Iznācis žurnāla "Latvijas Leģendas" jaunākais numurs
Par virtuozu rakstnieku, vientuļu smējēju, par balsi, kas neaizlūza, par nesavtīgu mūzu kalpu, ceļojošiem vārtiem, latviešu humora simbolu un rupjmaizes policiju, par ilgām pēc dzīves karnevāla… Astoņi dažādi stāsti un likteņi.
Anšlavs Eglītis bija vienīgais latviešu trimdas rakstnieks, kurš spēja ar rakstniecību nopelnīt iztiku. Jau pagājušā gadsimta 30. gados Eglītis pārsteidza ar savu žilbinošo talantu – viņš līdzinājās svētku salūtu meistaram, kas citu pēc cita šauj gaisā pārsteidzošus stāstus. Virtuozi žonglējot ar sižetu pavērsieniem, viņš priecēja lasītājus ar smalku rotaļību un asprātību. Arī paša rakstnieka dzīvesstāsts bija negaidītu notikumu pilns. Tagad pie skatītājiem nonākusi daudzsēriju filma Pansija pilī, kas tapusi pēc Anšlava Eglīša populārā romāna motīviem.
Aktieris un režisors Alfrēds Jaunušans bija fatālists, ticēja liktenim un nolemtībai. “Tu vari darīt, ko vien gribi, bet sava likteņa priekšā esi bezspēcīgs,” viņš teica. Divdesmit gadus Jaunušans bija Nacionālā (toreiz Drāmas) teātra galvenais režisors, viņa vadībā teātris piedzīvoja ziedu laikus un publikas dievināšanu. Uz skatuves viņš bija izcils komiskajās lomās, bet dzīvē – vientuļnieks.
Dziedātājas Māras Krievkalnes daiļrade latviešu estrādes mākslā plūdusi kā rāma upe – bez straujiem pagriezieniem un draudīgiem atvariem. Pēckara plāno maizes riku ēdot, Māra pierada samierināties ar mazumiņu arī mūzikā. Viņa nesita dūri galdā sarunās ar komponistiem, nestrīdējās ar kolēģiem. Dziedātāja prata priecāties par to, kas dots, nebēdājot, ka uz Mikrofona aptaujas pjedestāla izdevās kāpt tikai vienreiz mūžā.
Liepājas teātra, operas, muzeja, laikraksta Kurzemes Vārds dibinātāja Ernesta Ekšteina kaps aizmirstajā Balkaišu kapsētā Vaiņodes pusē, kādreizējā Elkuzemē, būtu pazudis bez pēdām, ja vien 2016. gada oktobrī meklēšanas vienības Leģenda puiši nejauši neatrastu ozolkoka plāksni. Uz tās vēl bija salasāms uzraksts. 1945. gadā plāksni Ekšteina līdzgaitnieka Jāņa Sudmaļa vadībā izgatavoja Liepājas lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņi.
Spožais novelists Jānis Ezeriņš aizgāja no dzīves radošo spēju plaukumā – 33 gadu vecumā. Viņu pievārēja tuberkuloze – briesmīga slimība, kas aizsaulē jau bija aizsaukusi daudzus slavenus rakstniekus un māksliniekus. Ezeriņš bija liels zobgalis un smējējs, taču apspēlēt kaulaino viņam neizdevās. Daudz kas palika iecerēts, bet neizdarīts.
Reti kurai būvei Rīgā ir bijis tik nemierīgs mūžs kā Aleksandra vārtiem – tie savu atrašanās vietu mainījuši trīs reizes.
“Latviešu humora simbols” – tā 1941. gadā rakstīja laikraksts Tēvija, atvadoties no humorista Ludviga Šanteklēra. “Var teikt, ka ar nelaiķi aiziet viens no tās nelielās vecākās latviešu humoristu gvardes cīnītājiem, kas bez sirsnīgas pasmiešanās dzīvi nemaz nevarēja iedomāties un kam diemžēl jaunajā paaudzē pavisam maz sekotāju.”
Rubrikā Leģendāra intervija – 2018. gada saruna ar izcilo šefpavāru Mārtiņu Rītiņu (1949–2022).
Pavārs Mārtiņš Rītiņš dzīvi māk pārvērst par šovu – lai ko runātu vai darītu, viņš spēj aizraut. Prinčiem, karalienēm, augstiem prezidentiem viņš liek justies kā mājās, vistas lutina ar dzintara saktām, pirmoreiz dziedās Dziesmu svētkos Latvijā un organizē Slow Food tirdziņus Sporta ielā.
Pērc žurnālu visās preses tirdzniecības vietās vai abonē zurnali.lv.
