Profesors Mārcis Auziņš par ielu pārdēvēšanu: vai vajag viena Maskavā dzīvojoša idiota dēļ izsvītrot veselu vēstures posmu?
Bijušais Latvijas Universitātes rektors, fiziķis Mārcis Auziņš viennozīmīgi ir par to ar Krieviju saistīto ielu pārdēvēšanu, kas savus nosaukumus ieguvušas padomju okupācijas laikā. Tomēr viņš piesardzīgi attiecas pret to vietvārdu iznīdēšanu, kas radušies pirms okupācijas, jo nebūtu prātīgi no mūsu vēstures izsvītrot kādu posmu, tikai tādēļ, ka tagad Maskavā dzīvo “viens idiots”.
Šobrīd turpinās diskusijas par vairāku ar Krieviju saistītu Rīgas ielu pārdēvēšanu. Maskavas, Puškina, Ļermontova, Saharova vai pat Elizabetes, kas daudziem par pārsteigumu tā nosaukta par godu Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra I sievai Elizabetei... Bet Saharova ielu tā nosauca jau pēc neatkarības atgūšanas: fiziķis Andrejs Saharovs piedalījās gan ūdeņraža bumbas izstrādāšanā Padomju Savienībai, gan saņēma Nobela Miera prēmiju par to, ka vēlāk kļuva disidents un cilvēktiesību aktīvists.
Šīs ir tikai dažas no neviennozīmīgi vērtētajām personībām, kas liek uzdot jautājumu: “Kuras ielas Latvijā vajadzētu pārdēvēt?” To Jauns.lv fiziķim, bijušajam Latvijas Universitātes rektoram profesoram Mārcim Auziņam.
Viņš mūsu pilsētu ielu “krieviskos” nosaukumus iedala divās kategorijās: pirmajā tie radušies padomju okupācijas laikā, bet otrajā - starpkaru Latvijas laikā vai pat pirms valsts neatkarības pasludināšanas. Ja pirmajā gadījumā tie nosaukumi būtu jāiznīdē, tad otrajā gadījumā jābūt “ļoti uzmanīgiem”.
“Vienas ir ielas, kuru nosaukumi radās padomju okupācijas laikā, piemēram, (PSRS kodolieroču izstrādātājam) Mstislavam Keldišam par godu, kuram bija gan iela Rīgā, gan krūšutēls. Šajā gadījumā man nav nekādu jautājumu – tādus simbolus mums nevajag!
Savukārt, ja runājam par senāk iegūtajiem nosaukumiem, jāteic, ka mums ir sava vēsture, kaut arī ne vienmēr pozitīva, ne vienmēr vēsturiski notikušās lietas mums liekas pozitīvas priekš Latvijas tautas, zemes, nācijas un tā tālāk.
Daudz diskutējam par Maskavas ielu Rīgā, kas šai vārdā nosaukta vēl pirms valsts neatkarības iegūšanas 1918. gadā. Pirms tam tas bija Poltavas ceļš, Jauno Krievu iela... Līdz ar to tai jau ir noteikts vēsturisks konteksts. Un vai tikai tādēļ, ka viens idiots (Vladimirs Putins) dzīvo Maskavā, mums vajadzētu svītrot ārā veselu Latvijas vēsturisko posmu? Neesmu pārliecināts. Arī Puškina iela Rīgā savu nosaukumu ieguva pirmās brīvvalsts (starpkaru) laikā (līdz tam tā bija Smoļenskas iela – red.). Līdz ar to šeit jābūt nedaudz uzmanīgākiem,” teic Mārcis Auziņš.
Pašlaik notiekošais ielu pārdēvēšanas “bums” zinātniekam liek atcerēties nesenos procesus Ziemeļamerikā: “Amerikas Savienotajās Valstīs vienā brīdī bija ideja, ka jānojauc visi Amerikas atklājējam Kristoforam Kolumbam veltītie pieminekļi, jo ar viņu iesākās Amerikas vēstures kauna traips – vergu tirdzniecība.”
Tāpat viņš atceras, ka kādu brīdī dzīvoja Kanādā – pilsētā, kuru sauca Londona. Blakus Ontario štatā tai bija pilsēta Kičenera, kuru līdz Pirmajam pasaules karam, kad Kanāda un Lielbritānija pieteica karu Vācijai, dēvēja par Berlīni, jo to dibināja un tajā dzīvoja imigranti no Vācijas. 1916. gadā pilsētā notika referendums un tika nolemts pilsētu pārdēvēt nesen mirušā Lielbritānijas armijas virsnieka Horacio Herberta Kičenera vārdā. Tomēr vietējie jauno pilsētas nosaukumu tā īsti nav pieņēmuši:
“Vietējie iedzīvotāji to joprojām sauc par Berlīni, jo tādēļ, ka tā ir vēsture un tādēļ, ka tur savulaik bija apmetušies izceļotāji no Vācijas, un tā tālāk.
Un arī te ir mūsu vēsture, mēs esam bijusi daļa gan no Krievijas, gan Zviedrijas un Vācijas impērijām. Bet vai tāpēc visu šo vēstures daļu dzēsīsim ārā? Es te būtu uzmanīgs un katru šādu lēmumu rūpīgi pārdomātu. Mums ir komplicēta, brīžiem ļoti pretrunīga vēsture, kas saistīta ar mūsu kaimiņu.”
Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.
