Biedējošs novērojums: daudz bērnu nesaprot, ko skolotāja saka, jo nezina visvienkāršāko vārdu nozīmi
Daļai mūsdienu bērnu ir logopēdiskas problēmas. Filoloģijas zinātņu doktore, skolotāja, rakstniece un četru bērnu mamma Māra Ozola intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka nav runa tikai par sākumskolas skolēniem, bet arī par lieliem pusaudžiem, kas nevar izrunāt dažādas skaņas un neuztver lielu daļu no dzirdētās informācijas.
Pieredzes bagātā skolotāja novērojusi, ka pieaug to bērnu skaits, kam nepieciešama papildu uzmanība un palīgskolotāja atbalsts.
Tāpat palielinās to bērnu skaits, kam ir logopēdiskas problēmas. “Agrāk man nekad nebija darīšanu ar logopēdiskiem bērniem lielā vecumā.”
Lieli pusaudži ar logopēdiskām problēmām
Sarunas brīdī Ozola mācīja vidusskolēnus Murjāņu sporta ģimnāzijā. “Bet es dzirdu, kā bērni apkārt runā. Lai arī es nestrādāju ar viņiem klasē, ausis man ir.
Tiesa, mūsu skolā ir mazāk tādu bērnu, kam ir logopēdiskas problēmas.” Visticamāk, sportistu labā fiziskā sagatavotība veicina arī logopēdisko problēmu mazināšanu.
“Bet pietiek parunāt ar bērniem uz ielas vai dzirdēt viņus veikalā vai kādā citā vietā. Ir lieli pusaudži ar logopēdiskām problēmām.” Skolotāja novērojusi, ka daļa pusaudžu nevar izrunāt dažādas skaņas.
Ķiršus raksta kā čiršus
Tas jūtams arī vidusskolas klasēs, tiesa, mazākā mērā. Piemēram, vārdu ķirši daļa skolēnu raksta kā čirši, bet čības kā ķības.
Var dzirdēt, ka daļa skaņu netiek precīzi izrunātas, lai gan straujā valodas plūdumā to var pat nepamanīt.
“Tas ir kaut kas tāds, kas ir palaists garām mazotnē. No jaunāko klašu skolotājiem esmu dzirdējusi, kādas ir problēmas ar logopēdiem. Viņiem ir tik maz laika strādāt ar bērniem!
Neatstāt skolotāju vienu ar bērna problēmām
Ko nozīmē izlabot valodu? Tas ir nežēlīgs ikdienas darbs. Tajā vajag sadarboties skolotājiem, logopēdiem, palīgskolotājiem un vecākiem.”
Nepieciešama sadarbība arī ar citiem sabiedrības pārstāvjiem. Ir jāiesaista arī pašvaldību, bāriņtiesu un dažādu citu institūciju pārstāvji.
Svarīgi, lai skolotājs nepaliktu viens pats ar bērna problēmu, jo tad viņš ir pilnīgi bezpalīdzīgs, pedagoģe teica.
Daļa vecāku nerunā ar saviem bērniem, bet vecvecākiem vairs nav spēka
Ozola skaidroja, ka bērnu logopēdiskās problēmas saistītas arī ar to, ka vecāki ar viņiem maz runā. “Vecāki ar viņiem nerunā. Vecvecāku nav. Viņi strādā melnu muti.
Cik es zinu no savas pieredzes, tad pēc darba vecvecāks praktiski ir nosprādzis radījums. No viņa nav nevienam nekāda labuma. Ja viņš uztaisa ēst, tad tas jau ir miljons.
Lai viņš vēl runātu ar mazbērniem, pat tad, ja viņi ir tuvumā? Nē! Vienkārši nav spēka.
Bērni neuztver vai nesaprot skolotāja teikto
Vecāki nerunā [ar bērniem], vecāki ir telefonos un datoros. Bērni sagramsta teikto no dažādu valodu multenēm un filmām, tāpēc viņi neuztver arī dzirdēto runu.
Es skaidri zinu, ka no tā, ko runāju klasē, bērni vismaz trešo daļu neuztver vai nesaprot, jo viņi nezina visvienkāršāko vārdu nozīmi. Viņiem mazotnē ir nepietiekami lasīts priekšā.”
Ar “gadžetiem”, bet bez lasīšanas
Daudziem bērnības ikdiena pagājusi ar “gadžetiem” rokās, bet viņi nav lasījuši kopā ar mammu vai vecmammu.
“Bērns ir jāmedī pa māju, jāatņem viņam ierīces, jānoliek kaut kur kaktā, lai neaizmūk, un tad jāvienojas par lasīšanu. Sākumā jālasa priekšā. Tas ir pirmais, kas nenotiek.”
Metode, kas tiešām darbojas
Jautāta, vai viņas mācītie vidusskolēni lasa grāmatas, latviešu valodas un literatūras skolotāja norādīja uz metodi “Piespiedu lasināšana”.
Viņa arī sarakstījusi grāmatu par šo tēmu, un ļoti daudz pedagogu esot atzinuši, ka metode tiešām darbojas.
Godalgoti sportisti lepni, ka lasa grāmatas
Metode palīdz panākt, ka bērni regulāri lasa nelielu daudzumu teksta. “Pēc tam devas pašas palielinās.
Ja es pa gadu panāku, ka kaut vai 3-4 cilvēki, kuri skaļi nesaka, bet nodomā: “Es tik un tā nelasīšu,” sāk regulāri lasīt, tad mans skolotāja gads nav bijis veltīgs. Tālāk viņi tiks paši.
Skolotājas lielais gandarījums
Ir liels prieks un gandarījums, ja godalgoti, zvaigžņoti un izcili sportisti, mani pamanījuši, pienāk klāt un saka: “Skolotāj, es tagad lasu, es tiešām lasu!”
Cits saka: “Skolotāj, es izlasu 8-10 grāmatas sezonā.” Lielam sportistam tas ir miljons.”
Mudina mēģināt lasīt vēl un vēl
Turklāt tik daudz grāmatu izlasīšana ir vērtīgs sasniegums ne tikai jaunajiem sportistiem, bet jebkuram mūsdienu jaunietim.
“Protams! Vienkārši es zinu, ko prasa lielais sports, kādu spēku un laiku tas paņem. Es protu to [viņu regulāro lasīšanu] novērtēt.”
Dažkārt skolēni saka: “Skolotāj, bet es tiešām nevaru palasīt! Katru reizi, kad sāku [lasīt], es aizmiegu!” Tad skolotāja viņus uzmundrina: “Zini, man arī tāpat iet. Kā mēģinu, tā aizmiegu. Bet tu pamēģini vēl, kaut kad izdosies!”
