Lielais jautājums: "Kāpēc Latvijai ir svarīgi piedalīties Eirovīzijā?": atbild kādreizējie Eirovīzijas dalībnieki

Bet pēdējos sešus gadus nemaz neesam tikuši pie iespējas dziedāt finālā. Katram ir savs viedoklis par to, kurš bija un ir pelnījis Latviju pārstāvēt Eirovīzijā, uzvarēt “Supernovas” atlasē un par mūsu valsts piedalīšanos šajā dziesmu konkursā. Tādēļ vienmēr aktuāls jautājums: “Kāpēc Latvijai Eirovīzija ir svarīga?”

To Jauns.lv vaicāja mūziķiem, kuri Latviju ir pārstāvējuši uz Eirovīzijas skatuves - Emīlam Balcerim, kurš “Musiqq” sastāvā ar dziesmu “Angel in Disguise” Latviju pārstāvēja 2011. gadā, Ralfam Eilandam, kurš ar grupu “PeR” Eirovīzijā ar dziesmu “Here We Go” uzstājās 2013. gadā un, protams, Marijai Naumovai, kura ar dziesmu “I Wanna” uzvarēja 2002. gada Eirovīzijā.

Visi trīs viennozīmīgi uzskata, ka Latvijai ir jāpiedalās Eirovīzijā. Emīls Balceris teic, ka Eirovīzija ir  “mūsu atzīmēšanās uz lielās kartes”. Ralfs Eilands pārliecināts, ka Eirovīzija mums “tikpat svarīga kā jebkurš lielā sporta pasākums”. Savukārt Marija Naumova, atceroties pirms teju 22 gadiem piedzīvoto triumfu Tallinā, saka kā Eirovīzijas konkurss mums dod ļoti skaistu emociju – cerību.

Emīls Balceris: "Galvenais – superlaba dziesma"

Emīls Balceris, kurš Latviju pārstāvēja 2011. gada Eirovīzijā saka: “To, ko tu spēji izbaudīt un pieredzēt Eirovīzijā, Latvijā pat uz mūsu lielākajām skatuvēm, nespēsi”, tādēļ mūsu piedalīšanās Eirovīzijā ir svarīga “lielā apjoma un lielās redzamības dēļ”. Tā ir mūsu atzīmēšanās uz lielās kartes – mēs šeit esam, mēs piedalāmies, mēs darbojamies!

Pēc viņa ieskata labi nostartēt Eirovīzijā ir viena lieta, bet otra svarīgā lieta ir “nākamais posms”, sagatavotība, pie kura ir ļoti jāpiestrādā un šis ir aspekts, kuram atbildi bieži vien nav iespējams rast: “Kā tās zvaigznes sastājas? Kaut vai tas kāds ir pusfināla un fināla sadalījums, ar ko tu esi kopā? Jo skaidrs ir tas, ka Eirovīzija nav tikai dziesmu konkurss, tas pārvērties arī par kārtīgu šovu un brīžiem pat par politisku konkursu. Līdz ar to šīs nianses tu īsti nekad nevari zināt, bet vienkārši ir jābūt ļoti labai dziesmai un labam izpildījumam, “kopīgai pakai” jābūt labi nostrādātai”.

Jautāts, vai viņš atkal nevēlētos ar “Musiqq” startēt Eirovīzijā, Emīls Balceris atbild: “Ja mums būs superlaba dziesma, kura tik tiešām var startēt Eiropā, ne tikai Eirovīzijā, bet arī izsisties Eiropas kopējā katlā, lai mūs pamanītu, esam gatavi mēģināt vēl vienu reizi”.

Runājot par šī gada “Supernovas” favorītiem viņš pirmām kārtām min Donu, kurš varētu būt “pirmais no Latvijas”, kurš var dabūt iespēju strādāt ne tikai Latvijā, bet arī “lielajā Eiropā”. Tāpat viņš veiksmi novēl arī Markusam Rivam – par uzcītību: lai taču viņš beidzot brauc uz Eirovīziju!

Latvijas pārstāvja atlases kvalitāte un konkurence Eirovīzijai katru gadu atšķiras. Vienu gadu, būtu labāk pateikt, lai bez atlases brauc kāds konkrēts dalībnieks, jo pārējie vienkārši tam nekvalificējas, bet citu gadu atkal konkurence ir pietiekami spēcīga, bet atlases rezultāts nav tāds, kādu mēs būtu gaidījuši:  

“Bieži bijuši gadi, kad liekas – nu šim gan jābrauc uz Eirovīziju, bet aizbrauc kāds, kuru tu pat nebiji gaidījis. Tomēr tauta par viņu ir nobalsojusi. Žūrijas vērtējums ir viens, bet tautas balsojums cits – ne vienmēr žūrijai ir taisnība, un ne vienmēr tautai ir taisnība, un tad tas vidusposms ir tāds, kādu tu negribētu”.

Tomēr veiksmes pašā pamatā ir superlaba dziesma, saka Emīls Balceris. Ja dziesma ir lieliska, tad viss strādā, bet ir svarīgi arī to aizpildīt ar kārtīgu ideju.

Ralfs Eilands: "Mēs nesaprotam Eiropu"

Vērtējot Latvijas pārstāvju uzstāšanos Eirovīzijā un viņu pēdējo gadu ne īpaši spīdošās uzstāšanās, neiekļūšanu konkursa finālā, Ralfs Eilands saka: “Ne jau Eiropa tik ļoti mūs nesaprot, bet mēs nesaprotam Eiropu.” Katru gadu Eirovīzijā uzstājas kādi “atraktīvi džekiņi”, ir kāda balāde, smuks dziedātājs vai rokgrupa. Lai ar viņiem konkurētu mums vajag izdomāt kaut ko unikālu, ar ko atšķirtos no citiem, teic mūziķis.

“Mums vajag izdomāt kaut ko unikālu un ar mūsu īpatnībām, ar ko mēs atšķiramies no visiem pārējiem. Pavisam godīgi sakot, vairākus gadus pēc kārtas skatoties “Supernovas” atlasi, es joprojām nesaprotu, kādēļ mūsu māksliniekiem tas radošums apstājas pie tā - uzkāpt uz skatuves un nodziedāt dziesmu. Tas nevienam nav interesanti.

Mūzikas industriju atēdušamies zviedram, norvēģim, dānim, nīderlandietim vai anglim ir pilnīgi boring (garlaicīgi) skatīties kaut kādu parastu priekšnesumu. Viņš grib kaut ko jaunu, kaut ko svaigu, kaut ko atšķirīgu. Un tikai tad, kad mēs uz Eirovīziju nosūtīsim kaut ko tādu, tad arī mums var paveikties.”

Viņaprāt, Latvijai Eirovīzija ir tikpat svarīga kā jebkurš lielā sporta pasākums. Piemēram, pirms pasaules čempionāta hokejā neviens tā baigi necerēja, ka mēs izcīnīsim bronzu, bet vai tādēļ nevajadzēja piedalīties: “Nē, vajag piedalīties visos pasākumos, kur vien tu vari piedalīties, kas ar kultūru un sportu saistīti.”

Arī pašam Ralfam Eilandam piedalīšanās Eirovīzijā palīdzēja gan pieredzes ziņā, gan iegūt drošības sajūtu, ka varam labi uzstāties un nodziedāt arī uz lielās skatuves: “Rezultāts gan beigās bija tāds kā bija. Bet cilvēku atsauksmes, cik atceros, bija feinas, arī tāpēc, ka mēs paši pēc tam uzreiz teicām: “Sorry, mūsu laža, nesanāca”. Un tad cilvēki, arī lieli mākslinieki un komponisti, nostājās mūsu pusē, teica: nē, viss bija kārtībā. To vajadzētu saprast arī citiem dalībniekiem, godīgi pateikt, kā bija”.

Ralfs Eilands ir simtprocentīgi pārliecināts, ka idejiski Eirovīzijas priekšnesums ir mūzikas video uz skatuves. Nepietiek ar to, ka kāds ar viduvēju dziesmu atnāk uz “Supernovu”, tam pat nav jādod raidlaiks: “Lai sacenšas kāds, kuram ir reāla vīzija un ideja, kura patiks lielajā Eirovīzijā. Aizmirstam par “Supernovu”, iesniedzam priekšnesumu, kas varētu patikt tur uz vietas (lielajā Eirovīzijā). Un pilnīgi vienalga, vai kāds pukst pie teļļuka, ka nepatīk tas, ka čalis padejo kleitiņā vai kaut kas..., ja reāli par vietām domājam.”

Profesionālajā ziņā Eirovīzijā ir vislabākais, kas vien var būt – skatuve, gaisma, skaņa – visaugstākā pilotāža, ļoti profesionāli darbojošamies komanda. Dalībnieku ziņā gan ir ļoti dažādi. “Vieni nenormāli cacojas. Otri ir parasti bāra mūziķi, kuri dzīvo mūzikas dzīvi un Eirovīziju pamanījuši kā reklāmas, atspēriena punktu. Ir normāli cilvēki ar kuriem var komunicēt. Uz citiem skaties un domā, ka viņi piedalītos arī ikgadējos Eiropas aktiermākslas vai “Ko tu proti?” konkursos, ja tādi būtu. Un tu redzi arī cilvēku, kurš gluži vienkārši ir feiks (kaut kas viltots, neīsts) un viss ko viņš vēlas ir būt slavens,” saka mūziķis.

Vaicāts, vai viņam atkal nav vēlme piedalīties Eirovīzijā, Ralfs Eilands teic: “Es vairs baigi nealkstu braukt uz Eirovīziju, jo es tur biju un es to izdarīju. Pašlaik jūtos diezgan pārliecināts par sevi arī bez Eirovīzijas, cilvēkiem joprojām esmu interesants. Varbūt kādu dienu izdomāšu, ka man kā solistam Ralfam Eilandam karjerā būs nepieciešams braukt uz Eirovīziju. Bet šobrīd man nav tādas sajūtas.”

Marija Naumova: "Sāku lūgties, lai tikai mēs neuzvaram"

Marija Naumova, atceroties savu triumfu Eirovīzijā pirms 22 gadiem, vienlaikus stāsta, kāpēc Latvijai ir svarīgi piedalīties Eirovīzijā un ar kādiem izaicinājumiem jārēķinās šī konkursa uzvarētājiem. Viņa atklāj, ka savulaik it nemaz nebija gatava uzvarēt Eirovīzijā un pat lūgusi Dievu, lai tikai nesasniegtu šo triumfu. Tomēr mums ir svarīgi piedalīties Eirovīzijā, jo tā ir cerība, kas “paņem cilvēkus”.

Par Eirovīzijas varenumu viņa saka: “Mums pašiem tik maz kaut kas notiek... Mums nav tik kvalitatīvu produktu televīzijā, kāda ir Eirovīzijā, kādi ir pasaulē. Domāju, ka piedalīties tajos ir svarīgi gan mums pašiem, gan arī, lai arī cilvēkiem aiznestu to kvalitāti (ko varam sasniegt). Tā ir arī cerība, kas ir tāda lieta, kura paņem cilvēkus. Cilvēki piedalās loterijās tāpēc, ka viņi cer uz kaut ko. Cerība tā ir ļoti skaista emocija.”

Pašai Marijai Naumovai uzvara Eirovīzijā bija kaut kas ļoti, ļoti negaidīts, kam viņa nebija gatava: “Togad man nebija ne laika, ne īsti vēlmes piedalīties Eirovīzijā, jo bija tik daudz cita ko darīt. Pēdējā brīdī tomēr izdomāju, ka piedalīšos, kad tikām nacionālajā atlasē, tad arī izdomājām, ka vajadzētu vienkārši kaut kā pajokot, lai pašiem būtu interesanti. Nu, pajokojām!

Godīgi atzīšos, ka neviens no mūsu komandas nedomāja, ka brauksim uz lielo Eirovīziju. Tad, kad sapratām, ka braucam, tad vienīgais mērķis bija tikt desmitniekā, par to arī bija tā lūgšana. Jo toreiz tikt desmitniekā nozīmēja, ka nākamgad Latvija piedalīsies Eirovīzijā (tolaik bija savādāki Eirovīzijas noteikumi). Tāpēc, ka uzvara bija tik negaidīta, es tam nebiju sagatavota, mana dzīve tiešām sadalījās pirms un pēc (uzvaras Eirovīzijā).”

Kad 2002. gada Eirovīzijas pusceļā Marija Naumova apjauta, ka spīd uzvara, viņa vienkārši sāka lūgties, “lai tikai mēs neuzvaram”, viņai palika bail no lielā triumfa.

Svētdien, 2002. gada 26. maijā, viņa ar triumfu atgriezās no 47. Eirovīzijas dziesmu konkursa Tallinā, viņu sagaidīja tūkstošiem atbalstītāju, bet jau pirmdien, 27. maijā, viņa sēdēja ofisā pie mūzikas biznesmeņa Arvīda Mūrnieka, ar kuru toreiz sadarbojās, un raudāja laikā, kad nāca kilometriem gari faksi (toreiz vēl bija faksi – izdrukāti teksti, ko varēja saņemt pa fiksētā telefona līniju), e-pasti un neskaitāmi telefona zvani ar apsveikumiem:

“Jo man nebija nekā – ne menedžeris (kāds 2002. gadā gan varēja būt menedžeris!), ne programmas, nekas man nav sagatavots. Un pirmām kārtām mēs Latvijā tolaik nezinājām, kas ir Eirovīzija. Mēs necerējām uzvarēt, mēs tam nebijām gatavi. Es to dienu ļoti labi atceros – mēs uzkāpām Everestā un tad no tā nokritu. Nezināju, ko ar to visu darīt.

Pēc tam bija tie stadioni un cilvēki, kas krita uz mašīnas. Bet, nu ja cilvēkiem patīk, tad ļoti labi...”

Viņa teic, ka tiem, kuri uzvar Eirovīzijā piedāvājumi par uzstāšanos nāk no visām pusēm. Marijas Naumovas gadījumā ne tikai no Eiropas, bet arī no Krievijas, kā arī no Latvijas politiķiem: “Tādi ļoti, ļoti patīkami piedāvājumi no visām pusēm.” Un tajā brīdī dziedātājai vajadzēja atbildēt uz jautājumu: “Ko es gribu darīt?”

“Es ļoti daudz no kā atteicos, jo sapratu, ka šovbizness nav mana īstā vietā. Gribu darīt to, kas man pašai patīk. Es noteikti negribu iet deju mūzikas virzienā, negribu kāpt uz skatuves ar fonogrammām; gribu, lai man blakus ir vismaz viens muzikants, lai tas ir “dzīvais process”,” saka Marija Naumova.

Tiem, kuri uzvarēs Eirovīzijā viennozīmīgi jārēķinās ar to, ka nākamais dzīves posms tiešām būs sarežģīts, saka Marie N. Viņai pēc uzvaras pusotru gadu bija uzstāšanās maratons ar apmēram 20 aviopārlidojumiem katru mēnesi. Un tam ir jābūt gatavam gan fiziski un emocionāli, gan arī psiholoģiski un galvenais – “zināt, ko tu gribi un ko tu esi gatavs upurēt”.

Par slaveno Eirovīzijas uzvarētājdziesmas “I Wanna” šovu ar pārģērbšanos viņa saka, ka tas nāca, kā joks: “Tad, kad ar dziesmu tikām nacionālajā atlasē, sapratu, ka vajag izdarīt kaut ko jautru. Un tad mēs pajokojām. Tas šovs bija tāds viens joks – teātris. Gribējās izdarīt kaut ko tādu, kas iepriecinātu cilvēkus un lai pašiem būtu interesanti. Man visvairāk patīk, kad ir jautri, cilvēkiem ir interesanti... Mēs nebijām pirmie, kas uz skatuves taisa šovu, bet tā sanāca...”

Marijai Naumovai nemaz nešķiet, ka kopš uzvaras Eirovīzijā jau ir pagājuši 22 gadi: “Ik pa laikam kāds pasaka kādu vārdiņu, kāds piemin, un tas ir ļoti patīkami. Tas nav aizmirsts, un ir aicinājumi un piedāvājumi (uzstāties) joprojām.”

Ko par Eirovīzijas nozīmību saka Emīls Balceris, Ralfs Eilands un Marija Naumova, skatieties Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.