"Droni frontē radījuši strupceļu." Majora Modra Kairiša skats uz Ukrainas karu
Ukrainas karš būtiski atšķiras no visiem agrākajiem kariem, jo tajā lielu lomu spēlē jauns ieroču veids - droni. Bez tiem aina kaujas laukā izskatītos pavisam citādi un, ļoti iespējams, karadarbība nebūtu ieslīgusi pašreizējā pozīciju karā. Par droniem Ukrainas karā jauns.lv sarunājās ar Nacionālo Bruņoto spēku Gaisa spēku Mācību centra komandieri majoru Modri Kairišu.
Strupceļš frontē
Ukrainā fronte jau mēnešiem ilgi praktiski stāv uz vietas un pat pavirzīšanās uz priekšu par dažiem kilometriem, kā nesen krieviem izdevās pie Avdijivkas, tiek uzskatīta par panākumu. Situācija atgādina Pirmo pasaules karu, taču tolaik noteikumus diktēja lielgabali un ložmetēji, bet tagad par iestigšanu pozīciju karā lielā mērā ir atbildīgi droni.
"Droni ir panākuši, ka neviena no karojošajām pusēm kādā frontes iecirknī nespēj koncentrēt lielus spēkus. Tikko krievi mēģina to darīt, tā ukraiņi ar dronu palīdzību to redz un veic artilērijas triecienu. Kad to mēģina darīt ukraiņi, tad krievi ar saviem droniem redz un tieši tāpat veic artilērijas triecienu. Ar parasto komerciālo dronu ir iespējams veikt izlūkošanu piefrontes zonā 10-15 kilometru dziļumā un pret to praktiski nav iespējams cīnīties, jo tāds drons nav dārgs, tādēļ tos var izmantot lielā skaitā. Taču, jo tālāk no frontes, jo mazāk efektīvs ir šāds drons," skaidro Modris Kairišs.
Otrs strupceļš, ko droni Ukrainā ir radījuši, ir tanku izmantošana. Ja vēl nesen tanka iznīcināšanai vajadzēja dārgus ieročus, piemēram, "Javelin" vai "Spike" raķešu kompleksus, tad tagad ar 1000 eiro dronu var izdarīt to pašu, ko ar 100 000 vērtu raķeti. Iznākumā nav iespējams masveidā izmantot bruņutehniku, jo droni to iznīcinās, kā arī nevar frontes tiešā tuvumā koncentrēt masveidīgus spēkus, jo arī tos droni atklās. Tādēļ ne viena, ne otra puse uz priekšu netiek. Ja raķetes nav iespējams saražot tik daudz, kā karojošajām pusēm gribētos, tad dronus Ķīnā var ražot ik dienu tūkstošiem un izmaksā tie salīdzinoši maz.
Tātad no pozīciju kara strupceļa nav izejas? Ne gluži tā, jo izeja ir, taču tā nebūs vienkārša: "Kā ukraiņi varētu tikt uz priekšu? Iegūstot tehnoloģisko pārsvaru. Taču tas nozīmē nevis tankus un miljonu lādiņu, bet gan pēc iespējas vairāk vadāmās munīcijas, kas apdraud ienaidnieku vismaz 40 - 50 kilometrus aiz frontes līnijas un iznīcina tā apgādes sistēmu. Ļoti efektīvs šajā ziņā ir HIMARS, taču tā munīcija ir ļoti dārga. Nelieli droni, kurus nevarētu notriekt pretinieka pretgaisa aizsardzība un kuri spētu lidot 50 kilometrus, nesot munīciju, un kontrolētu visus ceļus, izmaksātu ievērojami lētāk. Vai arī jābūt vērienīgam artilērijas atbalstam, kas reaģē uz dronu sniegto informāciju. Tikko apgādes sistēma būtu sagrauta, tā arī fronte sabruktu."
"Bayraktar", "Lancer" un pārējie
Bet kā tad ar tālās distances droniem, piemēram, krievu "Lancet" un turku "Bayraktar", kas kara pirmajās nedēļās kļuva par vienu no galvenajiem ukraiņu trumpjiem? Cik liels ir to ieguldījums pozīciju karā?
""Bayraktar" tipa droni, manuprāt, ir mazliet pārvērtēti. "Bayraktar" būtībā ir "Cessna" izmēra lidmašīna, kurai ātrums nav liels un tādēļ no pretgaisa aizsardzības viedokļa tas ir ideāls mērķis - liels un augstu lidojošs, tādēļ jau pa lielu gabalu viegli pamanāms. Konfliktos Sīrijā un Kalnu Karabahā "Bayraktar" veiksmīgi varēja izmantot tikai tādēļ, ka pretī nebija efektīvas pretgaisa aizsardzības. Piemēram, armēņiem bija tikai dažas modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas, taču tās azerbaidžāņi izsita no ierindas jau konflikta sākumā, un tā pavēra brīvu ceļu droniem. Pārējās armēņu pretgaisa aizsardzības sistēmas bija vecas, vēl no septiņdesmitajiem gadiem, un tajās bieži vien ir iebūvēts filtrs, kas atsijā potenciālos mērķus, kas pārvietojas lēni - piemēram, lai sistēma nereaģētu uz automašīnu, kas brauc pa kalnu ceļu. Jo Aukstā kara laikā, kad izstrādāja šīs sistēmas, fokuss bija uz lidmašīnām, kas pārvietojas ātri. Šāda pretgaisa aizsardzības sistēma ar droniem galā netiek, atšķirībā no Krievijā izstrādātajām jaunajām sistēmām. "Bayraktar" tipa droni ir efektīvi tikai tad, ja tiem pretī nav šādu modernu sistēmu. Kad ukraiņiem izdevās nogremdēt kreiseri "Maskava", kas nodrošināja pretgaisa aizsardzību visā Melnajā jūrā, tad krieviem nācās pamest Čūsku salu, jo tā vairs nebija pasargājama no gaisa uzbrukumiem," skaidro majors Kairišs.
Tālās distances militārie droni ir krietni dārgāki nekā komerciālie, tādēļ abas puses tos izmanto ievērojami retāk. Ja kāda no karojošām pusēm varētu izmantot tālās darbības dronus tādos apjomos, kā tagad izmanto komerciālos dronus, un palielinātu sniedzamību līdz 50 kilometriem aiz frontes līnijas, tad, visticamākais, fronte sabruktu. Taču tādā skaitā šie droni vismaz pagaidām nav pieejami, tādēļ tos pārsvarā izmanto vairāk vai mazāk precīziem triecieniem pretinieka teritorijas dziļumā. Piemēram, triecieni naftas pārstrādes rūpnīcām Krievijā ir labs piemērs, kā ukraiņi cenšas uztaustīt objektus, kuros ar nelielu dronu skaitu var nodarīt maksimālu kaitējumu Krievijas ekonomikai.
Zāles pret droniem
Skatoties internetā atrodamos videomateriālus par to, kā ar droniem tiek iznīcināta bruņutehnika un atsevišķi karavīri, rodas jautājums - vai tiešām drons ir tik visvarens ierocis, pret kuru nav nekādu līdzekļu?
Kaut kādi līdzekļi tiešām ir, taču pagaidām šajā tehnoloģiju duelī vadībā ir droni. Piemēram, parastajam veikalā nopērkamajam komerciālajam dronam ir diezgan viegli slāpēt signālu, tādēļ abas karojošās puses dronus modificē, lai padarītu noturīgākus pret traucējumiem. Kā saka majors Kairišs, kvalitatīvus militāros dronus šādā veidā ir grūti slāpēt, tam būtu nepieciešamas divas nopietnas slāpēšanas stacijas. Taču ierakumu versijā parasti izmanto vienkāršākas stacijas, kas reizēm palīdz pret mazajiem droniem, bet reizēm nepalīdz - vienkāršāk sakot, izredzes ir 50:50. Taču problēma ir tā, ka slāpētāja starojumu ir viegli piefiksēt un pēc tam tā avotu iznīcināt ar artilērijas triecienu.
Vēl viens veids, kā pret nelielu komerciālo dronu cīnīties ir pretdronu šautene, taču arī tās efektivitāte nav liela. Pirmkārt, tā ir efektīva vien 50 - 100 metru distancē, taču tik un tā ir nepieciešams radars, kas savlaicīgi nosaka mērķi. Plus vēl strēlniekam ar pretdronu šauteni ir jāatrodas īstajā laikā īstajā vietā un beigu beigās arī jātrāpa tam dronam. Bet, ja droni ir vairāki, tad dronu mednieka izredzes kļūst diezgan apšaubāmas.
Efektīvāka ir cīņa pret tālas distances droniem, jo tie ir izmēros lielāki un tādēļ ērtāks mērķis pretgaisa aizsardzības sistēmām.
Taču, arī tās ne vienmēr spēj tikt galā ar dronu uzlidojumiem, ko rāda gan krievu veiktās Ukrainas pilsētu apšaudes, gan arī ukraiņu nesenie veiksmīgie uzbrukumi naftas pārstrādes rūpnīcām Krievijas iekšienē.
"Krievija ir milzīga valsts un pie katra ēkas pretgaisa aizsardzības sistēmu nenoliksi, to pietiek tikai svarīgākajiem objektiem. Turklāt viena lieta ir notriekt gaisa mērķi, bet pavisam kas cits - to savlaicīgi pamanīt. Un parasti šie droni lido nelielā augstumā, kur radars tos nepamana, kā arī izmanto iepriekš izpētītus koridorus, kurus šie radari nemaz nenosedz. Frontes līnijā radari un pretgaisa aizsardzības sistēmas ir biezā slānī, taču, ja izdodas atrast tādu caurumu, kas nav nosegts, droniem ceļš ir vaļā. Ukraiņi tādus caurumus var paši sagatavot, ar artilēriju vai raķetēm iznīcinot kādā konkrētā vietā radarus," skaidro Kairišs.
Krievija gan cenšas attīstīt pretgaisa aizsardzības sistēmu ražošanu un lielie uzņēmumi tiek mudināti ieguldīt līdzekļus šajā industrijā, lai paši sevi pasargātu, taču te kokam ir divi gali. Proti, jo vairāk ir šādu sistēmu, kas atrodās dažādās rokās, jo grūtāk to darbību ir koordinēt un pastāv lielāks risks, ka tiks notriekti pašu lidaparāti. "Pretgaisa aizsardzības sistēmas reizēm ir kā mīnu lauks - sliktas koordinācijas gadījumā tās var nodarīt kaitējumu pašiem sev, noturot par pretinieku savu helikotperu vai lidmašīnu. Bailēm jau ir lielas acis."
Gaidām dronu spietus?
Jau kādu laiku tiek runāts par dronu spietiem, kas varētu vienlaicīgi uzbrukt vairākiem simtiem mērķu, taču pagaidām tā ir tikai teorija. Komerciāliem mērķiem šādi dronu spieti patiešām tiek radīti, ar to palīdzību lielus pasākumos mēdz padarīt krāšņākus ar dronu veidotiem zīmējumiem debesīs, taču militārajā jomā viss ir krietni sarežģītāk.
"Dronu spieti militārām vajadzībām pagaidām ir zinātniskā fantastika, jo te lielākā problēma ir atrast šādam dronu spietam pietiekamu skaitu mērķu. Iedomāsimies, ka mums ir 100 dronu un katram no tiem piestiprināta sprāgstviela. Taču kaujas laukā jau pretinieks parasti nečupojas vienā vietā - vispirms mums tātad ir jāatrod mērķi un tad jāsūta pret tiem dronus. Parasts komerciālais drons lido 30-40 minūtes, taču, nesot munīciju, tā lidojuma laiks būtiski samazinās - līdz 10-15 minūtēm. Un, ja mēs paceļam gaisā 100 dronus, tad šajā ierobežotajā sektorā, ko varam sasniegt 15 minūtēs, tiem visiem atrast mērķus ir praktiski neiespējami. Tādēļ dronu spieti efektīvāki varētu kļūt vien tad, ja tiktu uzlabot akumulatoru darbības laiks," skaidro majors Kairišs.
Toties attīstās cits virziens - vadāmie lādiņi, ko var nomest no lidmašīnu veida tālās darbības droniem, kas var lidot divas trīs stundas. Tiem var piestiprināt bumbas vai mazākus dronus, ko var raidīt pret kādiem mērķiem, kas atrodas tālāk no frontes līnijas. Taču te ir cita problēma - jo lielāks ir šis nesējdrons, jo vieglāk to pamanīt un iznīcināt pretinieka pretgaisa aizsardzībai.
Publikāciju sērijas nākamajā materiālā - kā Latvijas armija veido savus dronu spēkus un kādēļ mēs nevaram atļauties karināt granātas pie droniem.
