Operetes teātra vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska ar siltām jūtām atceras Raimonda Paula atbalstu

Pateicoties viņai, tas vairs nav sapnis, bet iestudējumu virkne, Operetes festivāla tradīcija Ikšķilē, ir arī muzikāli skatuviskie uzvedumi bērniem Karlsons un Pauks un Šmauks. Tikmēr ap gadu miju, pateicoties Agijas pūlēm un Šveices mecenātam Robinam Hullam, ir uzplaukusi Mežrozīte – Raimonda Paula dziesmās balstīta izrāde ar mīlas tēmai veltītu libretu. Tiesa, galvenais varonis Raimonds nav pianists, bet gan gleznotājs, taču par savu dzimto pusi vienalga sauc Iļģuciemu, kur pasaulē nācis Maestro. Un viņam 12. janvārī bija jubileja.

Balle Savojā, Jautrā atraitne, Silva, Valentīndienai un citiem svētkiem veltīti koncerti – to publikai piedāvā neatkarīgais un nevalstiskais Operetes teātris, kuram savu telpu nemaz nav. Arī pilsētas romance divās daļās – par džūkboksu nosauktā Mežrozīte –ceļos pa Latviju kopā ar solistiem Daini Skuteli, Dināru Rudāni, Jolantu Strikaiti, Kārli Rūtentālu un pārējiem. Protams, visu acīgi pārraudzīs un kūrēs Agija Ozoliņa-Kozlovska, mūziķe jau trešajā paaudzē, turklāt tradīciju turpina arī viņas dēls Henrijs un meita Patrīcija.

Man gājiens ar vecākiem uz opereti bija īsti svētki, jo zināju, ka sagaida jauka mūzika un dejas, skaisti tērpi, dekorācijas. Operetes teātrī notiekošais krasi atšķīrās no pelēcīgās padomju ikdienas. Dzīvojām pieticīgi, šokolādes tāfelītes dzimšanas dienā bija vienīgā dāvana. Kā bija tavā ģimenē?

Mana ģimene arī nebija diez ko situēta – tēvs inženieris, mamma skolotāja. Taču man bija ne tikai brīnišķīgi vecāki, bet arī vecāmamma, kura dzīvoja līdzi visam, kas ar mums, bērniem, notika, un ģimenē pirmām kārtām valdīja mūzika. Dzimšanas dienu gan man vienmēr svinēja, to organizēja mamma. Šajā ziņā es mazliet grēkoju attiecībā pret saviem bērniem, jo laiks un domas veltītas teātrim. Man klāja galdu, vecmāmiņai – protams, no pirmskara laika – bija daži grezni trauki, galdauts, svecītes. Ciemos nāca mammas dvīņumāsa ar ģimeni, tētis vārīja buljonu ar hmeli-suneli garšvielu un cepa paštaisītas mīklas buljona pīrādziņus, savukārt vecāmamma vienmēr gatavoja savu meistarstiķi – kliņģeri. Tādu dzeltenu, ar riekstiem, rozīnēm un safrānu… Nezinu gan, kur viņa to dabūja. Viņa un mammas māsa man raisīja interesi gatavot tortes, kas ar laiku kļuva par manu meistarstiķi.

Vvecāmamma bija koncertējoša pianiste Alise Muntere. Viņas konservatorijas beigšanas eksāmenu pieņēma cienījamais profesors Jāzeps Vītols. Uzreiz pēc tam vecmammai bija jābrauc uz Leipcigu laulāties ar čellistu Kārli Munteru. Vītols pēc tam esot teicis vecmāmiņas skolotājai Ludmilai Gomanei, ka Alise gan būtu varējusi izvēlēties kādu labāku, ar to domājot vīru. Mana mamma Biruta Ozoliņa bija ilggadēja Rīgas 1. mūzikas skolas klavieru pedagoģe, pie viņas klavierspēli apguva, piemēram, Elvisa Preslija cienītājs Ivars Pētersons, protams, arī daudzi citi. Arī man klavierspēle bija ikdiena, nevis svētki. Vecāmamma līdz pat 93 gadu vecumam spēlēja Šopēna etīdes un valsi no filmas Vaterlo tilts.

Protams, bērnībā mēs dziedājām Arvīda Žilinska dziesmiņas par sienāzīti, vāverīti un ezi, vecāmamma man notīs sarakstīja klavieru partiju, māsai Evijai vijoles partiju. Evija jau vairāk nekā 20 gadu strādā Amerikā, viņa ir pirmā vijole Floridas Grand Opera un Palmbīčas simfoniskajā orķestrī. Muzicēja arī manas māsīcas – viena spēlēja čellu, otra klavieres.

Tagad jaunajā uzvedumā Mežrozīte Raimonda Paula dziesmas aranžējis un izrādēs klavieres spēlē Matīss Žilinskis, Arvīda mazmazdēls.

Nu, kurš gan mūsu bērnībā nezināja “ciku ciku caku, šuju lellei jaku” un citas Veras Singajevskas dziedātās Žilinska dziesmas? Es tās mācīju arī saviem bērniem, un mūsu Operetes teātrī pirmais uzvedums bērniem Pauks un Šmauks arī bija ar Žilinska mūziku. Viņš ir izcils melodiķis – tāpat kā Raimonds Pauls. Protams, arī Paula dziesmas, ieskaitot Mežrozīti, klausījos kopš bērnības, mani vecāki burtiski skrēja uz viņa koncertiem.

Mammas pirmais vīrs bija Gunārs Kušķis, viņš jaunībā daudz uzstājās kopā ar Maestro. Izcili talantīgs mūziķis, lieliski spēlēja vijoli, klarneti, saksofonu, klavieres, improvizēja. Viņiem bija liela mīlestība, bet Kušķis stipri dzēra. Pēc šķiršanās no mammas viņš apprecējās otrreiz, diemžēl drīz vien pēc tam nositās ar motociklu. Mamma savukārt apprecējās ar manu tēti Oskaru Ozoliņu. Maestro, starp citu, manu mammu ļoti labi atceras līdz pat šai dienai. Viņa bija skaista sieviete, izskatījās pēc kinozvaigznes, vienmēr eleganta – nu īsta francūziete.  

Kopā ar vecākiem gājām uz Modo koncertiem, un man ļoti patika Raimonda Paula koncertu vadīšanas stils, humors. Tagad daudzi runā no skatuves, bet tolaik tas nebija pieņemts. Kad pēc konservatorijas aizbraucu mācīties uz Ameriku, es tur arī daudz koncertēju, un tā man bija pirmā pieredze starp skaņdarbiem kaut ko arī runāt. Nebiju pie tā pieradusi, turklāt, spēlējot solo, ir grūti pārslēgties uz runāšanu.

Raimonds Pauls ir liela personība, es viņu ārkārtīgi cienu kā pianistu, kā komponistu, esmu gājusi runāties Operetes teātra sakarā, jo viņa viedoklis ir ļoti svarīgs. Paulam ir ļoti labvēlīga attieksme pret manu darbu operetes žanra atjaunošanā, viņš pat izteicies, ka to apbrīnojot. Esam apsprieduši arī jauniestudējumu Mežrozīte, un viņš ir novērtējis Matīsa Žilinska talantu. Kas zina, varbūt viņš kļūs par Paula sekotāju, jo ir izcili talantīgs puisis.

2019. gadā televīzijā bija raidījums Mana balss par Operetes teātra atjaunošanu, un toreiz Maestro sēdēja man blakus. Tas bija ļoti svarīgi, jo viņš jau varēja neatnākt, tomēr ieradās un mūs aizstāvēja. Pēc tam Pauls man uzdāvināja Dināras Rudānes disku un teica: “Viņa arī ir jūsējā, profesionālu izglītību ieguvusi vokāliste.” Pie manis Operetes teātrī dzied un dejo tikai profesionāļi, un, ja vēl ir Raimonda Paula ieteikums! Aktieriskās pieredzes gan Dinārai vēl nav, bet gan jau ar laiku…

Vai jauniešiem un bērniem vārds operete tagad vispār ir saprotams?

Mums ir izglītojoša programma, braucam uz skolām ar 3D virtuālās realitātes brillēm. Ar tām bērni skatās īpaši nofilmētu materiālu, stāstu par mīlestību un draudzību, vienlaikus apgūstot operetes un muzikālā teātra terminoloģiju. Tiek izteikti arī dažādi minējumi par to, kas tā operete tāda ir. Viens runā par operēšanu, cits par operu, un es izstāstu atšķirību. Kas attiecas uz maniem bērniem, viņi faktiski ir uzauguši Operetes teātrī. Henrijam ir divdesmit, viņš kā klarnetists pabeidza Cēsu mūzikas vidusskolu un šogad sāka mācības Dailes teātra muzikālo aktieru kursā. Viņam ir ļoti laba balss un patīk teātris. Henrijs mūsu izrādēs jau ir tēlojis dažas nelielas lomiņas, taču es saviem bērniem nekādas priekšrocības nepiešķiru – visu  nosaka profesionālie kritēriji. Patrīcijai ir deviņpadsmit, pavasarī viņa beigs Cēsu mūzikas vidusskolas vokālo nodaļu.

Mežrozīte, pateicoties Raimondam Paulam, mums ugunssārtiem ziediem zied jau 55 gadus, bet kā tev, Rīgas centra meitenei, pie Murjāņu mājas pašai ar rozēm?

Par laucinieci tā arī neesmu kļuvusi, bet kovida laikā daudz dzīvoju mājās, rosījos pa āru. Dziedātājai Sonorai Vaicei, manai draudzenei, ir zaļie pirkstiņi, viņa pat nakts vidū izstāstīs visu par augu dzīvi un to īpatnībām. Pateicoties viņas  padomiem, tagad arī man ir iekopta daža dobe. Pērn iestādīju pirmās rozes, Sonora bija izpētījusi veco smaržīgo rožu šķirnes. Nopirku piecus stādus, dēls raka bedres, vīrs nesa mēslus, es laistīju – īsts ģimenes pasākums. Jau šogad rozes brīnišķīgi ziedēja lieliem ziediem – gan tumšas, gan gaišas – un skaisti smaržoja. Gadās, ka lielveikalā nopērku nocenotās rozītes – to man arī Sonora iemācīja. Iestādu, apgriežu, un aug ļoti labi. Tagad man pie terases ir īsts rožu dārzs!