Politiķi spriež par kājnieku mīnām. Lielais jautājums Saeimas deputātiem: "Vai Latvijai ir jāizstājas no Otavas konvencijas?"

Latvijā diskusija par Otavas konvenciju un kājnieku mīnām uzradās pēkšņi, iekarsa ātri un kulmināciju sasniedza, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandierim ģenerālleitnantam Leonīdam Kalniņam paziņojot, ka Latvijai nebūtu vēlams vecmodīgu kājnieku mīnu dēļ izstāties no konvencijas, zaudējot sabiedroto uzticību. Taču sabiedrības iniciatīvu portālā “manabalss.lv” sākta parakstu vākšana par Latvijas izstāšanos no Otavas konvencijas. Līdz ar to pēc gandrīz 19 gadus ilgušās Latvijas dalības šajā konvencijā Jauns.lv Saeimas deputātiem uzdeva Lielo jautājumu: “Vai Latvijai ir jāizstājas no Otavas konvencijas?”. Šoreiz uz vaicājumu atbild deputāti Linda Liepiņa (“Latvija pirmajā vietā”), Zanda Kalniņa-Lukaševica (“Jaunā vienotība”) un Edvards Smiltēns (Apvienotais saraksts).

Linda Liepiņa teic, ka pirmo reizi izdzirdot diskusiju par Otavas konvenciju, nodomājusi – kur nu vēl trakāk, tagad “manu Latvijas zemi mīnēs”! Emocionāli viņa ir pret izstāšanos no Otavas konvencijas, bet, ja NBS komandieri viņu pārliecinās par pretējo, viņa paļausies uz profesionāļu ieteikto, nevis savām emocionālām izjūtām.

Zanda Kalniņa-Lukaševica uzsver, ka Otavas konvencijā runa ir tikai par “veco laiku” mīnām un mūsu NBS bruņojumā ir daudz modernākas un atļautas mīnas. Edvards Smiltēns arī teic, ka Otavas konvencijā spriests ir tikai par vienu konkrētu mīnu veidu, un pagaidām tā aizliegums mums būtu jārespektē. Protams, ja mēs nebūtu NATO, tad viņš sūtītu pie velna visas konvencijas.

Linda Liepiņa: "Nodomāju – kur nu vēl trakāk!"

Linda Liepiņa emocionāli un cilvēcīgi ir pret šīm kājnieku mīnām un mūsu zemes mīnēšanu: “Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo lietu (Otavas konvencijas lietderību – red.), nodomāju – kur nu vēl tālāk, manu Latvijas zemi tagad mīnēs ar mīnām! Emocionālā, cilvēciskā līmenī, protams, saku nē. Bet man ir svarīgi sadzirdēt, ko saka profesionāļi.  Šobrīd augsta līmeņa NBS vadītāji saka, ka nevajag steigties. Pie mums nenotiek aktīva karadarbība, Latvija ir ļoti labi aizsargāta un draudu līmenis nav palielinājies – tas ir tāds pats, kā tas bija pirms desmit gadiem. Un visas tās bažas, kuras mums stāsta, ir vairāk vērstas uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai tās varbūt kaut kādā veidā konsolidētu savus spēkus un sniegtu vairāk palīdzības Ukrainai.”

Viņasprāt, par Latvijas dalību Otavas konvencijā jālemj profesionāļiem, un sabiedrība pašreiz esot pārāk “sakurināta”, uzturēta stresa līmenī, ka tūdaļ pat pie mums varētu sākties karadarbība. Profesionāļi, izvērtējot visus plusus un mīnusus, tad arī var pateikt – vajag mums pieturēties pie Otavas konvencijas vai nē.

“Jautājums – vai kājnieku mīnas ir labākais, kurā ieguldīt līdzekļus valsts aizsardzības pastiprināšanai? Vai nav kaut kas daudz modernāks? Tā kā ir ļoti daudz gan par, gan pret.

Emocionālajā līmenī esmu pret (izstāšanos no Otavas konvencijas), bet, ja situācija mainās, teiksim, rīt vai pat šovakar...? Ja, kāds atnāks un pārliecinās ar izklāstītiem argumentiem, ka tas ir tas, kas jādara (jāizstājas no Otavas konvencijas), tad skaidrs, ka es uzticēšos profesionālim, nevis savai emocionālajai izjūtai,” teic deputāte un piebilst, ka pašreiz neredz pamatojumu tam, lai mēs izstātos no Otavas konvencijas.

Zanda Kalniņa-Lukaševica: "Ir un būs efektīgas mīnas"

Zanda Kalniņa-Lukaševica teic, ka diskusijas par Otavas konvenciju būtība jau nav tajā, lai spriestu, cik labas vai sliktas ir kājnieku mīnas, bet gan tajā, kā labāk aizsargāt Latvijas robežu un vai šim mērķim ir nepieciešamas kājnieku mīnas:

“Un te arī rodama atbilde – robeža ir jāsargā moderni un gudri. Jā, arī mīnas ir vajadzīgas, un tās jau ir NBS bruņojumā - gan modernas kājnieku mīnas, kas iedarbināmas no attāluma, gan arī prettanku mīnas.

Mūsu NBS ar NATO partneriem ļoti gudri plāno, kā aizsargāt robežu ar Krieviju un Baltkrieviju. Otavas konvencijā runa ir tikai par ļoti specifiskām, viena veida mīnām – “veco laiku mīnām”, kas detonē tad, kad tām tuvojas vai uz tam uzkāpj cilvēks, kas pa gabalu nav atspējojamas.

Ir svarīgi saprast, ka Otavas konvencijā nav runa par visa veida mīnām, bet tikai par ļoti konkrētām. Mūsu NBS bruņojumā ir un būs efektīgas aizsardzības mīnas, kuras var gan iespējot, gan atspējot no attāluma, kas palielina to efektivitāti un ir labāks, modernāks bruņojums.”

Zanda Kalniņa-Lukaševica pieļauj, ka, iesākoties diskusijai par Otavas konvenciju sabiedrībā nepamatotu paniku un maldīgu iespaidu radīja tas, ka daļa uzskatīja, ka šī konvencija runā par to, ka visa veida mīnas ir aizliegtas. Bet tā nebūt nav:

“Mums ir jāuzticas NBS, jāpaļaujas uz ekspertiem. Ļoti svarīgi apzināties, ka mums ir modernas un atļautas mīnas.”

Edvards Smiltēns: "Ja mēs nebūtu NATO, teiktu – pie velna visas konvencijas"

Edvards Smiltēns uzskata, ka Latvijai ir drošības apdraudējums un riski, un atgādina Krievijas prezidenta runu 2017. gada Minhenes drošības konferencē, kurā viņš skaidri iezīmēja to, ka grib atjaunot impēriju uz kādreiz okupētajām un PSRS pievienoto, bet pēc tam neatkarību ieguvušo valstu rēķina. To pierādīja gan karš Gruzijā, gan tagad vēlme iekarot Ukrainu:

“Mēs esam viņu radarā. Jautājums tajā, vai mēs esam vai nē kaut kādā riskā. Tikai starpība (ar Ukrainu un Gruziju) ir tajā, ka mēs esam NATO. Un te varbūt arī slēpjas atbilde par Otavas konvenciju. Ja mēs nebūtu NATO, ja mums nebūtu patneru, kas mūs uz vietas te sargā, es teiktu – pie velna visas konvencijas, ņemam visu, uz kā var uzsprāgt krievu tanki un viņu kājnieki, un tā tālāk. Viss, kas aizsargā mūsu teritoriju, mums derēs.”

Bet te jāņem vērā “starptautiskā dimensija”, kurā lomu spēlē arī Otavas konvencija, kas ir pieņemta Kanādā, kura vēlas, lai tai pievienojas pēc iespējas vairāk valstu, un, kas svarīgi – NATO aizsardzības misiju Latvijā vada tieši Kanāda.

Edvards Smiltēns piemin vēl vienu interesantu aspektu: “Interesantā kārtā arī Ukraina ir Otavas konvencijas dalībvalsts un mēs redzam, ka Ukraina liek lietā pilnīgi visu: sākumā pat redzējām vecmāmiņu, kura ar gurķu burku cīnās pret Krievijas droniem, tad mednieki Hostomeļas mežos medīja krievu desanta vienības, kas nolaidās nepareizā vietā.

Tātad ukraiņi izmanto pilnīgi visu, un cik viņi reālos kaujas apstākļos spēj visu ievērot tieši pēc burta, protams, ir labs jautājums. Ceru, ka Latvija nekad nenonāks reālos kaujas apstākļos, kad mums šīs konvencijas būs jādarbina.”

Arī Edvards Smiltēns teic, ka diskusija par Otavas konvenciju pēc būtības jau nav par mīnām, bet gan par to, vai valsts ir izdarījusi pilnīgi visu, lai mēs būtu drošībā: “Šis nav stāsts gluži par mīnām, tā ir tikai viena detaļa, kas atsegusi sabiedrības vēlmi just pārliecību (par savu drošību).

Gribu redzēt mūsu robežas aizsardzības plānus, vismaz stratēģiju, kas reāli izdarāms ātrā laikā. Šī plāna kontekstā gribu redzēt arī mehānismus un instrumentus, kas būtu uz šīs robežas. Un tad, ja ir nepieciešams, veram vaļā diskusiju par Otavas konvenciju un šīm kājnieku mīnām, kas īstenībā ir tikai viens konkrēts mīnu veids. Ja nevaram bez tā iztikt, tad būtu pamats šai diskusijai.”

Ko Saeimas deputāti Linda Liepiņa, Zanda Kalniņa-Lukaševica un Edvards Smiltēns saka par Latvijas dalību Otavas konvencijā, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma politiķiem diskusijas skaties šeit.