Lielais jautājums: “Kādi ir Latvijas ieguvumi no dalības ES un NATO?”

To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – fiziķim, bijušajam Latvijas Universitātes rektoram profesoram Mārcim Auziņam, ārstam-kardiologam, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoram Andrejam Ērglim un palīdzības Ukrainai, “Twitter konvoja” veidotājam, Eiropas Gada cilvēkam Latvijā’2022 Reinim Pozņakam.

Jāatgādina, ka 1997. gadā Krievija vienpusīgi garantēja Baltijas valstu drošību, taču visas trīs Baltijas valstis no šādām garantijām atteicās. Par Latvijas dalību ES referendumā nobalsoja 67% balsstiesīgo, tikpat cik Igaunijā, un tas bija viens no zemākajiem rādītājiem starp ES kandidātvalstīm (skeptiķu līderos izvirzījās Malta, kur par pievienošanos ES nobalsoja 54% balsstiesīgo; salīdzinājumam - Lietuvā par labu ES nobalsoja 91%).

Visi trīs kā viens teic, ka Latvijas dalība gan ES, gan NATO vērtējama vairāk nekā pozitīvi. Tas garantē gan mūsu drošību, gan atrašanos “pareizajā” kultūrtelpā. Mārcis Auziņš vienīgi uzsver, ka mums pašiem vairāk jāmācās apzināties un izlietot iespējas, ko dod atrašanās vienotā eirozonā. Savukārt Andrejs Ērglis novērojis, ka pozitīvas pārmaiņas novērojamas pat “Whatsapp” lietotnē, analizējot, ar kādiem jokiem dalās mūsu vecākā un jaunākā paaudze. Reinis Pozņaks nespēj iedomāties Latviju ārpus šīm aliansēm, jo pretējā gadījumā kara frontes līnija pašlaik varētu būt kaut kur pie Tukuma.

Mārcis Auziņš: "Pozitīvāk vairs nav iespējams"

Dalību Eiropas Savienībā profesors Mārcis Auziņš vērtē vairāk nekā pozitīvi, sakot, ka pozitīvāk vairs nevar būt. Tāpat mūsu pievienošanās NATO un Ziemeļatlantijas līguma piektais pants viņam rada lielu drošības sajūtu: pilnīga garantija tā, protams, nav, bet faktors, kas Latvijas nedraugus attur no plānu kaldināšanas pret Latviju, gan.

Mārcis Auziņš atceras 2004. gadu, kad notika tautas nobalsošana par iestāšanos ES: “Tas nemaz tik viennozīmīgi nebija. Balsojums bija viennozīmīgs, bet diskusijas sabiedrībā ļoti labi atceros. Tur bija dažādi, polāri ļoti pretēji viedokļi, pie tam no ļoti cienījamiem latviešu inteliģences pārstāvjiem.

Tagad pēc 20 gadiem manas sajūtas par dalību ES ir vairāk nekā pozitīvas, pozitīvāk nav iespējams. Sākot jau ar tīri emocionālo sajūtu, ka, ceļojot pa Eiropu, tu jūties kā daļa no šīs sabiedrības. Tāpat domāju, ka uzņēmējiem, esot vienotā eirozonā, ir milzīgi daudz ieguvumu biznesa veidošanā.

Šobrīd mums ir pieejami Kohēzijas fondi (ES struktūrfondi, kas paredzēti ES dalībvalstīm, kuru IKP (iekšzemes kopprodukts) ir zemāks par 90% no ES vidējā). Bet jautājums ir par to, cik mēs paši efektīgi mākam tos izlietot. Ne tikai domājot par kādu koruptīvu elementu, kas arī iespējams šai procesā, bet vairāk par to, cik mēs šo procesu esam padarījuši par formālu un regulējamu, mazāk interesējoties vai uzmanību pievēršot mērķiem.”

Būšanu vienotā eirozonā profesors uzskata par būtisku nacionālās drošības jautājumu, kaut arī grūti iebilst pret to, ka mūsu nacionālā valūta – lati un santīmi – bija skaista un par to bija lepnums. Tomēr jāsaprot, ka zemei, kurā ir mazāk par diviem miljoniem iedzīvotāju, uzturēt savu valūtu, varētu būt “bīstami”: “Ja kāds no ārpuses ļaunos nolūkos gribētu Latvijā destabilizēt situāciju, tad to izdarīt (ar mūsu “mazās” valūtas palīdzību) ir vienkāršāk par vienkāršu.”

Runājot par mūsu līdzdalību NATO viņš saka: “Ļoti ceru, ka mums nevienā brīdī nebūs jāpārbauda kā darbojas Ziemeļatlantijas līguma 5. pants (bruņots uzbrukumu vienai vai vairākām NATO valstīm tiek uzskatīts par uzbrukumu visam blokam kopumā un līdz ar to tiek iedarbināts kolektīvās pašaizsardzības mehānisms), bet tas, ka tas eksistē, ir tas, kas daudzus, kas varbūt gribētu perināt dažādus plānus pret Latviju, kā mūsu austrumu kaimiņš, ir faktors, kas tiek ņemts vērā un, iespējams, attur no kaut kādām rīcībām.”

Šis 5. pants, tāpat kā dažādu NATO valstu karaspēku karavīru klātbūtne Latvijā mums dod zināmu drošības sajūtu, uzsver Mārcis Auziņš, tomēr sakot: “Viens mans kolēģis teica, ka garantiju dod tikai apdrošināšanas polise, un arī tad ne vienmēr. Garantija tā, protams, nav, bet liela drošības sajūta gan.”

Andrejs Ērglis: "Atbrīvojamie no provinciālisma"

Andrejs Ērglis ir gandarīts par to, ka līdzdalība Eiropas kultūrtelpā mums palīdz atbrīvoties no provinciālisma un “atkarības” no austrumiem. Lai arī cik tas dīvaini nebūtu, par to liecina kaut vai to joku un anekdošu pārlapošana, ar kuriem sociālajos tīklos dalās jaunākā un vecākā paaudze. Ja vecākie ļaudis dod priekšroku jautrībām, kas nāk no “krievu pasaules”, tad jaunākajiem skats uz to jau ir pavisam savādāks.

Viņš var nosaukt ārkārtīgi daudzas lietas, kas Latvijā pēc iestāšanās ES un NATO ir transformējušās uz labo pusi. Bet viņš grib uzsvērt divas lietas.

Pirmām kārtām jau no agrāko lielo impēriju laikiem ir apjausma, ka mazas sistēmas īstenībā nevar pastāvēt vienas, pašas par sevi, kā tas būtu gadījumā ar Latviju, ja mēs gribētu būt “vieni un neitrāli”. Pašlaik to uzskatāmi apliecina situācija Izraēlā, kura atrodas naidīgu režīmu ieskāvienā. Šai valstij būtu ļoti grūti pastāvēt, neraugoties uz tās lielajām militārajām spējām un to, ka tur ir obligātais karadienests gan vīriešiem, gan sievietēm, ja tai nebūtu milzīgi palīgi kā, piemēram, ASV un citas valstis.

Otra lieta, ko viņš grib uzsvērt, ir tas, ka pateicoties dalībai gan NATO, gan ES mēs zaudējam savu provinciālismu: “Mums ir absolūta pieeja jebkurai kultūrai (protams, var diskutēt, vai tas ir labi vai slikti), nemaz nerunājot par zinātni, izglītību, valodām... Pirmkārt, Latvijai tā ir drošība, un, otrkārt, tā ir kultūrtelpa. Rīga ir ļoti sena Hanzas pilsēta, un Hanzas savienība patiesībā ir ES sākums, tā kā  mums tas nav nekas jauns. Mēs vienkārši esam atgriezušies tur, kur esam piederīgi.

Profesors uzskata, ka no dalības gan NATO, gan ES ir tikai un vienīgi ieguvumi, jautājums tik ir par to, cik labi mēs tos protam izmantot: “Latvija ir ļoti stipra valsts, un tie stāsti, ka tur kāds vilciens neiet, manā uztverē vienkārši ir smieklīgi, es pat nesaprotu, ko tur par to runāt, bet nu...”

Viņš uzsver, ka valstij momentā pāriet no vienas sabiedriski-politiskas formācijas uz otru nav iespējams. Un tas tā nav tikai attiecībā uz Latviju, bet arī citviet Eiropā – piemēram, starp britiem vai francūžu un vāciešu attiecībās. Tam nepieciešams laiks. Latvijas gadījumā jāņem vērā arī milzīgā Krievijas “maigās varas” ietekme, kas orientēta uz austrumiem: “Mēs, un arī visa Eiropa, savulaik domājām, ka varēs ļoti labi sadarboties ar Krieviju, kura savulaik pat bija ļoti tuvu idejai, ka tā varētu iestāties NATO.”

Tomēr viss izrādījies savādāk, un, lai ko mainītu, ir nepieciešama paaudzes nomaiņa. Jāpagaida, ka tagadēja jaunatne, kura augusi pilnīgi citā kultūrtelpā, sasniegs 40 – 45 gadu vecumu, un tad varēs redzēt kā mūsu sapratne mainās. Lai cik tas arī dīvaini nebūtu, to var apjaust izanalizējot ar kādiem jokiem mēs “spēlējamies”. Ja vidējā un vecākā paaudze sociālajās vietnēs (piemēram, “Whatsapp”) pārsūta jokus krievu valodā, saprot to, kas nāk no austrumiem, tad jaunajai paaudzei jau ir pavisam cits stāsts. Un tas ir rādītājs, ka maināmies, norāda Andrejs Ērglis.

Reinis Pozņaks: "Ar sabiedrotajiem jebkurā lietā ir vieglāk"

Reinis Pozņaks šobrīd noteikti negribētu, lai Latvija atrastos ārpus ES vai NATO, jo pretējā gadījumā, iespējams, kara frontes līnija pie mums varētu būt kaut kur pie Tukuma. Par galvenajām vērtībām, kuras Latvija ieguvusi būdama šajās aliansēs, viņš nosauc drošību, brīvību un labklājību.

Par to, ko mēs esam ieguvuši, esot ES un NATO, viņš saka: “Drošība, brīvība un labklājība. To, ka mēs te varam par jebko strīdēties un diskutēt, dzīvot ar dažādiem viedokļiem, kas arī faktiski ir Eiropas lielākā vērtība. Arī tīri praktiski to tagad jūtu, kad nākas braukt uz Ukrainu, šķērsojot ES valstu robežas. Tas ir ārkārtīgi vienkārši un tu ātri novērtē tos praktiskos labumu, ko dod būšana šajā savienībā. Vienmēr ar sabiedrotaiem jebkurā lietā ir vieglāk.”

Vienīgi jāmācās novērtēt un apgūt mums dotās iespējas, un paši vien esam vainīgi, ja tās neesam izmantojuši: “Vienkārši jādara labāk un jābeidz savā starpā kašķēties par sīkumiem, jādara viss, lai saņemtu vairāk.”

Protams, jābūt arī modriem un stingiem attiecībā pret Putina Krieviju, jo tā pašreiz testē, cik tālu “var iet Eiropā”. Reinis Pozņaks norāda, ka līdz Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Eiropa kaut kā “ļoti mīksti” reaģēja uz Krievijas agresiju, un tagad sāk rasties iespaids, ka “visi sāk nogurt un padoties”. To, vai Putins testēs arī NATO, rādīs laiks.

Kādu labumu var dod ES, Reinis Pozņaks ilustrē ar vērojumiem Ukrainā: “Ja runā par to pašu korupciju Ukrainā. Viņi ļoti labi saprot, ka vieni paši galā ar to netiks. Viņiem vajadzīgs kāds “ārējais skolotājs”, “stingrais”, kas parāda, kā tās lietas jādara, ka korupcijas jāizskauž. Pie mums, Latvijā, jau tas pats, kur gan ES, gan NATO bija tie stimuli, kas mums lieka sakārtot savas lietas, un vēl joprojām ne līdz galam viss ir sakārtots.

Tāpēc Ukrainai ir vajadzīga ES un NATO. Savukārt mums vajadzīgs, lai Ukraina ir ES, jo domāju, ka Ukraina būs mūsu partneris uz mūžu. Un līdz ar Ukrainas ienākšanu ES tas varas un ietekmes centrs Eiropā novirzīsies austrumu virzienā, kas nāks par labu arī mums, respektīvi - tas palielinātu Latvijas ietekmi ES.”

Kā Mārcis Auziņš, Andrejs Ērglis un Reinis Pozņaks vērtē mūsu dalību ES un NATO, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.