocijās, ieraugot lāci uz riteņa vai puspliku balerīnu, mēdza nomest savu degošo cigareti, un Liepājā vien šādā veidā pat vairākas reizes nodega koka cirks. Kad ieviesa aizliegumu, vēl ilgu laiku drīkstēja smēķēt restorānos, pat lidmašīnās, bet cirkā ne.