Izglītības ministre Anda Čakša nosauc un apgāž mītus, kas sabiedrībā radušies par skolu reformu

Diskusijas par pārmaiņām izglītībā un Latvijas skolu tīklā nerimst nedz sabiedrībā, nedz medijos, tāpēc vecāku organizācija “Mammamuntetiem.lv” uz sarunu aicināja izglītības un zinātnes ministri Andu Čakšu.

Cik tālu šobrīd ir skolu reforma?

Šobrīd galvenais ir pāreja uz skolu jauno finansēšanas modeli. Kolīdz tas sāks darboties, notiks divas svarīgas lietas: pirmkārt, būs nodrošināti līdzvērtīgi nosacījumi visiem bērniem, neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo un kurā skolā mācās. Otrkārt, skolotājiem būs līdzvērtīgi algas nosacījumi. Līdz šim finansējumu ir ietekmējis tas, cik konkrētajā pašvaldībā ir bērnu.

Jaunais modelis nodrošina programmas finansējumu. Tas nozīmē, ka programmai ir atvēlēta konkrēta naudas summa konkrētiem mērķiem. Turpmāk pašvaldība nevarēs skolai kaut ko noņemt vai samazināt – ir ļoti skaidrs apjoms, kas par programmas finansējumu ir jāapmaksā.

Lai pašvaldības varētu pieteikties finansējumam, kas ir dāsnāks un kurā ir daudz ieguvumu, tām ir jāizpilda savs mājasdarbs. Šis mājasdarbs ir izvērtēt un izveidot ilgtspējīgu skolu ekosistēmu. Tātad tādu skolu tīklu, kas dos stabilitāti kā skolotājiem, tā vecākiem, jo būs zināms: ja bērns šajā izglītības iestādē sāks skolas gaitas, tad tā pastāvēs vēl deviņus vai divpadsmit gadus, atkarībā no skolas tipa.

Diemžēl ir izveidojušies vairāki mīti par Izglītības un zinātnes ministriju (IZM). Piemēram, ka mēs “spiežam” uz lielām klasēm. Tieši otrādi! Ministrija ir izveidojusi jaunā finansēšanas modeļa rāmi par to, kādas ir optimālās klases, vienlaikus ņemot vērā, ka Latvija ir ļoti dažāda – ieklausoties pašvaldību vajadzībās.

Šobrīd plānotais mazākais bērnu skaits ir septiņi bērni pirmajā klasē. Tādas skolas šobrīd plāno ap 50, jo jāievēro princips, ka sākumskolas ir tuvāk mājām. Stingrāki nosacījumi ir vidējās skolas posmā, saprotot to, ka vidējā izglītība skolēnus gatavo augstskolai, tātad ir jābūt spēcīgai ķīmijai, fizikai u.c. STEAM priekšmetiem (STEAM ir zinātnē (Science), tehnoloģijās (Technology), inženierzinātnēs (Engineering), mākslā (Arts) un matemātikā (Math) balstīta mācīšanās metode – aut.). Paralēli domājam par to, kā Latviju noklāt ar arodizglītības iespējām, proti, tehnikumiem.

Redzot pērnā gada 9. klašu eksāmenu rezultātus un “izkritušo” bērnu skaitu, kas bija aptuveni 1000, esam sākuši strādāt pie vēl viena jaunuma. Proti, no nākamā mācību gada sāks darboties tāda programma, kas šādus eksāmenos izkritušos bērnus “uztver”, nodrošinot viņiem pārskatu par arodizglītības iespējām, papildu atbalstu u.c. Tas ir iemesls, kāpēc mēs par gadu aizturam centralizētā eksāmena minimālo procentu kāpināšanu (2023./2024. mācību gadā 9. klašu centralizēto eksāmenu snieguma slieksni necels un saglabās 10% līmenī, kāds tas bija pagājušajā mācību gadā – aut.). Vispirms ir jāsakārto sistēma, tikai tad varam spert soli tālāk.

Ja uz jautājumu jāatbild administratīvi, tad esam sagatavojuši likumu, kam jāiziet cauri Saeimai, lai visas šīs lietas, par kurām stāstu, varētu ieviest ar Ministru kabineta noteikumiem.

Precizējot par jauno finansēšanas modeli: pieminētais plašais atbalsts būtu pieejams visiem, pat ja vienā skolā ir mazāks skolēnu skaits, bet citā lielāks? Piemēram, logopēds, psihologs u.c. personāls skolēna atbalstam.

Jā. Ideja ir tajā, ka, neatkarīgi no tā, kurā skolā skolēns mācās, ir jābūt iespējai saņemt atbalstu. Pat vēl vairāk: ir jābūt pieejamai interešu izglītībai, jābūt pieejamām programmām valodu apguvei, STEAM pulciņiem u.c.

Paralēli tam mēs šobrīd ļoti strādājam ar Latvijas Universitāti, lai mainītu pašu pedagogu sagatavošanu. Gan atlasi, gan to, cik viņi praktiski ir gatavi ieiet klasē un tikt galā ar sevi, bērniem un citiem pieaugušajiem.

Un arī atalgojumu mainīsim.

Tāpat gatavojam programmu direktoru apmācībai, un arī šeit jādomā par atalgojumu, jo direktors ir atslēga tam, lai skola būtu laba, atlasījusi atbilstošu skolotāju kolektīvu, strādātu preventīvi vardarbības novēršanai skolā u.c. ļoti būtiskos jautājumos. Ar jauno finansēšanas modeli direktoriem iedodam lielāku autonomiju salikt mācīšanas modeli, piemēram, kādā slodzē strādā viņa skolotāji, kā cits citu atbalsta, kā strādā pie metodiskajiem materiāliem, kā uzlabo savu kvalifikāciju u.c. Ļoti mēģinu panākt to, lai aizejam prom no “ierāmēšanas” – ka visiem jādara tieši tā. Nē. Skolai ir jābūt ar savu autonomiju, jo tikai skola pati redz, kā viņiem organizēt darbu tā, lai bērnam būtu vislabākais rezultāts.

Tātad tās pašvaldības, kuras ātrāk izpildīs šo savu mājasdarbu, ātrāk saņems ieguvumus?

Precīzi. Šobrīd esam definējuši, ka pieteikšanās uz jauno skolu programmu ir brīvprātīga. Piecas pašvaldības savu mājasdarbu ir jau skaidri izpildījušas un var pieteikties. Aptuveni desmit ir gandrīz izpildījušas.

Pašvaldībai ir jāgrib mainīt situāciju savās skolās. Mums valstī ar likumu ir noteikta dīvlīmeņu pārvaldība – tā ir ļoti skaidra; ministrija veido rāmi un nosacījumus, savukārt pašvaldība kā izglītības iestādes īpašnieks organizē gan pieejamību, gan kvalitāti. Tā ir pašvaldību atbildība. Saprotu, ka reizēm ir vieglāk norādīt uz ministriju, jo pašiem negribas darīt. Mēs esam gatavi atbalstīt, bet nu – mēs nelauzīsimies iekšā viņu mājā.

Kādi ir galvenie argumenti tām pašvaldībām, kuras saka: nē, mēs šo jauno modeli neatbalstām?

Jāteic, ka mums nav šādu pašvaldību, kas teiktu kategorisku – nē. Domāju, ka ir daudz bažu un neskaidrību, kā tas būs. Ir jārunā ar saviem iedzīvotājiem, ar saviem direktoriem, skolotājiem, un jāstāsta. Arī tas var radīt zināmu trauksmi, jo ir jāvar plānoto pašam izstāstīt.

Ir arī vairāki racionāli jautājumi, piemēram, par nokļūšanu līdz skolai – ceļu infrastruktūra. Izņēmumos esam definējuši pieejamības skolas.

Tieši tāpēc runājam par ilgtspējīgu sistēmu – ja nolemjam, ka tajā vietā skolai ir jābūt, tad gan pašvaldībai, gan ministrijai ir jādara viss, lai šī skola būtu laba.

Bažas ir arī par tukšo infrastruktūru, tāpat pašvaldībās ir atšķirīgi politiskie sastāvi un dažāda izpratne par jautājumu, kas ir kvalitatīva izglītība, laba, mūsdienu prasībām atbilstoša skola. Ne velti ministrija ir taisījusi trīs vizīšu apļus, dodoties uz pašvaldībām – lai runātu un veicinātu izpratni par to. Mums būtu prasījies stāstīt vēl vairāk. Komunikācijai vajadzētu būt biežākai – no mūsu puses uz pašvaldību un no pašvaldības puses – uz saviem iedzīvotājiem.

Vēl runājam par iekļaujošo izglītību. Esam paredzējuši atbalsta personālu proporcionāli tam, cik daudz skolā ir bērnu ar iekļaujošām vajadzībām. Sākumā mums bija viens plāns, taču to mainījām, jo secinājām: Latvijā ir skolas, kur šādu bērnu ir vairāk, un tādas skolas, kur gandrīz nemaz. Piemēram, direktors ir uztvēris, ka iekļaut bērnus ir svarīgi. Taču ir arī tādas skolas, no kurām šie bērni ir “stumti” ārā. Līdz ar to tagad esam izveidojuši atšķirīgu pieeju, saprotot, ka tur, kur šādu bērnu ir vairāk, ir jādod lielāks atbalsta personāla skaits. Tas pavēra jaunu šķautni, pie kā mums visiem kopīgi ir jāstrādā – speciālās skolas, lai šie bērni var sasniegt labāko, ko viņi spēj. Kuri bērni ir vispārizglītojošās skolās un kuri ne, un kā mēs šo puzli varam salikt kopā.

Ar šo jautājumu – iekļaujošo izglītību – diemžēl daudz tiek manipulēts; ka mēs par to nedomājam. Bet mēs domājam. Jaunā modeļa mugurkauls tika izveidots, balstoties uz vispārizglītojošo skolu, bet nu jau tas ir adaptēts pirmsskolai, speciālām skolām, tālmācības skolām. Un mums ir uzdevums veidot jaunu finansēšanas modeli arī profesionālajai izglītībai. Galds ir pilns ar finansēšanas uzdevumiem (smaida).

Pilnībā slēgt skolas – tas attiecas varbūt uz 20 skolām visā Latvijā. Ja pie mājas ir skola, kas nodrošina pirmo četru klašu izglītību, lai tā tur arī paliek. Mazajiem bērniem tiešām ir jābūt tuvāk mājām. Šādā gadījumā skolā pietiek ar pāris skolotājiem. Taču daudziem pie mājām gribas saglabāt arī vidusskolas pakāpi – tas nav iespējams. Tad saņemam pretī: jūs iztukšojat laukus! Mēs neko neiztukšojam. Mēs gribam, lai bērni jau no pirmās klases mācās labā vietā: lai par viņu rūpējas, lai iemāca lasīt, rēķināt utt., un pēc tam lai bērns ir gatavs doties uz nākamo izglītības pakāpi, nevis paliek pusceļā. Devītās klases eksāmeni ir rādītājs, ka Latvijā ir skolas, kurās mācīšanā veicas slikti.

Man bieži pārmet, ka IZM ir pret mazajām skolām, pret laukiem. Tā ir absolūta nepatiesība. Mēs esam par normālām skolām, par normālām, optimālām klasēm, kur bērniem ir iespējas. Vai septiņi bērni klasē ir daudz vai maz? Tas ir maz. Taču šobrīd arī jaunajā modelī mēs šādas klases atļaujam atstāt un piekrītam finansēt. Savukārt izglītības posmā no 7. līdz 12. klasei, kad ir ļoti būtiski labi apgūt arī STEAM priekšmetus, skolai ir jābūt kapacitātei – gan skolotājiem, gan piemērotam aprīkojumam. Ir redzēts pašvaldībās šādi – vienā vidusskolā piedāvā matemātikas kursu, otrā ķīmiju, trešajā fiziku. Pašvaldība saka: mēs varam bērnus vadāt. Bet kāpēc vadāt? Apvienojiet visas skolas un uztaisiet vienu spēcīgu vidusskolu! Investējam visus līdzekļus vienā skolā.

Ir jāsaprot: jaunais finansēšanas modelis nenozīmē lētāk. Galīgi ne! Visa esošā nauda un vēl nauda paliks sistēmā. Tieši otrādi: tas būs dārgāk. Taču visu naudu izmantosim precīzāk, fokusētāk, lai bērni būtu lielāki ieguvēji. Pašvaldības reizēm mēdz teikt: labāk lai skola nomirst dabiskā veidā… Tāda pieeja nedrīkst būt!

Manuprāt, lauki izmirst nevis tāpēc, ka aizslēdz skolu, bet tāpēc, ka tur esošajiem bērniem nenodrošinām labu izglītību. Labāk taču, ka bērns no laukiem iegūst izcilu izglītību un pēc tam atgriežas savā reģionā, lai tur produktīvi strādātu, veidotu savu uzņēmumu u.c. lietas, ko bez zināšanām un prasmēm veiksmīgi izdarīt nevar.

Latvijā ir tik slikta demogrāfija un tiem pašiem bērniem, kas mums ir, ļauj grimt. Tas ir nepiedodami. Mums ir jārūpējas, lai visiem nodrošinātu labu skolas vidi un mūsdienām atbilstošu izglītību.

Jāatzīst, reģionos ekonomiskā situācijā ir pietiekami smaga. Tomēr arguments atstāt pašvaldībā skolu nedrīkst būt tāds, ka šī ir vienīgā valsts apmaksātā darbavieta reģionā. Mums ir jādomā par bērniem. Starp citu, daudzās pašvaldībās ir skolas, kurās to audzēkņi atgriežas jau kā skolotāji. Viņi saredz, ka skolotāja profesija ir kas vērtīgs un ir jēga atgriezties un būt par skolotāju.

Pētījumi liecina, ka Latvijā šodien starp skolām un pat klasēm ir neizmērojamas mācīšanas atšķirības. Tas nozīmē, ka, ja bērnu laižu skolā, kas tuvāk mājām, es kā vecāks piedalos loterijā – vai man paveiksies ar skolu un klasi vai ne. Tā taču nedrīkst būt!

Jā, šodien nedrīkst būt pieeja – ka tikai kaut kāds diploms kabatā. Tāpat par mītu varam uzskatīt: jo mazāka klase, jo individuālāka pieeja un labāka mācīšanās. Ne vienmēr tas tā funkcionē. Turklāt daudzas prasmes, ko šodiena prasa, var apgūt tikai pietiekama lieluma klasēs, piemēram, kritisko domāšanu, darbu komandā, prezentācijas prasmes, sadarbības u.c. prasmes.

Skolā ir jāinvestē arī tādēļ, lai tajā nodrošinātu emocionāli veselīgu gaisotni. Emocionālā vide ir ārkārtīgi svarīga, lai bērns vispār spētu mācīties.

Jā, PISA (Starptautiskā studentu novērtēšanas programma – aut.) to pierāda. Un arī to, ka diemžēl visbiežāk slikti emocionālie apstākļi mēdz būt tieši mazajās skolās. Piemēram, lielās skolās nereti ir vieglāk atrast savus domu draugus, piemēram, ja mazā skolā ir viens skolēns, kurš interesējas par kosmosu, tad lielā noteikti būs vairāki.

Parasti šādās skolās veiksmīgi norit arī iekļaujošā izglītība. Mīnuss var būt tāds, ka šādai mazai skolai ir cāļa mammas sindroms – absolvējot skolu, bērniem ir sajūta, ka viņi ir izgrūsti no savas ligzdas. Un tad ir grūtības iedzīvoties augstskolā un pieņemt augstskolas noteikumus, kur vairs neviens neatgādina, kas ir jāizmācās un kas jāizlasa.

Kā jums šķiet, kāpēc saistībā ar skolu tīkla reformām ir notikusi tik liela sabiedrības šūmēšanās?

Ir notikušas ļoti lielas pārmaiņas pašā sabiedrībā, un mēs tās neesam piefiksējuši. Piemēram, šobrīd lauksaimniecībā, lai apstrādātu 300 hektārus, pietiek ar trīs strādniekiem. Tas nozīmē, ka uz lielu teritoriju var būt salīdzinoši ļoti mazs cilvēku skaits. Bet mums ir vēsturiskā atmiņa un lauku sentiments: ka tur ir jābūt lauku skolai, kurā mācās bērni. Piemēram, Zemgalē ir ļoti lielas lauku saimniecības, uz kurām strādnieki brauc no pilsētas. Atbrauc, iesēžas kombainā, kas mūsdienās nu jau ir kā dators. Šie ir ļoti gudri cilvēki, viņu bērni mācās pilsētā, tālāk augstskolās un arī kļūst par ļoti gudriem cilvēkiem.

Otrs, ko saredzu – dažkārt pašvaldība sadūšojas pieņemt lielus lēmumus, taču tos neizrunā ar saviem iedzīvotājiem. Ja pašvaldība vienkārši atnāk ar paziņojumu, ka šo slēgsim vai samazināsim, tad cilvēks ir izmisumā, jo nav skaidrības, kas notiks tālāk. Labie stāsti nāk no pašvaldībām, kas investējas tajā, lai runātu ar saviem cilvēkiem. Un, veicot pat ļoti lielas reformas, cilvēki šos pašvaldības vadītājus ievēlē atkārtoti, jo novērtē paveikto. Cilvēki ļoti novērtē tos, kuri ir gatavi īstenot pārmaiņas un iznest grūtības. Visu cieņu tiem mēriem, kuri paši dodas runāt ar sabiedrību, tiekas ar vecākiem un skaidro plānoto.

Trešā grupa ir cilvēki, kuriem, iespējams, bērni šobrīd pat nav skolas vecumā un, iespējams, viņi paši šajā reģionā vairs nedzīvo. Taču ir nostāja: es tajā skolā kādreiz mācījos un šai skolai būs būt. Ir tāda pārliecība, ka tur noteikti ir labi, taču cilvēks sen vairs neko nezina par to, kā tur patiesībā ir.

Pieminējāt sentimentu kā vienu no sabiedrības šūmēšanās iemesliem. Jā, pieļauju, ka skola ir kā simbols dzīvībai, attīstībai. Tā ir ēka, ap kuru čalo bērni, ir smiekli un prieks. Taču, ja skolas tajā vietā vairs nebūs, tas var būt biedējoši – biedējoši arī par Latviju kopumā, jo tad skaudri jāapzinās: Latvijas iedzīvotāju, latviešu strauji paliek mazāk.

Šis ir ļoti svarīgi. Ne velti premjere Evika Siliņa nesen sasauca Demogrāfijas lietu padomes sēdi. Jautājums ir: kā veicināt reģionu attīstību? Kā veicināt to, lai Latvijā dzimtu bērni? Taču tas nav skolu jautājums. Ja bērni dzims, skolas uzreiz atvērsim. Kolīdz reģionā būs desmit pirmklasnieki, tā skola tiks atvērta. Būs bērni, būs skola.

“Mammamuntetiem.lv” politiskajām norisēm seko līdzi vairāk nekā desmit gadus. Esam novērojuši: gadi iet, izglītības ministri mainās, taču, neraugoties uz to, kāds ministrs un no kuras partijas ieņem šo amatu, ir sajūta, ka izglītībā problēmu kļūst tikai vairāk. Tā pat ir ne tikai sajūta – ir PISA dati, kas liecina, ka izglītības kvalitāte Latvijā krītas. Kas ir par vainu?

Šis ir arī mans jautājums (smejas). Pirmos mēnešus, kad biju stājusies šajā amatā, man, atklājot situāciju, bija tieši šis jautājums: kāpēc?

Man ir vairāki vērojumi. Gluži kā daudzi ministri, arī es devos vizītē uz Igauniju; viņu izglītības rādītāji ir krietni augstāki par mūsējiem. Igauņi teica: visa sabiedrība nobalso par to, ka finansējums ir jāvirza izglītībā. Tur, piemēram, pēkšņi sapratu, ko īsti nozīmē skolas autonomija, par ko tika runāts arī Latvijā. Igaunijā skolas autonomija nozīmē to, ka skolas direktors organizē, lai viņa skolas skolotāju kolektīvs veidotu savu mācību programmu, ar kuru iet uz valsts izglītības standartā noteiktajiem sasniedzamajiem rezultātiem. Un saredz to kā iespēju – ka viņa skola šo darbu organizē citādi nekā blakus skola.

Kad bija pēdējā PISA pētījumu prezentācija, igauņi prezentēja, kā atšķiras skolu direktori Latvijā un Igaunijā. Tur tas bija: ja Igaunijas Izglītības ministrija runā ar saviem direktoriem, direktori runā par to, ko varētu darīt, lai sasniegtu labāk un vairāk. Turpretī Latvijas skolu direktori šādā situācijā saka: jūs mums neizdarījāt to un to. Igaunijā kādā augstskolā prasīju: kā jūs uzzināt, ko ministrijai vajag darīt? Viņi atbildēja: mēs neuzzinām, mēs ejam un sakām, ko viņiem vajag! Mēs sakām priekšā, kas būtu jāmaina pedagogu programmās. Ministrija vienkārši mūs klausa. Man diemžēl savām augstskolām jālūdzas uz ceļiem.

Acīmredzot mums Latvijā ir grūti lepoties ar to, ko mēs darām. Latvijas izglītības sistēmā ir ļoti daudz gudru un labu cilvēku, kuri zina, kā vajadzētu, bet nupat jau baidās stāties augstos amatos, lai viņu uzreiz kāds “nenokapātu”. Piemērs ir arī nupat saņemtā matemātikas skolotāju vēstule, kurā paziņots, ka tā otra matemātikas skolotāju grupa ir tie nepareizie. Tā vietā, lai sēstos pie viena galda un secinātu, ka ir labi gan vieni, gan otri, ja vien sasniedzam izvirzītos rezultātus. Jāmācās spēja runāt, neaizvainojot citam citu.

Runājot par politisko vidu. Tā prasa ātras uzvaras. Tāpēc reizēm viegli tiek pieņemti kādi lēmumi un likumi, skaidri neredzot, kā tas funkcionēs un kādas ir gaidāmās sekas. Arī es šobrīd esmu vairāku šādu lēmumu pēctecībā. Piemēram, vienotā skola (2022. gada 29. septembrī Saeima pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā trīs gadu laikā – aut.) ar pāreju apmācībā latviešu valodā patiesībā ir ļoti smags un dārgs process, par kuru sabiedrībā maz runājam. To uz saviem pleciem iznes tās skolas, kuras ir iekšā šajā procesā. Igauņi skatās uz mums un atzīst, ka viņiem skauž: ka mēs šo procesu esam uzsākuši un tas virzās uz priekšu. Arī Igaunijā ir atsevišķas krievu skolas, viņi šīs vienotās skolas vēl nav sākuši veidot, to plāno izdarīt nevis kā mēs trīs gados, bet sešu gadu laikā un ar desmitkārt lielāku finansējumu. Tāpat Igaunija šobrīd seko līdzi, kā mēs tiksim galā ar skolu tīkla sakārtošanu – viņiem ir veiksmīgi sakārtotas ģimnāzijas, bet vidējais posms pašvaldībās ne. Tagad igauņi brauks mācīties no mums!

Izglītība ir vērtība. Mēs it kā saprotam, ka tas ir svarīgi: lai būtu labs darbs, lai varētu pietiekami nopelnīt utt. Bet vajag arī skaidri un skaļi pateikt, piemēram: es šo esmu sasniegusi, jo esmu absolvējusi pat vairākas augstskolas vai esmu visu mūžu mācījusies, tieši mācības man ir iedevušas prasmes un kompetences, kāpēc varu būt tieši šeit. Esmu šeit nevis tāpēc, ka man ir paveicies, bet tāpēc, ka esmu mācījies un mācos. Izglītība ir vērtība! Mums ir daudz papīru, kur tas pieminēts, bet sabiedrībā to esam aizmirsuši.