Valdis Dombrovskis: "Eiro ir veicinājis valsts attīstību"
Kad pirms desmit gadiem Latvija posās ieviest eiro, premjerministrs bija Valdis Dombrovskis. Tieši viņam tolaik daudz nācās stāstīt par eiro ieviešanas nepieciešamību un priekšrocībām, tādēļ vēsturiskā notikuma desmitgade ir īstais brīdis parunāt gan par vienoto Eiropas valūtu, gan arī par mūsu nākotni. Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis par desmitgadi pēc eiro ieviešanas, inflācijas apkarošanu, palīdzību Ukrainai un Latvijas attīstības recepti stāsta intervijā portālam jauns.lv.
Eiro kā stabilitātes garants
Aprit apaļi desmit gadi, kopš latu nomainīja eiro. Šo gadadienu mums vajadzētu atzīmēt kā svētkus, vai arī eiro ieviešanai ir bijuši kādi mīnusi?
Desmit gadi ir labs atskaites punkts, lai paskatītos, kas ir paveikts. Nav šaubu, ka eiro ir palīdzējis veicināt valsts ekonomisko attīstību, jo laikā no 2013. līdz 2023. gadam Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir pieaudzis no 63 līdz 73 procentiem no Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Eiro ir palīdzējis arī noturēt finansiālo stabilitāti un banku procentu likmes zemākā līmenī. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, kad investori sāk izvērtēt arī ģeopolitiskos riskus, procentu likmes Baltijas valstīs nav pieaugušas tik strauji, kā, piemēram, Polijā un Ungārijā, kas nav eirozonas valstis. Mums arī nav jābaidās no kaut kādiem spekulatīviem uzbrukumiem mūsu valūtām, tātad eiro tiešām nodrošina finansiālo stabilitāti un caur to ekonomikas attīstību. Arī iedzīvotāji eiro ir pieņēmuši un absolūtais vairākums uzskata, ka Latvijai ir vieta Eiropas Savienībā. Ja atceramies laikus, kad norisinājās diskusijas par eiro ieviešanu, tad toreiz stāvoklis šajā ziņā bija ievērojami sarežģītāks.
Pieminējāt Poliju, ko bieži vien min kā paraugu valsts ekonomikas straujai izaugsmei, vienlaikus saglabājot savu nacionālo valūtu - zlotus. Taču, cik var noprast no jūsu teiktā, poļu veiksmes stāstam ir arī garoziņa augošo procentu likmju izskatā?
Valūta - vienalga, eiro vai nacionālā valūta - jau nav vienīgais faktors, kas nosaka ekonomikas attīstību. Skatoties pēc kopējiem ekonomikas rādītājiem, Polija to desmit jauno Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, kas pievienojās 2004. gadā, tiešām uzrāda vienus no labākajiem rezultātiem. Ja precīzāk, tad otru labāko pēc Slovākijas. Taču situācijā, kad parādās ģeopolitiski riski, varam redzēt, ka dalība tādā lielā valūtas zonā kā eiro uzlabo finansējuma pieejamību un procentu likmes.
Inflācija, stagnācija un recesija - šie ekonomikas termini Eiropā pēdējā gada laikā rada lielas bažas. Kādas ir nākotnes prognozes - vai inflācija mazināsies un mums izdosies izvairīties no ilgstošas ekonomikas stagnācijas?
Tieši šīs intervijas laikā atrodos Eiropas Centrālajā bankā, kur notiek bankas padomes sēde un tajā tiek spriests par šiem jautājumiem. Ja runājam par inflāciju, tad var redzēt, ka pasākumi, ko īstenojusi gan Eiropas Centrālā banka, gan arī dalībvalstu koriģētā fiskālā politika, ir devuši rezultātus - inflācijas pīķim mēs jau esam pāri un patlaban inflācija diezgan strauji mazinās gan eirozonā kopumā, gan arī Latvijā. Te svarīga bija koordinēta rīcība starp fiskālo un monetāro politiku, lai tās nenonāktu pretrunā. Tieši tādēļ Eiropas Padome aicināja dalībvalstis īstenot piesardzīgu fiskālo politiku, jo šādos apstākļos kaut kāds papildus fiskālais stimuls ne tik daudz stimulētu ekonomiku, kā veicinātu inflāciju. Bet tas savukārt spiestu Eiropas Centrālo banku vēl vairāk celt procentu likmes.
Bet kā ar ekonomikas stagnāciju?
No ekonomikas izaugsmes viedokļa pagājušais gads izcēlās ar ļoti zemiem rādītājiem - pēc Eiropas Komisijas vērtējuma Eiropas Savienībā kopumā bija tikai 0,6 procentu izaugsme. Šogad izaugsme tiek gaidīta straujāka - 1,4 procentu apmērā. Protams, arī tā nav strauja ekonomikas izaugsme, taču te sava nozīme ir tam, ka Eiropas Centrālā banka ir īstenojusi stingrāku monetāro politiku, lai mazinātu inflāciju; sava loma ir arī Krievijas agresijai Ukrainā, ar ko bija saistīts energoresursu cenu pieaugums, kas īpaši izteikts bija 2022. gadā, un piegāžu ķēžu pārrāvumi. Ar kara ietekmi uz ekonomiku mums nākas rēķināties.
Eiropas prioritāte ir aizsardzība
Ja jau pieskārāmies kara tēmai, tad Ukraina pēdējā laikā arvien vairāk pārmet ASV un arī Eiropai atbalsta mazināšanos. Vai Eiropas Savienība tiešām dara visu iespējamo, lai palīdzētu ukraiņiem?
Eiropas Savienība Ukrainai ir sniegusi ļoti apjomīgu atbalstu. Saskaitot visu kopā - gan Eiropas Savienības, gan tās dalībvalstu militāro un humanitāro palīdzību, kā arī atbalstu bēgļiem, tad kopējais apjoms sniedzas pāri 80 miljardiem eiro. Runājot par plāniem 2024. - 2027. gadam, Eiropas Komisija ir piedāvājusi veidot Ukrainas atbalsta fondu 50 miljardu eiro apmērā - arī tā ir liela summa. Tā ļautu finansēt gan Ukrainas ikdienas vajadzības, gan arī uzsākt rekonstrukcijas un remontdarbus infrastruktūras atjaunošanai. Taču te būtu svarīgi beidzot visām dalībvalstīm panākt vienošanos par šo finansējumu, jo Eiropas Komisija ar priekšlikumu nāca klajā jau pagājušā gada jūnijā, taču galīgās vienošanās vēl nav. 1. februārī ir paredzēts Eiropas Savienības samits, kura laikā, cerams, šī vienošanās tiks panākta. Šis ir pēdējais brīdis, jo redzam, ka kavēšanās ar finansējumu ir gan Eiropas Savienībā, gan ASV, kamēr Ukrainai tas ir kritisks jautājums.
Ja vien Ungārija atkal nenobloķēs finansējuma piešķiršanu Ukrainai...
Patlaban tiek strādāts, lai Ungāriju beigtu finansējuma bloķēšanu. Sliktākajā gadījumā varam šo paketi virzīt uz priekšu ar 26 Eiropas Savienības dalībvalstu atbalstu, taču tas nepieciešamo procedūru dēļ būs laikietilpīgāks process. Taču tāds risinājums ir iespējams.
Kā Eiropai sokas pašai ar savas aizsardzības stiprināšanu, jo Krievijas retorika kļūst arvien agresīvāka?
Krievija atklāti runā par iebrukumu citās valstīs un būtībā realizē impērisku un revanšistisku politiku, tādēļ Eiropas Savienībai ir strauji jāstiprina savas aizsardzības spējas. Tas attiecas gan uz aizsardzības finansējumu, gan uz militārās rūpniecības attīstīšanu. Eiropas Savienībai tā ir jauna tēma, jo aizsardzības jomā tā līdz šim nav bijusi īpaši aktīva.
Ukraina ir pirmais gadījums Eiropas Savienības vēsturē, kad tā sniedz militāru atbalstu valstij, kurā notiek karadarbība.
Taču patlaban jau tiek palielināts gan aizsardzības finansējums, gan arī veidota kopīga Eiropas Savienības aizsardzības politika. Ja jau Putins gaidāmajās Krievijas prezidenta vēlēšanās kandidē ar saukli, ka Krievijas robežas nekur nebeidzas, tad tas ir skaidrs signāls, ka Krievijas kaimiņvalstu drošībai un aizsardzībai ir jābūt Eiropas Savienības prioritātei.
Nav šaubu, ka arvien lielāks finansējums tiks piešķirts bruņojuma ražošanai. Vai arī Latvijai ir izredzes saņemt daļu no šiem militārajiem pasūtījumiem?
Latvija strādā pie tā, lai militārās rūpniecības attīstība notiktu arī pie mums. Ir konkrēti projekti un ir Eiropas Savienības finansējums to realizēšanai. Latvija patlaban ir iesaistījusies projektā, kas paredz attīstīt artilērijas lādiņu ražošanu, lai piegādātu Ukrainai vienu miljonu lādiņu.
Neradīt jaunu atkarību
Runājot par drošību, tāds mazliet slidens jautājums ir par Eiropas attiecībām ar Ķīnu. No vienas puses, Ķīna atklāti nav nostājusies Putina pusē, taču no otras - nekautrējas sadarboties ar Krieviju. Kā Eiropas Savienībai vajadzētu veidot savas attiecības ar Ķīnu, ņemot vērā, ka tā tomēr ir būtisks ekonomiskās sadarbības partneris?
Ja skatāmies uz Ķīnas pozīciju Ukrainas karā, tad redzam, ka tā cenšas īpaši sevi nepozicionēt, bet centies situāciju izmantot sev par labu, piemēram, iepērkot lētus energoresursus no Krievijas. Pats pagājušā gada septembrī biju Ķīnā, kur runāju ar Ķīnas valdības pārstāvjiem par to, lai Krievijai netiktu sniegts militārais atbalsts un netiktu apietas pret Krieviju noteiktās sankcijas, kas notiek arī caur Ķīnu. Iespēju robežās mums jācenšas Ķīnas pozīciju šajos jautājumos ietekmēt.
Runājot par ekonomiskajām attiecībām ar Ķīnu, tā ir Eiropas Savienības otrs lielākais tirdzniecības partneris, taču šī tirdzniecība ir ļoti nesabalansēta - 2022. gadā mums bija gandrīz 400 miljardu liels tirdzniecības deficīts. Tādēļ Eiropas Savienība daudz strādā pie tā, lai padarītu šo situāciju sabalansētāku, jo patlaban Eiropas Savienības tirgus ir daudz atvērtāks Ķīnas precēm un investīcijām, nekā Ķīnas tirgus Eiropas Savienības precēm. Ir daudz barjeru, kas apgrūtina pieeju Ķīnas tirgum. Bez tam jāapzinās arī riski. Stratēģisko atkarību no Krievijas energoresursiem esam pārvarējuši, bet tagad būtu svarīgi neradīt jaunas stratēģiskās atkarības. Virzoties uz zaļo un digitālo ekonomiku, ir nepieciešami cita veida izejmateriāli, bet daudzu ieguvē un pārstrādē dominējoša pozīcija ir Ķīnai. Tādēļ ļoti nopietni jāstrādā pie šādu piegāžu dažādošanas, lai mēs nebūtu atkarīgi no viena piegādātāja. Tātad mēs turpināsim sadarbību ar Ķīnu, taču vienlaikus centīsimies mazināt riskus.
Panākt Eiropas vidējo līmeni
Sarunas sākumā pieminējāt, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir pieaudzis līdz 73 procentiem no Eiropas Savienības vidējā līmeņa. Kad varētu būt visi 100 procenti?
Par to ir daudz minējumu, taču problēma tā, ka, pieaugot Latvijas IKP, pārējo Eiropas valstu ekonomika jau nestāv uz vietas. Arī tā attīstās, tātad, lai to panāktu, Latvijas izaugsmes tempam jābūt ātrākam kā citās valstīs. Pēdējos desmit gados tas tiešām tā ir bijis, izņemot pagājušo gadu, kad Baltijas valstis, kā arī Austrumeiropas un Centrāleiropas attīstību ietekmēja ģeopolitiskie faktori. Jāvērtē arī dažādi strukturālie faktori, piemēram, ekonomikas produktivitāte, investīcijas zinātnē un inovācijās. Pēdējo punktu es īpaši gribētu uzsvērt, jo ieguldījumos zinātnē un inovācijās Latvijai ir viens no pēdējiem rādītājiem Eiropas Savienībā.
Tā saucamais lētā darbaspēka modelis Latvijā sevi jau sen ir izsmēlis, tātad, ja mēs neieguldīsim līdzekļus inovācijās un neražosim preces un pakalpojumus ar lielāku pievienoto vērtību, noķert Eiropas Savienības vidējo līmeni mums būs ļoti grūti. Tātad te ir jāmaina pieeja.
Kā vēl vienu bremzējošo faktoru bieži vien min pārlieko birokrātiju, kas rada arvien lielāku plaisu starp valsts pārvaldes aparātu un iedzīvotājiem. Ko te varētu darīt lietas labā?
Administratīvā sloga mazināšana ir aktuāla gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā kopumā. Latvijas līmenī te daudz varētu darīt, jo nereti gadās, ka Eiropas Savienības prasībām dalībvalstis uzliek vēl pa virsu kaut kādas savas prasības. Eiropas Savienība pie šīs problēmas strādā, un Eiropas Komisija ir izvirzījusi mērķi samazināt administratīvo slogu par 25 procentiem. Tas attiecas uz gan prasībām, ko izvirza Eiropas Savienība, gan arī uz konkrētiem ekonomikas sektoriem.
