Profesors Mārcis Auziņš par Latvijas dalību ES un NATO: "Pozitīvāk vairs nav iespējams"
Dalību Eiropas Savienībā profesors Mārcis Auziņš vērtē vairāk nekā pozitīvi, sakot, ka pozitīvāk vairs nevar būt. Tāpat mūsu pievienošanās NATO un Ziemeļatlantijas līguma piektais pants viņam rada lielu drošības sajūtu: pilnīga garantija tā, protams, nav, bet faktors, kas Latvijas nedraugus attur no plānu kaldināšanas pret Latviju, gan.
Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tā laika mūsu valsts vadītāji meklēja veidus, kā Latviju padarīt gan par ekonomiski, gan militāri drošu valsti. Par labāko risinājumu tika atzīta pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) un militārajai Ziemeļatlantijas Līguma organizācijai (NATO). Šogad 29. martā aprit 20 gadi kopš esam NATO, bet 1. maijā šādu pat jubileju varēsim svinēt ES sastāvā. Līdz ar to Lielais jautājums: “Kādi ir Latvijas ieguvumi no dalības ES un NATO?” To Jauns.lv vaicāja fiziķim, bijušajam Latvijas Universitātes rektoram profesoram Mārcim Auziņam.
Jāatgādina, ka 1997. gadā Krievija vienpusīgi garantēja Baltijas valstu drošību, taču visas trīs Baltijas valstis no šādām garantijām atteicās. Par Latvijas dalību ES referendumā nobalsoja 67% balsstiesīgo, tikpat cik Igaunijā, un tas bija viens no zemākajiem rādītājiem starp ES kandidātvalstīm (skeptiķu līderos izvirzījās Malta, kur par pievienošanos ES nobalsoja 54% balsstiesīgo; salīdzinājumam - Lietuvā par labu ES nobalsoja 91%).
Mārcis Auziņš atceras 2004. gadu, kad notika tautas nobalsošana par iestāšanos ES: “Tas nemaz tik viennozīmīgi nebija. Balsojums bija viennozīmīgs, bet diskusijas sabiedrībā ļoti labi atceros. Tur bija dažādi, polāri ļoti pretēji viedokļi, pie tam no ļoti cienījamiem latviešu inteliģences pārstāvjiem.
Tagad pēc 20 gadiem manas sajūtas par dalību ES ir vairāk nekā pozitīvas, pozitīvāk nav iespējams. Sākot jau ar tīri emocionālo sajūtu, ka, ceļojot pa Eiropu, tu jūties kā daļa no šīs sabiedrības. Tāpat domāju, ka uzņēmējiem, esot vienotā eirozonā, ir milzīgi daudz ieguvumu biznesa veidošanā.
Šobrīd mums ir pieejami Kohēzijas fondi (ES struktūrfondi, kas paredzēti ES dalībvalstīm, kuru IKP (iekšzemes kopprodukts) ir zemāks par 90% no ES vidējā). Bet jautājums ir par to, cik mēs paši efektīgi mākam tos izlietot. Ne tikai domājot par kādu koruptīvu elementu, kas arī iespējams šai procesā, bet vairāk par to, cik mēs šo procesu esam padarījuši par formālu un regulējamu, mazāk interesējoties vai uzmanību pievēršot mērķiem.”
Būšanu vienotā eirozonā profesors uzskata par būtisku nacionālās drošības jautājumu, kaut arī grūti iebilst pret to, ka mūsu nacionālā valūta – lati un santīmi – bija skaista un par to bija lepnums. Tomēr jāsaprot, ka zemei, kurā ir mazāk par diviem miljoniem iedzīvotāju, uzturēt savu valūtu, varētu būt “bīstami”: “Ja kāds no ārpuses ļaunos nolūkos gribētu Latvijā destabilizēt situāciju, tad to izdarīt (ar mūsu “mazās” valūtas palīdzību) ir vienkāršāk par vienkāršu.”
Runājot par mūsu līdzdalību NATO viņš saka: “Ļoti ceru, ka mums nevienā brīdī nebūs jāpārbauda kā darbojas Ziemeļatlantijas līguma 5. pants (bruņots uzbrukumu vienai vai vairākām NATO valstīm tiek uzskatīts par uzbrukumu visam blokam kopumā un līdz ar to tiek iedarbināts kolektīvās pašaizsardzības mehānisms), bet tas, ka tas eksistē, ir tas, kas daudzus, kas varbūt gribētu perināt dažādus plānus pret Latviju, kā mūsu austrumu kaimiņš, ir faktors, kas tiek ņemts vērā un, iespējams, attur no kaut kādām rīcībām.”
Šis 5. pants, tāpat kā dažādu NATO valstu karaspēku karavīru klātbūtne Latvijā mums dod zināmu drošības sajūtu, uzsver Mārcis Auziņš, tomēr sakot: “Viens mans kolēģis teica, ka garantiju dod tikai apdrošināšanas polise, un arī tad ne vienmēr. Garantija tā, protams, nav, bet liela drošības sajūta gan.”
Kā Mārcis Auziņš vērtē mūsu dalību ES un NATO, vērojiet Jauns.lv video.
Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.
