Kurzemnieki uz prūšu zemi devās sievu lūkoties. Par prūšiem stāsta etnomuzikologs Valdis Muktupāvels
Valoda nav tikai saziņas veids, tā reizēm ir simbols, piemineklis. Ir valodas, kas turpina eksistēt bez savas tautas, piemēram, latīņu, tikmēr, piemēram, prūšu valodas skanējums mums īsti nav zināms. Bet etnomuzikologs, Latvijas Universitātes profesors Valdis Muktupāvels jau pirms daudziem gadiem kopā ar folkloras kopu Rasa centās atdzīvināt viņu tautasdziesmas, un nule kā grāmatā izdots viņa pētījums Prūšos manas kājas autas. Grupas “Rasa” mantojums.
12. un 13. gadsimta notikumi Prūsas zemē aprakstīti Dusburgas Pētera hronikā, starp citu, jau iepriekšminētajā latīņu valodā. Tur teikts, ka prūši pielūguši sauli, pērkonu, mēnesi un zvaigznes, putnus, pat krupjus, un tas senajai tautai bijis radniecīgi ar mums, latvjiem. “Prūši ir Baltijas ceturtais brālis vai māsa, pareizāk sakot, Austrumprūsija, lai nejauktu to ar vācisko Prūsiju ar Brandenburgu centrā. Minēts, ka prūši izzuduši jau 17. gadsimtā, bet tā tas nav, un mūsu liktenis ar viņiem ir cieši saistīts.”
Par dzīviem un mirušiem prūšiem un prūsiešiem esi rakstījis žurnālā Karogs jau 2006. gadā. No kurienes tik pamatīga interese?
Pagājušā gadsimta 80. gados kļuva aktuāla ideja par to, ka, tāpat kā pazuda prūši, var notikt arī ar latviešiem, dzīvojot padomju impērijā. Līdz ar to prūšu idejas aktualizācija nebija tikai mākslinieciska – izmēģināt, kā tā prūšu valoda skanējusi. Tai bija arī nopietns politisks zemteksts – daudz intensīvāk domāt par Latvijas nākotni. Kad 1987. gadā beidza pastāvēt Latvijas Valsts konservatorijas studentu ansamblis Kombuļi, tā dalībniekiem gribējās vēl ko darīt, un 1988. gadā tapa grupa Rasa un mūsu pirmā programma Prūšos manas kājas autas.
Tautasdziesma Es izjāju prūšu zemi tiek skandēta dažādos pasākumos. Vai tas mums, latviešiem, tiešām ir bijis pa spēkam?
Mums ar Prūsiju bijusi ļoti tuva kultūra, sakari, kas atspoguļojas tautasdziesmās, un šī ir viena no tām. Folklorists Jānis Rozenbergs 60. gadu beigās veica pētījumu Prūši latviešu tautasdziesmās, īsu brīdi Kurzemei bija pat kopīga robeža ar Prūsiju. Kā jau kaimiņi kurzemnieki uz prūšu zemi devās sievu lūkoties, bija arī tirdznieciski un citādi sakari.
Ja runājam par Dzintarzemi un ar to domājam Latviju, tad īstā Dzintarzeme ir Prūsijas rietumi, Sembas pussala, kur bija apmēram 90 % pasaules dzintara krājumu. Dzintars ir brīnišķīgs dārgakmens, saules akmens, pateicoties savām īpašībām, tas ir neaizvietojams kosmosa tehnoloģijās. Kad pēc Otrā pasaules kara notika Prūsijas sadalīšana un tā sauktais Kaļiņingradas apgabals tika iekļauts Krievijas Federācijas sastāvā, krievi dzintaru izkašņāja ar buldozeriem, spridzināja. Grūti pateikt, cik no tā tur vēl atlicis.
Atgriežoties pie tautasdziesmām – Rozenbergs izpētīja, ka tajās apdziedāti divu veidu prūši. Vieni ir baltiskie, kuršu radinieki, viņi runāja līdzīgās valodās. No turienes arī “es izjāju prūšu zemi” vai “es aizjāju koklēdams prūšos ņemt līgaviņu”. Un ir dziesmas “sasala jūriņa līdz dibenam”. Līdz dibenam neaizsalst Baltijas jūra, bet gan Kuršu joma, lagūna starp Kuršu kāpām un cietzemi; kuršiem tā bija laba vieta, kur ziemā pārvietoties. “Pārvedu brālim dzintara sievu”, prūšu meitas, kuru “pūriņš dzintaros vizēja” vēsta par baltiskajiem prūšiem.
Otra dziesmu daļa, kā atklāja Rozenbergs, ir jaunākas izcelsmes un par vācisko Prūsiju. Tā bija vācu zemju apvienība ar Brandenburgu centrā, un tai baltiskā Prūsija bija attāla ziemeļaustrumu province. Puiši grib doties “uz prūšiem”, kur tie domāja “spilvenos vien gulēt”, taču, kā izrādās, “tur tiem lika pupas malt, vara bungas mugurā”. Tās ir dziesmas par karošanu, atbalsis no prūšu kariem ar citām tautām.
Kas attiecas uz prūšu valodu, senākie avoti ir no 13. gadsimta, tad no 16., atsevišķi pieminekļi parādās arī vēlāk. Tiek uzskatīts, ka no 18. gadsimta sākuma tā vairs neskanēja, kaut gan baltists, filologs Vladimirs Toporovs uzskata, ka vēl simt gadu vēlāk tā varēja būt lietota kā ģimenes valoda. 20. gadsimtā ir bijuši mēģinājumi prūšu valodu atjaunot, vispirms Vācijā, kur pēc Otrā pasaules kara bija liela prūsiešu kopiena. Prūsieši –iesaku lietot šo apzīmējumu attiecībā uz Austrumprūsijas iedzīvotājiem, kas bija vācieši, zalcburgieši, hugenoti, ebreji, mazūri, lietuvininki, kursenieki; dažādas etniskas grupas. Viņu liela daļa bija iznīcināta kara beigu posmā, bet pēc tam no Prūsijas teritorijas tika izsūtīti pilnīgi visi iedzīvotāji.
Prūsiju sadalīja trijās daļās. Viena tika Lietuvai, Klaipēdas apgabals, lielākā, ziemeļdaļa ar galvaspilsētu Kēnigsbergu – Krievijai, dienvidu daļa – Vārmes un Mazūrijas vojevodiste – Polijai. Prūsieši lielākoties apmetās Rietumvācijā, viņiem bija savas organizācijas, notika regulāras tikšanās. Pabiju vienā no tādām 21. gadsimta sākumā, tur sabrauca vairāki tūkstoši.
Vai prūsiešus var pazīt pēc uzvārdiem, izskata, vēl kādām pazīmēm?
Ja nodarbojamies ar fizisko antropoloģiju, ir baltiešu pazīmes – apaļa seja un tamlīdzīgi. Pēc uzvārdiem, piemēram, Kaireit, vāciskots uzvārds, kas lietuviski izklausītos Kairaitis, latviski – Kairis. Otra lieta, kultūras identitāte. Prūsietis Horsts Domniks man stāstīja, kā viņa bērnībā dedzināti ugunskuri vasaras saulgriežos, kā jaunieši ir lēkuši pāri ugunij un ciema ļaudis dziedājuši dziesmas.
Reinhards Grunenbergs man ir minējis prūšu rakstnieci Rutu Gēdi, kuras māte viņu naktī vedusi ārā un stāstījusi par mēness asarām un zvaigžņu dziedāšanu. Sarunas beigās viņš secināja, ka tādas lietas nevar būt vācu, tikai prūšu. Arī šāda kultūratmiņa ir ļāvusi prūšiem uzturēt no vāciešiem atšķirīgu identitāti.
Par ko tad rakstīts tavā grāmatā?
Tur ir ieskicētas manas attiecības ar prūšu zemi kopš bērnības laika ekskursijas, turpinot ar trim mēnešiem militārajā dienestā Gumbinenā, kas krieviski pārsaukta par Gusevu. Rakstu par to, kā 80. gados pakāpeniski tika aktualizēta prūšu valodas atjaunošana. Prūšu kopienā Vācijā bija dzejnieks Heincs Georgs Podēls, kas aktīvi apkopoja zināmo un centās radīt jaunus tekstus jaunprūšu valodā.
Grāmatā apskatu arī ļoti nopietnu sniegumu prūšu valodas atjaunošanā, ko veica lietuviešu valodnieki kopā ar Maskavas baltistu Toporovu. Viņiem bija manifests par prūšu valodas atjaunošanu. Tā nu man uz šī fona pamazām radās doma veidot prūšu dziesmu programmu. Tajā savijās 80. gadu vidū aktuālā prūšu paradigmas aktualizēšana, vienlaikus gribējās muzikāli padarboties ar studentiem, un tapa Rasa. Rakstu par mūsu prūšu programmu, koncertēšanu, tālāko Rasas darbība, ieskaitot dziesmas Sajāja bramaņi rašanos.
Šo mūsu dziesmu savā skaņdarbā Beyond The Invisible izmantoja pasaulslavenā grupa Enigma. Apskatu prūšu aktualitātes arī pēc Rasas darbības beigām, pēdējās uzstāšanās Vašingtonā 1998. gadā. Grāmatai līdzi nāk arī saite uz Rasas 1990. gada ierakstu Latvijas Radio, kad ieskaņojām visu prūšu programmu, izņemot vienu – korāli Dievs kungs ir mūsu stiprā pils prūšu valodā. To iekļāvām, jo 16. gadsimtā Prūsija bija viena no pirmajām zemēm pasaulē, kur notika reformācija, bet radio atteicās korāli ierakstīt.
Varbūt smieklīgs jautājums, bet kāpēc Latvijā prusakus sauc par prūšiem?
Tā ir sakritība, kuru pastiprina apstāklis, ka prusakiem ir ūsas. Tā varbūt ir līdzība ar militarizētajiem prūšiem, kuriem, kā tiek uzskatīts, bijušas ūsas. Un vispār vārds prūši lielākajai cilvēku daļai saistās ar vāciešiem, bet ir baltiskie un Brandenburgas prūši – mēģināju īsi un vienkārši skaidrot atšķirības. Grāmatā ievietoju arī kartes, viena no tām ir ar 1938. gada nosaukumiem. Šī lieta atkal ir aktuāla, neviens vairs Kēnigsbergu negrib saukt par Kaļiņingradu. Tas ir unikāls gadījums pasaules vēsturē, ka iekarotāji pārsauc pilnīgi visus vietvārdus. Krievi veica īstu toponīmisko genocīdu šajā Prūsijas daļā! Jā, grāmata parādās brīdī, kad mēs atkal sākam domāt par baltiskajiem prūšiem – kultūru, kas nav pavisam zudusi, bet dzīvo deformētā, izkaisītā formā, taču ir aktuāla.
Bet tagad par citām aktualitātēm, jo pavasaris vairs nav aiz kalniem, un tev pie mājas ir arī zemes gabals. Vai tu kā etnomuzikologs esi visa dabiskā cienītājs arī savā dārzā?
Man liekas, cilvēkam, lai vai cik daudz dzīvojam virtuālā pasaulē, ir jābūt tiešai saiknei ar dzīvo dabu, jābūt iespējai no rīta basām kājām iebrist zālītē. Paostīt nevis plūktas, grieztas puķes smaržu, bet pieiet pie savas puķu dobes, aplaistīt, papriecāties, pasmaržot. Lai kā es cienītu visu dabisko, tomēr dārzā man svarīgas koptas apkārtnes iezīmes.
Lai cik akadēmiski un dažādos mācību un pētnieciskos procesos noslogoti mēs ar Rūtu (Valda sieva, Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela – D. M.) būtu, cik vien varam atļauties savas zaļās pasaules kopšanai, tik arī to darām. Ir zāliens un vairākas puķu vietas: rododendru, smilgu, lavandu dobes, arī diezgan brīvi augošu puķu vieta, pa kādai dālijai. Ir garšaugu stūrītis, audzējam gurķus, salātus paceltās dobēs, kur neiemetas nezāles. Un pavasaris mums saistās ar lakstīgalu dziesmām tuvējā birzī. Reiz meita teica: “Atkal bļaustās, neļauj aizmigt tās lakstīgalas.” Tagad ziemā barojam zīlītes, to bari burtiski spieto. Laiku pa laikam uzrodas žagatas, sīļi. Vasarā mūs šad tad apciemo pupuķis, cerams, ieradīsies arī šogad.
