Komitejas vadītāja: skolās vardarbība netiks tolerēta
Izdarīšu pieņēmumu, ka lielākā daļa Latvijas sieviešu ir cietušas no neķītrām piezīmēm un aicinājumiem, negribētiem pieskārieniem, no izmantošanas bezpalīdzīgā situācijā un seksuālas vardarbības, t.s. izvarošanas. Esmu dzirdējusi, ka arī vīriešu dzīves un karjeras ir salauztas šo pašu iemeslu dēļ, tomēr pētījumi liecina, ka sievietes šādai nepieņemamai rīcībai ir pakļautas vairāk. [1] Pati esmu bijusi seksuālas vardarbības upuris un tāpēc ļoti labi zinu, ka upurim tiek atņemta viņa cilvēciskā cieņa. Vispirms pašam pret sevi, jo sabiedrībā ir tendence vainot upuri, un nereti arī publiski, jo personas privātums nolikts publiskai apskatei. Bet, ko mēs varam darīt, lai varmākas nekavējoties sauktu pie atbildības un mūsu bērni un jauneši skolās justos droši, atbild Laima Geikina, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja, Kustības “Par!” līdzpriekšsēdētāja.
Stambulas konvencijas preambulas 12. un 14. panti skaidri pasaka to, kādām jābūt civilizētas sabiedrības rīcībām. Diemžēl Stambulas konvencijas ratifikācijai Latvijā vajadzēja 7 gadus.
Nonākt līdz varmākas sabiedriskam nosodījumam un/vai notiesāšanai nav vienkārši, jo īpaši tādēļ, ka mūsu sabiedrībā valda iecietība pret šāda veida rīcību. Skolu gadījumā mēs nevaram uz šo skatīties tikai kā uz krimināltiesisku jautājumu - tas ir arī morāles un ētikas jautājums. Uz skolotāju raugāmies daudz stingrāk, jo uzticam pašu dārgāko - savus bērnus.
Tomēr cik lielā mērā esam gatavi būt ar stingru attieksmi, ka seksuāla vardarbība nevienā no tās izpausmēm Latvijā nav pieņemama, ja līdzšinējā pieredze ar tiesisko regulējumu ir bijusi šokējoša?
Daudzi bija gatavi dedzīgi atbalstīt Satversmes 110. panta redakciju (“Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”), Izglītības likuma “tikumības grozījumus” [2] un tikpat dedzīgi bija gatavi noraidīt Stambulas konvencijas ratifikāciju. Daži politiķi un politiskās partijas cīņu pret seksuālo un reproduktīvo veselību skolās ir padarījuši par savu galveno uzdevumu, kura sasniegšanai visi rīki ir derīgi - arī meli. [3]
Pavisam nesen notikuši mēģinājumi ierobežot mācību materiālus seksuāli reproduktīvās veselības jomā un Tiesībsargs pat mēģinājis cenzēt mācību materiālu [4]. “Karogu sistēma” kalpotu kā izglītojošs materiāls skolotājiem, lai viņi labāk spētu atpazīt seksuālu vardarbību ne tikai izglītības iestādēs, kur skolēni apzināti spēj stāstīt par piedzīvoto, bet arī pirmsskolās, kur tikai pieaugušo novērojumi varētu pasargāt bērnus, piemēram, no tuvinieku seksuālas vardarbības. [5]
Iepriekšējo nedēļu notikumi skaidri parāda, ka situācija ir dramatiska, upuriem līdzās esošās sabiedrības iecietības pret seksuāli agresīvu uzvedību dēļ. Jautājums būtu jāuzdod nevis par upura uzvedību, bet gan par varmākas rīcību. It īpaši, ja varmāka atrodas varas attiecībās ar upuri (pedagogs, priekšnieks). Tāpēc jau mēs piederam sugai “Homo Sapiens Sapiens”, lai spētu savas dziņas, ja ne kontrolēt, tad ierobežot ētisku apsvērumu dēļ.
Ja vien šie ētiskie standarti ir sabiedrības pieprasījumā
Ētika ir sociāla vienošanās par to, kā dzīvosim šeit un tagad. Tas nav likums. Ētika balstās noteiktos principos un normās un, manuprāt, cilvēka dzīvība un cieņa, to neaizskaramība varētu būt visiem pieņemamas vērtības un princips.
Šobrīd Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments apkopo datus par skolēnu labbūtību un vardarbību, tai skaitā, īpašu uzsvaru liekot uz potenciāli piedzīvotu seksuālo vardarbību. Jau šobrīd redzu, ka dati būs nepilnīgi, tādēļ pavisam drīz mēs veiksim arī apjomīgāku pētījumu. Dati liecina, ka seksuāla uzmākšanās skolās tiek identificēta reti, tomēr jāsaprot, vai tā ir objektīvā realitāte, vai arī skolēni baidās ziņot vai nespēj atpazīt seksuāla rakstura pārkāpumus. Un tās diemžēl ir sekas ilgstošai opozīcijai pret organizācijām, kas strādā ar seksuāli reproduktīvo veselību vai ierēdņiem un ekspertiem, kas šādus materiālus izstrādā ne tikai darbā ar skolēniem, bet arī skolotājiem.
Latvijā opozīcija seksuāli reproduktīvajai veselībai ir skaļa. Tomēr ļoti gribas cerēt, ka vismaz nesenie notikumi ļaus skaļākām kļūt tām balsīm, kas uzskata, ka skolās ir jārunā par šiem jautājumiem.
Mēs nedrīkstam uz šo jautājumu skatīties normatīvi. Esmu vairāku Ētikas komisiju dalībniece un varu teikt, ka līdz šim tajās nav bijuši daudz iesniegumi par neprofesionālu un neētisku rīcību. Institūcijās ir izstrādāti rīcības plāni, algoritmi, Ētikas kodeksi, tagad tikai jāsaņemas drosmi tos īstenot. Nepieciešami arī kvalitatīvi mācību materiāli, kas kalpotu kā pamats, lai skolotājiem būtu zināšanas, kā atpazīt seksuāla rakstura pārkāpumus.
Tomēr ar to vien nepietiks, jo nepieciešama domāšanas paradigmas maiņa un skaļāks atbalsts tam, ka skolās par šiem jautājumiem IR jārunā un vilcināties mēs vairs nevaram atļauties.
Raksta autore: Laima Geikina, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja, Kustības “Par!” līdzpriekšsēdētāja un deputāta kandidāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Izsaki savas domas, rakstot uz mes@kustibapar.lv
Politiskā reklāma. Politisko reklāmu apmaksā Kustība “Par!”
