Aiz sausiem cipariem pazūd dzīvi bērni. Slēgšanas bums sasniedzis īpašo bērnu skolu Rāmuļos

Vietējie skarbi secina – valdība laukus iztukšo un, šķiet, apzināti. Nesenā pagasta iedzīvotāju tikšanās ar Cēsu novada pašvaldības pārstāvjiem risinājās emocionālā gaisotnē. Iedzīvotāji vaicā: ja viņi vēlas saglabāt skolu, pašvaldībai vai ministrijai ir tiesības to slēgt, vadoties pēc kādiem kopīgiem sistēmas rāmjiem?

65 bērni, 14 skolotāji

“Mūsu skola ir citādiem bērniem. Mūsu skolēni īpaši ir tāpēc, ka viņiem neveicas mācībās, jo ir emocionālas problēmas, kādas psiholoģiskas grūtības un traucējumi. Taču ir arī bērni, kuri ļoti labi mācās, ir apķērīgi, un viss izdodas. Mācās bērni no Cēsīm, no mūsu Vaives pagasta, no Priekuļiem, Liepas, Inešiem, Amatas, Skujenes. Kopskaitā 65 bērni un 14 skolotāji,” skaitļus nosauc Inga Andersone, Rāmuļu pamatskolas direktores pienākumu izpildītāja.

Viņa uzslavē, ka skolā ir erudīti un specifiski skolotāji, kuri strādā daudzus gadus: “Ja klasē ir neliels skolēnu skaits, tad var strādāt ar individuālu pieeju katram bērnam. Lielākajā klasē mācās desmit bērni. Es nekādi neredzu šādu iespēju klasē, kur mācās 30 skolēni.”

Ministru kabinetā pieņemts informatīvais ziņojums, kurā rakstīts, ka no 1. līdz 3. klasei  klasē jābūt 30 skolēniem, tikpat arī no 4. līdz 6. un no 7. līdz 9. klasei. Tātad skolā pavisam jābūt 90 bērniem.

“Mazliet ir atkāpe par apmēram pieciem bērniem, bet vienalga mums nav norādītais skolēnu skaits. Tā ir ļoti daudzās Latvijas skolās, ne tikai lauku. Tāpēc arī tas ir tik baisi. Cik skolas jau ir aizvērtas, cik vēl slēgs? Kas mums paliks? Pilsētu centri? Tātad laukos cilvēki nav vajadzīgi? Lauku cilvēkam nevajag neko? Kam mums valsts ir – vai ne cilvēkiem?” vaicā Andersone.

Ekoskolas statuss

Par ieteikumu, ka var taču mācīties Cēsīs, direktore atgādina – visi nav vienādi, ir bērni, kuri nespēj pastāvēt lielā kolektīvā: “Ko dod izglītības kvalitāte pilsētas skolā, ja bērns, kurš nevar iekļauties lielā klasē, stundu nosēž zem galda?”

Lauku skola bieži ir arī pagasta kultūras centrs. Rāmuļu pamatskolas telpās atradās pagasta bibliotēka, tagad palikusi tikai filiāle. Vasarās vietējā estrādē notiek ievērojamā novadnieka, kordiriģenta, komponista un pedagoga Daumanta Gaiļa dziesmu dienas, uz kurām sabrauc operdziedātāji un kori no visas Latvijas, visa teritorija tiek sakopta kā uz īstiem svētkiem. Tas arī zudīs?

“Šobrīd mūsu skolas likvidācijas jautājums ir palicis vēl gaisā karājoties. Bet cik pašvaldību ir mūsu valstī, kuras jau pieņēmušas šos smagos lēmumus? Varbūt Cēsu novada dome būs pirmā, kas domās citādāk un atstās mazu lauku skolu, kura ir eko mācību iestāde jau 13 gadus? Mums ir ekoskolas statuss – lai bērni domātu par taupīšanu, šķirošanu, zaļo dzīvesveidu, un caur savām atvasēm arī vecāki tajā iesaistās. Man šķiet, ka mēs piestāvam Cēsu novadam. Zaļš novads ar C logo kā smaidiņu, bioreģions, eko skoliņa, kur patverties tiem bērniem, kuriem ir kādas grūtības,” ne bez emocijām teic direktore.

Tikai Rāmuļos sāk rakstīt burtus

Henrietes Petrovskas-Petrēvičas dēls mācās Rāmuļu pamatskolas 5. klasē, tajā ir tikai pieci skolēni. “Dēls ir ar autiskā spektra traucējumiem, bet augstu intelektu. Ir lielas izredzes ļoti labi mācīties un daudz sasniegt. Dēls iepriekš četrus gadus mācījās speciālajā skolā, viņš tikai Rāmuļu pamatskolā 5. klasē paņēma rokās pildspalvu un sāka rakstīt burtus,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta mamma.

Pirms tam puisis četrus gadus pildspalvu nav aizticis, un visi domājuši, ka viņš to nekad nedarīs. “Man pat trūkst vārdu, lai es pateiktu, cik biju laimīga, kad ieraudzīju, ka bērns uzrakstījis zīmīti. Un šajā skolā viņš mācās tikai piekto mēnesi! Ja to likvidēs, mums nav variantu. Mājmācība manam bērnam saistībā ar šo programmu nebija paredzēta pēc likuma, asistentu fiziski nav iespējams sameklēt. Taču arī kopā ar asistentu klasē, kurā ir 30 bērnu, viņš nebūs spējīgs mācīties. Mēs nedodamies ne uz kādiem publiskiem pasākumiem tieši tā iemesla dēļ, ka viņam tas ir emocionāli smagi,” skaidro mamma.

Viņai daudz lielāks prieks būtu, ja dēls varētu mācīties ģimenei pavisam netālajās Cēsīs, nevis braukt uz 14 kilometru attālo Rāmuļu skolu: “Tā nav iegriba, ka es vēlos, lai mans bērns mācās tieši šeit. Tas vienkārši ir bezizejas variants.” Kabinetos sēžot, var sarakstīt skaitļus, bet realitāte var būt pavisam cita. Henriete spriež: “Izglītības ministrei Čakšai cipari ir svarīgāki par dzīviem cilvēkiem. Galvaspilsētā sēžot, viņa nesaprot, kas notiek tālāk par Rīgu.”

Ārējā vide noliek uz ceļiem

Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis, vaicāts par risinājumu, atbild: “Pašvaldība nekad šo jautājumu neliktu dienas kārtībā, ja situācija nebūtu tāda, kāda veidojas – par skolēnu skaitu.  Šī mūspusē nav vienīgā skola, kura saskaras ar šo problēmu. Visās mazajās lauku skolās mēs strādājam ar to, ka bērniem nepieciešama individuāla pieeja, bet šī ir vispārējās izglītības iestāde, tai nav speciālās skolas statusa.”

Egliņš-Eglītis uzsver, ka nav pašmērķis slēgt skolu un pašvaldība meklē risinājumus, sākts domāt jau pērn, tiklīdz parādījās Izglītības un zinātnes ministrijas ziņojuma projekts.

“Jau tad apjautām, ka ar Rāmuļu pamatskolu izskatās slikti, jo bērnu skaits gadu no gada samazinās. Konkrētu lēmumu vēl neesam pieņēmuši, atbildi sniegsim februārī, mums ir vairākas alternatīvas tepat netālu. Tas ir emocionāli ļoti smagi, un bieži mums pārmet, ka aiz cipariem neredzam bērnus un ģimenes. Gribu uzsvērt – mēs redzam, mums rūp sabiedrības vajadzība, bet citreiz ārējā vide vienkārši noliek uz ceļiem, un ir jāmeklē risinājumi. Par ārējo vidi šajā gadījumā es domāju – tā ir migrācija un demogrāfija. Mēs jau tagad cīnāmies ar sekām,” atzīst novada vicemērs.

Interesants fakts

Pirms daudziem gadiem Rāmuļu pamatskola kļuva pazīstama ar visai negaidītiem skolēniem – tās vadība nebaidījās savā paspārnē uzņemt trīs somāliešu bēgļus. Toreiz 15 gadus vecā Azīza mācības sāka piektajā klasē, Nasīrs (16) sestajā, Huseins (18) astotajā klasē. Pateicoties tieši Rāmuļu pamatskolai, viņi iekļāvās Latvijas un Eiropas sabiedrībā. Attēlā – 2006. gada Ziemassvētku laiks.