Latvieti pārsteidz absurdās prasības Lielbritānijas skolās
Lielbritānijas izglītības sistēmai ir ne tikai priekšrocības, bet arī savi mīnusi. Par tiem intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja aptuveni 10 gadus Anglijā dzīvojošā latviete Kristīne Čeirāne. Viņa novērojusi, ka britu bērniem izglītības iestādēs varētu trūkt brīvības un spontanitātes.
Runājot par to, vai Lielbritānija ir piemērota vieta, kur veidot ģimeni un audzināt bērnus, Kristīne sacīja: “Ja man būtu bērni, tad es šeit vairs nedzīvotu! Te ir histērija par to, ka bērnus ne uz brīdi nevar atstāt vienus, jo, nedod Dievs, kaut kas notiks!
Bērnība Latvijā bija pilnīgi citādāka
Es Latvijā uzaugu 90.gados. Tie bija citi laiki. Rītos mēs izgājām no mājām, bet vakaros ieradāmies atpakaļ. Neviens nekā nezināja, kur mēs visu dienu bijām. Mums aiz mājas bija purvs un upe. Pāris reižu likās, ka gandrīz noslīkšu, bet izrāpos laukā!
Mēs braucām ar riteņiem un skrituļslidām. Mēs kritām un sasitāmies. Tā mums bija normāla bērnība. Kāpām kokos, turklāt pāris reižu arī nogāzos.
Sociālais dienests var vaicāt, kāpēc bērns sasities
Anglijā, nedod Dievs, bērnam kaut kas notiks! Atskries sociālais dienests un uzreiz prasīs, kāpēc viņš sasitās un kāpēc ir zilums. Te visu laiku baidās, ka ar bērniem kaut kas notiks, ka bērnus nozags vai notiks kaut kas cits slikts.
Man liekas, ka te viss ir ļoti regulēts. Nav īstas vietas spontanitātei. Bērnus audzināt te var, bet man kaut kā liekas, ka viņus te ļoti ierobežo. Tas notiek arī skolās.
Datorspēlēs var iemācīties vairāk nekā skolā
Mana priekšnieka dēlam ir 10 gadi. Viņš visu laiku sūdzas, ka bērns pavada skolā 6-7 stundas dienā, bet tikai stundu kaut ko derīgu mācās.
Šķiet, ka no datorspēlēm, ko dēls spēlē brīvajā laikā, viņš ir iemācījies vairāk ģeogrāfijā, pasaules vēsturē un citos priekšmetos nekā skolā. Man tas liekas ļoti dīvaini.”
Absurda prasība par rotaļlaukuma izmantošanu
Tāpat Kristīnes priekšnieks stāstījis, ka skolēnus laiž laukā svaigā gaisā tikai garajos starpbrīžos un arī tikai tad, ja nelīst. Tiesa, Kristīne atminējās, ka arī laikā, kad viņa apmeklēja Rīgas 47.vidusskolu, laukā gāja tikai pa retam, jo skolai bija neliels pagalms.
“Neatceros, kurā [Lielbritānijas] skolā tas bija, bet kaut kur bērniem nebija atļauts izmantot skolas rotaļlaukumu pirms stundu sākuma, jo apdrošināšana to nesedza. Absurds!”
Briti brīnoties par nīderlandiešu bērniem
“Anglijā ļoti stingri skatās [uz bērnu audzināšanu]. Bērnus vienus atstāt nedrīkst, nedod Dievs, viņiem kaut kas notiks! Pietrūkst brīvības sajūtas! Arī paši briti to uzskata par problēmu.
Viņi aizbrauc, piemēram, uz Nīderlandi un skatās, ka bērni brauc uz skolu, iet gar kanāliem, bet neviens viņus nepieskata un nav nekādas panikas. Kur nu vēl Latvijā!”
Ar bērniem saistīti lieli izdevumi
Kristīne arī novērojusi, ka bērnu audzināšana Lielbritānijā izmaksā diezgan dārgi.
“Ja abiem vecākiem jāiet uz darbu un jāmaksā par aukli vai bērnudārzu, tad tas var ļoti sāpīgi iesist pa kabatu. Arī paši briti runā, ka pabalsti bērniem nav tik lieli un ka ir ļoti dārgi bērnus audzināt.
Strikti noteikumi par apģērbu skolā
Izglītība šeit ir bez maksas, bet skolās vajadzīga skolas forma. It kā mums liktos, ka tas ir ļoti labi: varētu vilkt melnas bikses un kaut kādu džemperi, līdz ar to vecāki ietaupītu naudu.
Bet katrai skolai ir savi nosacījumi, piemēram, melnas kurpes drīkst būt tikai ar konkrēta biezuma zoli. Nedrīkst būt nekādu logo vai kroseņu. Bikses nedrīkst būt ne par šauru, ne par īsu. Jāatceras, ka mēs runājam par bērniem, kuri strauji aug. Džemperim obligāti jābūt noteiktā krāsā.
No rītiem notiek uniformu pārbaudes
Kad ieguglē britu avīzēs, tad tās ir pilnas ar ziņām, ka rīta uniformu pārbaudēs kādam skolēnam džemperis nebija pareizajā tonī, citam emblēma bija ne tāda, bet vēl kādam bija citas problēmas [ar skolas formas atbilstību prasībām].
Kādai meitenei piesējās, ka viņai kājās bija baletkurpes. Dzirdēti visādi brīnumi!”
Pusadzim neļauj vilkt vecāku aizdoto džemperi
Kristīnes draudzenei ir 16 gadus vecs dēls, ģimene dzīvo Lielbritānijas ziemeļos. “Viņas bērnam pēdējos mēnešos skolā vajadzēja džemperi. Vecāki būtu iedevuši savu melno džemperi, bet nē - vajadzēja džemperi no kāda speciāla veikala – tas bija īpašs skolas džemperis.”
Šis džemperis vecākiem bija jāiegādājas, kaut arī puika to nēsāja tikai 2-3 mēnešus, bet pēc tam to vairāk nevajadzēja, jo zēns devās mācīties uz citu skolu. “Šķiet, ka uniformas padara dzīvi vienkāršāku, bet brīžiem ir tikai vieni vienīgi izdevumi."
Vajadzīgs īpašs sporta tērps
Arī sporta stundās citreiz vajag noteiktu sporta kostīmu no noteikta veikala. Neder tā, kā ir Latvijā, kad vienkārši salasa kaut kādas krosenes, treniņbikses un t-kreklu. Latvijā visiem ir vienalga [kādas firmas ir treniņtērps], galvenais, lai tas ir!”
Taču Lielbritānijā katrai skolai ir savi noteikumi par to, kas bērnam jāņem līdzi uz skolu. “Tas viss var sanākt ļoti stresaini un dārgi.” Turklāt bērni un jaunieši līdz ar stingrajiem noteikumiem var justies ļoti regulēti un ierobežoti.
Kādā skolā neļāva nēsāt pat breketes
Arī nagu un matu krāsošana skolēniem ir atļauta ne visās Lielbritānijas skolās. “Es lasīju par kādu skolu, kurā neļāva breketes. Pat caurspīdīgās breketes nevarēja nēsāt!
Es domāju, ka tā jau nav kaut kāda skaistuma lieta. Tas ir tas pats, kas citam brilles vai dzirdes aparāts.”
Arī nagus var krāsot tikai daļā skolu
Neskatoties uz to, ka parasti meitenēm aizrāda par pārāk īsiem svārkiem, Kristīne ir redzējusi, ka atsevišķām skolniecēm Lielbritānijā svārki knapi nosedz dibenu.
“Ar matu un nagu krāsošanu ir kā kurā skolā. Citās skolās ir ļoti stingri, bet citās ir vienkāršāk, jo saprot, ka pusaudžiem vienmēr gribas izcelties un atšķirties,” Kristīne raksturoja Lielbritānijas izglītības sistēmas iezīmes.
