"Aizmirst šīs kara vēstures lapaspuses nedrīkst..." Serhijs no Rīgas - viens no pirmajiem, kurš devās palīgā Ukrainai
Vairākus gadus mans ceļš uz darbu redakcijā veda garām Tērbatas un Blaumaņa ielu krustojumam, kur gandrīz katru rītu pie kādas elektroiekārtu darbnīcas durvīm stāvēja kungs ar garu bārdu, šortos - kā vasarā tā ziemā - smēķēdams, kafijas krūze rokā. Nesen šo pašu cilvēku ievēroju kādā Ukrainas TV ziņu raidījumā, kurā vīrietis bija nofilmēts bez kājas, tiesas zālē, skaļā balsī aizstāvot savu, cik varēja noprast, cīņu biedru.
Izrādās, viņa vārds ir Serhijs. Vīrietis jau kādu laiku dzīvo Latvijā un, īsi pēc tam, kad sākās Krievijas masveida iebrukums ukrainā viņš kļuva par vienu no pirmajiem - ja ne pirmo -, kurš no Latvijas devās karot pret iebrucējiem.
Teritoriālās aizsardzības spēku rindās viņš tika pie atbilstoša segvārda - "Latiš", jeb "Latvietis", lai gan faktiski ir Vācijā dzimis Ukrainis.
Dienās, kad viss notika ļoti ātri un par šī kara iznākumu nebija skaidrs nekas, Serhihs izvēlējās fronti un rīkojās principu vadīts.
Šī izvēle skāra arī viņa Rīgā iedzīvojušos ģimeni un - nemānīsimies - ir absolūti nesaprotama daudziem mūsdienu vīriešiem, ko parāda aptauju dati.
Taču pamatā viņa stāsts ir domājoša karavīra stāsts un lieliski ilustrē kara aizēnotu ukraiņu un viņu valsts dzīves daļu - iekšējo, mutuļojošo politiku.
Kas īsti tu biji pirms kara?
Piecu gadu vecumā pārvācos uz Ukrainu, Kremenčukā pavadīju savu bērnību un jaunību. Vēl 18 gados tēvs mani aizsūtīja armijā, pēcāk paguvu četrus gadus nostrādāt kā ugunsdzēsējs. Tad ar sievu atvērām elektronikas darbnīcu. Vēl vēlāk - ap 2015. gadu - pārvācāmies uz Latviju. Izskoloties te bija pat lētāk nekā Ukrainā. Pēc tam turpināju darboties ar elektroniku.
Sanāk, ka Maidana un Krimas okupācijas laikā biji Ukrainā.
Jā. Neviens negaidīja, ka liela daļa Ukrainas tautas spēs pretoties acīmredzamam mēģinājumam iebīdīt Ukrainu Krievijas nagos uz mūžīgiem laikiem. Par to, ko es darīju tajos gados, īsti nevaru publiski runāt.
Daudzi nekad nesapratīs tavu lēmumu. Sākoties 24. februāra iebrukumam, daudzi Latvijā dzīvojošie domāja, kā aizbraukt vēl tālāk projām. Tu gāji pretī karam. Paskaidro.
Kā varēja nebraukt? Man zvanīja bijušie cīņu biedri, prasīja "Klau, "Marodieri" [iepriekšējais segvārds], kur tu esi? Mums karš sācies!" Savācu mantas pāris dienu laikā un aizbraucu.
Es nezinu, kā atbildēt uz šādu jautājumu. Ja kāds draud tavai valstij, radiniekiem, draugiem - tavs pienākums ir atsaukties un palīdzēt savu iespēju robežās. Vēsture manā skatījumā ir pietiekams avots, kur smelties šādu pārliecību, principus.
Kā tu šo pavēstīji ģimenei?
Sieva manu lēmumu saprata, pieņēma un rīkojās kā īstai mātei pieklājas. Viņa atrada veidu, kā to pasniegt bērnam adekvātā veidā. Tā, lai visiem būtu mazāks satraukums.
Pirms izbraukšanas man īsti nebija iekrājumu, ko atstāt ģimenei. Sazinājos ar Rīgas Ukraiņu kopienu un palūdzu kādu, kurš varētu parūpēties par manējiem, ja es kritīšu kaujā. Viena turīga ģimene apsolīja, ka nāks palīgā, ja vajadzēs.
Ceļā apstājāmies Polijā, kur satiku Reini Pozņaku un viņa "bandu". Neskaitāmas mašīnas, piebāztas ar humanitāro palīdzību līdz jumtiem, kā jukuši! (smejas) Viņi mani aizveda līdz pašai robežai. Ar vienu no viņa automašīnām tiku līdz Kijivai, kur pierakstījos Teritoriālās aizsardzības spēku 130. bataljonā.
Jūs sargājāt Kijivu iebrukuma sākumā?
Jā. Mūsu atbildības zona bija ceļš uz Irpiņu. Meklējām diversantu grupas, darbojāmies ar posteņiem. Šī vienība bija kas unikāls, pilnīga "soļanka". Kopā savācās muzikanti, pārdevēji, pavāri, narkomāni - virkne dažādu cilvēku, kurus vadīja 10-15% militāristu, un, kuri ātri kļuva spējīga izpildīt reālus militārus uzdevumus.
Pēc tam, kad Kijiva tika nosargāta, mūs izdalīja dažādos virzienos. Ja nemaldos, bijām 23 cilvēki, kuri pēcāk devās uz Irpiņu. Tolaik jau sāka rasties iespaids - un pēcāk kļuva skaidrs - ka krievi nav tā varenā armija, ar kādu gadiem pasaule tika biedēta. Vietējie ar strēlnieku ieročiem un elementārām sakaru sistēmām efektīvi turējās pretī "profesionāļiem", kuriem bija droni, granātmetēji, pilns arsenāls. Man tas sākumā bija šoks. Jā, viņiem ir vienības, kuras prot karot. Pamatā tie ir reālie "Vagner" kaujinieki - ne tie cietumos sameklētie. Visi pārējie... nu tā. Var redzēt, ka apmācības viņiem ir neefektīvas bijušas. Kā cilvēki viņi trāpījās dažādi, bija reāli psihopāti, kuriem telefonos bija safilmētas izvarošanas, kropļošanas. Bija arī tādi, kuriem bija gods, principi.
Pēc maniem novērojumiem - mūsu gadījumā atkal bija tā, ka no kara aizbēga visi nelieši. Palika tie, kuri vadās pēc principiem, kuri novērtē dzīvi, kuri saprot, ko nozīmē gods.
Pastāsti par savu ievainojumu.
Tas notika 2022. gada 21. martā. Mēs bijām netālu no kara hospitāļa Irpeņā. Krievi todien izdomāja, ka ņems to pilsētas daļu. Mūs trieca ar dažāda veida artilēriju, vēl ar tanku uzšāva. Lādiņš krita reizi divās, trīs sekundās, masīva apšaude.
Kāds no tanka šāvieniem trāpīja dažus metrus no manis, tiku atsviests vēl līdz galam neizbūvētā akā. Man nenormāli paveicās, lieki piebilst.
Vieta, kur es nonācu izrādījās laba uguns pozīcija un es viņus [Krievijas karavīrus] sāku diezgan spēcīgi apšaudīt. Tobrīd principā rīkojos ar domu, ka šī ir mana pēdējā atšaudīšanās pirms nāves. Taču beidzās tas viss ar to, ka viņi uz brīdi apstājās. Mums bija iespēja pavirzīties par vienu ielu iekšienē, kad mūsu nams jau bija aizdedzies.
Vienā no netālu esošiem posteņiem atskanēja palīdzības saucieni. Pa viņiem strādāja snaiperis. Paņēmu līdzi vienu studentu, kurš bija ar mani, savācām granātmetējus un gājām iznīcināt to snaiperi.
Nonākot pozīcijās, trīs lādiņi nokrita man teju blakus. Mani jaudīgi atsvieda un sajutu, ka kreisā kāja ļoti tek. Atkal ieslēdzās domas, ka šīs ir beigas un nolēmu, ka mums jāmauc līdz galam. Students mani pārsēja, sniedza pirmo palīdzību, pateicu, lai turpina apšaudīt snaiperi ar granātmetēju. Koriģēju uguni un viņš tika iznīcināts. Viņš atradās kādu 100-150m attālumā. Studentam tā bija pirmā kauja un viņš darbojās izcili. Pēcāk mani evakuēja.
Šķemba pamatīgi izplosīja kreiso kāju, atrauti bija 40% muskuļa, vienīgi kauls necieta. Rehabilitācija bija ilga un ārsti - fanātiski neatlaidīgi. Taču infekcijas rezultātā beigās bija jāpieņem lēmums par amputāciju.
Vasarā ieraudzīju tevi Ukrainas TV ziņās. Tu biji tiesas zālē, emocionāli aizstāvēji pulkvedi Romānu Červinski. Esi iesaistīts šajā stāstā?
[Red. piez. Romāns Červinskis ir Ukrainas bruņoto spēku pulkvedis ar saiknēm izlūkdienestos, kuram tiek piespēlēta virkne pārdrošu specoperāciju, tostarp kāda savervēta Krievijas spēku pilota pārvilināšanu Ukrainā, par ko Červinski šobrīd Kijivā tiesā. Operācija neizdevās, kā tas karā mēdz notikt. Lidmašīnas vietā atlidoja raķetes, bija bojā gājušie. Jābrīdina, ka Serhijam ir nesaudzīgs viedoklis par Ukrainas preizdentu un valsts valdību.]
Červinska tiesāšana ir ļoti rupja nodevība no Ukrainas valsts prezidenta biroja puses. Par to ir jārunā. Červinskis ir devis nenovērtējamu ieguldījumu cīnoties pret Krievijas spēkiem un iznīcinot ties. Šobrīd viņu tiesā par it kā nesaskaņotu operāciju, bet tā vienkārši nav patiesība. Viņš Ukrainas politiskajai vadībai ir neizdevīgs, jo ir atkārtoti runājis par neizdarībām visa kara gaitā.
Todien tiesas zālē nedomāju, ka mani kāds nofilmēs. Izrādās, nofilmēja no visiem rakursiem. Stāsts šeit ir par to, ka labu komandieri tiesā par to... ka viņš zaudēja savus karavīrus... kara laikā. Kā to saprast? Kas attiecas uz šo operāciju - tā bija saskaņota, turklāt, starp vairākām institūcijām.
Ukrainas valdība un izlūkdienestu vadība ir pilna ar karu neredzējušiem, militāristu vidū nerespektētiem personāžiem, kuri bieži uzvedās kā influenceri medijos, kas absolūti nepiedienas militārpersonām ar tik atbildīgiem uzdevumiem. Kas vēl - šī vara liek sprunguļus spieķos Ukrainas spēku komandierim Valerijam Zalužnijam, kurš ir tautas un savu padoto mīlēts, cienīts.
Es saprotu, šis nav medijos bieži atspoguļots skatījums uz notiekošo, taču es jums apsolu, ka es neesmu vienīgais karavīrs, kurš tā domā.
Kas jādara Ukrainai, lai sakautu Krieviju?
Jāsāk ar to, kas bija jādara. Nevajadzēja traucēt militārpersonu, komandieru darbu, budžetam bija pilnībā jāpakārtojas frontes vajadzībām.
Nevaru arī teikt, ka Rietumi ir pietiekami ātri un pietiekamā daudzumā snieguši palīdzību, lai būtu sasniegti izvirzītie mērķi frontē.
Emociju līmenī es zinu, ka uzvara būs, tur nav variantu. Prāts saka, ka tas prasīs vairākus gadus un neticami lielus zaudējumus. Ir taču redzams, kā Krievija karo. Viņi zina, kur atrodas mūsu bāzes, bet triecienus dabū iedzīvotāji un civilā infrastruktūra.
Tavuprāt Putins varētu iebrukt Baltijā?
Es neredzu īsti tādu iespējamību. Pirmkārt, tā saucamā Krievijas varenā armija ir diezgan paplosīta. Tradicionāls militārs manevrs Baltijas virzienā jebkurā brīdī nozīmēs NATO atbildi, kā rezultātā Krievija dabūs pa zobiem. Domāju, ka viņi to lieliski saprot.
Mūs ilgu laiku piedēja ar Pleskavas divīziju...
Haha, desantnieki ir tādi stulbeņi!
Bet nu - prognozēto piecu gadu laikā var apmācīt jaunus, spējīgus?
Saproti, šobrīd Krievijas armija, vismaz tā izskatās, nav spējīga sagatavot prasmīgus, domājošus karavīrus vairumā. Lielākoties tā vienmēr ir bijusi lielgabalu gaļa lielā daudzumā. Tas ir viņu "spēks". Formāli - jā, apmācīs, izsniegs papīrus, bet realitātē tie visi ir topošie marodieri, zagļi. Viņiem kara māksla ir sveša. Es brīnos par to mītu, kas apvij krievu desantniekus. Realitātē tie ir bariņi ar "uzkačātiem" nobiedētiem čaļiem, kurus kaut kur izmet, tad viņi apjūk un aizskrien projām. Tāda ir tā realitāte, kuru esmu redzējis kaujas laukā. Viņu sūtīšana kaujā neizvēršas kā desantniekiem tipisks manevrs, tā drīzāk ir bērnu iebiedēša. Nu, varu pateikt, ka "Vagner" kaujinieki, kuri tiešām ir ar pieredzi, nevis tie cietumnieki, kaut ko spēj arī parādīt.
Kas būs ar Krieviju? Daudzi gaida Putina nāvi, bet man ir sajūta, ka tas realitātē būs remdens notikums bez lielas ietekmes.
Šis vairāk ir stāsts par to, kā ir izaudzināta Krievijas sabiedrība. Fanātisms, stāsti par "ukro-nacistiem un anglosakšiem", kuri viņus apdraud. Viņi ienīst visus, tostarp bieži arī viens otru. Pateikt, ka visi ir tādi es nevaru - man ir cilvēki, kuri ir ziedojuši, dzīvojot Krievijā. Tas ir pamatīgs žests.
Taču jā... pēc kara turpināsies dzīve. Viņi būs blakus, tādi, kādi būs. Skaidrs, ka nekad vairs neviens Ukrainā nesauks viņus par "lielo brāli".
Es nezinu, ko ar to visu iesākt. Būs jāmeklē veids, kā sadzīvot mierā, bet aizmirst šīs kara vēstures lapaspuses nedrīkst nekad.
