Portrets. Guna Zariņa. Spēle ar rēgiem

Pa Rīgas ielām 42 gadus vecā aktrise bieži vien pārvietojas ar velosipēdu, kas ir viņas iecienītākais transporta līdzeklis jau kopš bērnības. Ar to viņa rullēja jau deviņdesmitajos gados, kad galvaspilsētā riteņbraucēju bija stipri mazāk. Turklāt atzīst, ka labprāt brauc ar vīriešu divriteņiem, jo tie ir stabilāki. Tiekšanās pēc stabilitātes vērojams arī aktrises raksturā, viņas pamatīgums labi pamanāms uz skatuves. Reizēm šķiet, viņa ir precējusies ar savu darbu, tajā viņa mēdz iegremdēties dziļi un pilnīgi. 2007. gadā Guna Zariņa tika atzīta par labāko aktrisi par lomām izrādēs Latviešu mīlestība un Tas notika ar viņiem. 2013. gadā viņa saņēma Lilitas Bērziņas balvu.

Žurnālistiem viņa nav sevišķi pateicīgs objekts, jo bieži atsaka intervijas. Viņa gan nepiekrīt apgalvojumam, ka būtu pati savrupākā un noslēpumainākā aktrise, jo paretam tomēr piekrīt sarunām. Zariņa norāda, ka ir vēl nepieejamākas aktrises par viņu, piemēram, Astrīda Kairiša, kas ir vēl slepenāka par viņu. Savu nevēlēšanos intervēties aktrise skaidro ar to, ka viņai nav jāapkalpo sabiedrības interese par pazīstamu cilvēku dzīvi, turklāt nav vērts piemēslot kosmosu, jo intervijās ne jau pērles birst no aktieriem. To viņa pamato ar secinājumu, ka starp aktieriem ir maz intelektuāļu, un tas, viņasprāt, ir tikai loģiski, jo intelekts nereti bremzē emocijas, bet tās tik ļoti nepieciešamas aktieriem. “Arī es esmu pietiekami šauri domājošs cilvēks, jo orientējos uz savu profesiju,” saka Zariņa. Ja arī piekrīt intervijai, tad atbilžu vietā reizēm izvēlas paklusēt. “Es nedomāju, ka man viss klusums ir jāaizpilda ar varbūt ne pārāk gudrām domām. Tā ir normāla cilvēka reakcija – atļauties intervijā paklusēt.”

Pērn Zariņa nodemonstrēja, ka principi viņai ir svarīgāki par praktiskiem apsvērumiem. Protestējot pret Krievijas invāziju Ukrainā, viņa atteicās spēlēt galveno lomu Vladislava Nastavševa izrādē Mēdeja Gogoļa centrā Maskavā. Viņa nosūtīja Gogoļa centram vēstuli, kuru noslēdza ar vārdiem: “Mūzas klusē. Uz tikšanos pēc kara!” Vietā piebilst, ka aktrises lēmums izpelnījās starptautisku uzmanību, to pieminēja ne vien Latvijas, bet arī Krievijas un Ukrainas mediji.

Ne tā kā citi

Aktrises karjera Gunai sākās jau dziļā bērnībā. Kopš viņa sevi atceras, viņa vienmēr gribējusi būt aktrise. “Man patika iztaisīties,” atceras Zariņa. Bērnības atmiņas sākas ar komunālo dzīvokli Pārdaugavā pie Kalnciema ielas tilta. Viņa dzīvoja mājā ar vitrāžām kāpņu telpā un lielu pagalmu, kur darītas visādas blēņas. Vēlāk visa ģimene – abi vecāki, Guna un divi brāļi – pārvācās uz Vecmīlgrāvi. Tur bija pavisam cita vide – daudzstāvu māju mikrorajons, bariņš vienaudžu un dažnedažādi piedzīvojumi. Netālu bija mežs, Daugava un arī jūra, līdz kurai varēja aizmīties ar divriteni. “Tur bija tāda brīvība, kādas nekad vairs bērniem Rīgā nebūs,” spriež Guna. “Kad uz visu dienu palaiž ārā un neprasa atskaitīties par slapjajām drēbēm un vēl kaut ko. Piedzīvojumu pilnas tās vietas, kurās esmu augusi.” Kopā ar citiem bērniem viņa sēdējusi uz kuģa tauvām un virs ūdens tirinājusi kājas. Blakus bijusi kokzāģētava, kur daudz laika pavadīts starp lielām baļķu kaudzēm. Vasarās viņi braukuši pa Mīlgrāvi ar plostiem, bet ziemās lēkājuši pa ledus gabaliem. Jau tad viņai paticis izpausties kā aktrisei. “Sēdēju šķūnītī uz malkas grēdas un veicu priekšlasījumus, atstāstīju, kas rakstīts grāmatās, ko puikas nekad nelasīs. Man ļoti patika jau bērnudārzā, kā es saku, iztaisīties un skolā skaitīt dzejoļus un rādīt visādus citādus priekšnesumus.” Viņa atceras kādu zīmīgu epizodi: “Man tolaik bija gadi trīs, dziedāju bērnu ansamblītī, un toreiz mēs uzstājāmies kādā bērnudārzā. Kad koncerts beidzās, nācām pa ielu, un es biju bezgala apvainojusies. Jo mamma mani raustīja aiz rokas: “Nu kāpēc tu nevari uzvesties normāli kā visi bērni. Man kauns – visi bērni dzied, bet ko tu dari?” Nesen tik noprasīju, ko toreiz īsti darīju. Mamma stāstīja, ka visu laiku esmu skatījusies un citiem rādījusi savas jaunās manžetes. Protams, koncertā visi skatījās uz bērnu, kas vicināja rokas, nevis mierīgi stāvēja un dziedāja.”

Guna stāsta, ka vecāki viņu izaudzinājuši starp grāmatplauktiem, ģimenē grāmatām bijusi īpaša vērtība. “Varbūt mums nebija daudz kā cita, bet bija pašas labākās grāmatas. Bērnībā daudz lasīju un tikpat kā neskatījos televīziju. Televizors atradās tuvu manai gultai, un kopš tā laika man pret to ir vienkārši alerģija.” Pirms gulētiešanas Guna klausījusies, ko tētis lasa priekšā, un reizēm viņa lasītais meiteni aizskāris līdz pat sirds dziļumiem. “Joprojām atceros to sienu, pret kuru biju pagriezusies, lai neviens neredzētu, kā es raudu, kamēr tētis lasa.”

Kaut arī Gunai patikušas grāmatas, it sevišķi daiļliteratūra, viņa ne sevišķi rāvusies pēc zināšanām skolā. Aktrise neslēpj, ka skolā viņai bijuši lielākoties trijnieki un divnieki, vienīgi fizkultūrā – piecnieks. 8. klases atestātā viņai bijuši trīs divnieki, pārējie – trijnieki. Par sliktajām atzīmēm viņa skolā bieži strostēta un kaunināta: “Kā tev nav kauna, tev abi vecāki – kārtīgi cilvēki, matemātiķi un fiziķi – bet tu tāda lune!” Guna atceras, ka viņai it sevišķi nevedusies rēķināšana. “Man nekad nav bijusi motivācija kaut ko darīt tikai tāpēc, ka tā jādara.”

Neizpratnē un depresijā

Jautāta par savu izvēli kļūt par aktrisi, Zariņa atsaucas uz bērnību, kad pēc teātra izjutusi teju vai fizioloģisku vajadzību. Intervijā laikrakstam Diena viņa saka: “Man pat ir aizdomas, ka nebiju riktīgi teātri redzējusi. Es domāju, tas ir tāpēc, ka vecmamma ar vectēvu skatījās un teica – vai, cik tev smuki kaut kas tur sanāk! Man drausmīgi patika spēlēties. Pierunāju arī citus bērnus. Domāju, tas ir saistīts arī ar lasīšanu, ka tevi visu laiku velk nevis tā redzamā, taustāmā pasaule tepat blakus, bet tev visu laiku vajag kaut ko iztēloties. Man liekas, tas ir arī stāsts par sapņošanu.”

Tiekdamās pēc skatuves, Guna darbojusies gan Bērnu teātrī, gan Jauno kinoaktieru studijā. Vēlāk absolvējusi Tautas kinoaktieru studiju pedagogu Ainas Matīsas un Arnolda Liniņa vadībā. Tā kā pēc studijas beigšanas Latvijā nav bijušas iespējas studēt aktiermeistarību, Guna iestājusies Latvijas Universitātē Filoloģijas fakultātē, Silvijas Radzobes vadītajā teātra kritiķu kursā. Bet ne jau kritika Gunai bijusi prātā, viņa iestājusies tur tikai tādēļ, lai būtu tuvāk skatuvei. Apmeklējusi izrādes un rakstījusi recenzijas – 1992. gadā tās publicētas laikrakstā Latvijas Jaunatne. Aktrise atceras: “Vēlāk, lasot savus rakstus, bija kauns par savu augstprātību. No manas puses tās recenzijas bija ļoti nežēlīgas. Laikam visu laiku gruzdēja aktieriska greizsirdība, ka pati nospēlētu labāk. Tas droši vien bija tāds jaunības un arī nenovīdības sajaukums. Kad es skatījos, man bija pilnīgi skaidrs – es jau nu varētu labāk. Bet par to bagāžu, ko es gada laikā dabūju sasūkties pie Silvijas, par to man viņai zemu jāpaklanās.”

Kritiķos viņa nomācījās tikai vienu gadu. Pēc tam devās uz Sanktpēterburgu, lai iestātos Teātra mākslu akadēmijā, Aktieru meistarības katedras profesora Viktora Petrova meistardarbnīcā. Sākumā gājis ļoti grūti, jo traucējusi valodas barjera. “Pēc pirmā pavadītā mēneša domāju: es nevaru, nevaru, nevaru. Vajadzēja pierādīt, ka neesmu ārzemniece, lai pārējie uztvertu kā savējo.” Ar laiku tas arī izdevies, trešajā kursā pazudis akcents, un neviens vairs nav domājis, ka Guna ir iebraucēja. Sanktpēterburgā viņa nomācījusies piecus gadus un tik labi iedzīvojusies, ka nolēmusi tur palikt.

Līdz pat pēdējam brīdim viņa neplānojusi atgriezties Latvijā. Atgriešanos viņa uzskata par nejaušību, lai gan pati apzinās, ka nejaušību nav. Kādudien viņa iebraukusi Rīgā un satikusi režisoru Viesturu Kairišu, kas piedāvājis lomu. Viņa pieņēmusi piedāvājumu un nolēmusi nedaudz padzīvot Rīgā. Tā viņa uzkavējas Rīgā līdz pat šodienai.

Zariņa neslēpj, ka pirmos gadus, atgriežoties Rīgā, bijusi neizpratnē un depresijā. Te viss bijis ne tā, kā agrāk ierasts. Neviens nav runājis viņas teātra valodā, ko bija apguvusi Sanktpēterburgā. “Tā skola tomēr bija pamatīga un stipra,” secina aktrise. “Tur bija pieņemts strīdēties, bet te to uztvēra pārāk personīgi. Pagāja laiks, kamēr es sapratu, kā te ir jāuzvedas.”

Pēc studiju beigšanas Gunas Zariņas pirmā nozīmīgā izrāde bija Ernesto Sabato romāna Tunelis dramatizējums Viestura Kairiša režijā, tas tika veidots Nepanesamā teātra artelī Dailes teātrī. Zariņas veikumu pamanīja kritiķi, un 1997. gadā Latvijas profesionālo teātru skatē viņa saņēma balvu Spilgtākā debija skatuves mākslā.

Šausmas un mokas

Aktrise atzīst, ka darbs pie lomām diezgan būtiski ietekmē viņas dzīvi. Piemēram, Idiota tapšanas laikā viņai bijusi sajūta, ka pamazām jūk prātā. “Profesionalitātes jautājums ir tas, kā tu proti to izslēgt. Īsti jau laikam tas neizdodas. Tas nav tik vienkārši.” Zariņa neslēpj, ka viņai esot dažas problēmas – nostrādāties līdz nāvei un gausties pirms pirmizrādes. Tad viņa nēsājas apkārt un gaužas, ka viņa nevarēs un nekas nesanāks. “Es drausmīgi gaužos. Drausmīgi. Palaikam gan atvainojos tiem, kuriem es gaužos, tad rodas visādas smieklīgas situācijas... Neapmierināta es esmu vienmēr, vēl ilgu laiku pēc tam esmu neapmierināta, neatkarīgi no tā, ko saka tie, kas ir redzējuši. Es neticu. Man nekad negribas kāpt uz skatuves un spēlēt. Man vienmēr ir bail un nepatīk. Tas vienmēr ir grūti un nepatīkami. Tas vienmēr saistīts ar sevis pārvarēšanu, piespiešanu, sevis laušanu. Mocīšanu patiesībā. Protams, ja izrāde labi sanāk, tad arī gandarījums ir liels.”

Intervijā žurnālam Māksla Plus viņa atceras kādu zīmīgu epizodi: “Latviešu stāstu pirmizrādē es nezinu, kā es uzgāju uz skatuves – rāpoju pa grīdu un vaimanāju, nesapratu, kas man būs jārunā, goda vārds, gandrīz uz samaņas zuduma robežas. Citi teica, ka kruta. Man likās, ka manis tur nebija vispār. Es domāju, ka nomiršu, tiešām nomiršu – savu stāstu norunā Liene, norunā Krūms, es saprotu, ka man jāiet, un man vienkārši brauc jumts. Drausmīgi. Bet tas ir gadījumos, kad nav bijis riktīga ģenerālmēģinājuma un tu nezini, nekontrolē lauku. Man ir būtiski, ka es caurmērā pārzinu visu situāciju.”

Viņasprāt, aktieru profesionālā varēšana nav viena taisna līnija. “Ir labas izrādes un sliktas izrādes. Ir tik daudz objektīvo un subjektīvo iemeslu, kādēļ šis brīnums nevar notikt katru vakaru. Un man, vienalga, ir jāapmāna skatītājs, lai viņš noticētu, ka šis ir tas brīnums. Tā ir tā vienīgā un brīnišķīgā izrāde.”

Kad neviens nevar apturēt

Zariņa atzīmē, ka aktiera profesijā ir gan gaišās, gan tumšās dienas, gan svētki, gan dziļas bedres. Laikrakstam Diena viņa stāsta: “Mani aizvien tajā visā valdzina tas, ka tu visu laiku esi kaut kādā īpašā pieslēgumā. Var paiet desmit mēģinājumu, kuros nekas nenotiek, viss buksē, un tad pēkšņi ir kaut kāds mēģinājums, kurā aizšķiļas. Tā iedvesma man ir iespējama, tikai pieslēdzoties kaut kam. Nesaprotu tos māksliniekus, kuri var strādāt pie vairākām lietām vienlaikus. Man vajag to nepārtraukto domāšanu par vienu lietu. Tad pēkšņi sāk iet. Bet, lai nonāktu pie pirmās pikas, kas sāk velties no kalna lejā, ir jāiziet cauri daudziem šaubu lokiem. Arī slinkumam un negribēšanai.”

Zariņa izceļ arī kādu plusu aktiera profesijā. Proti, aktieris spiests sevi izglītot. Viņa spiesta regulāri uzdot sev jautājumus, kurus, strādājot citā profesijā, nekad neuzdotu. Turklāt viņa spiesta meklēt arī atbildes. Intervijā Teātra Vēstnesim viņa saka: “Materiāls, pie kura strādā, jebkuru aktieri, ja viņš tajā iedziļinās, veido kā personību, ļauj attīstīties. Es vienā nieka ainā varu izstāstīt veselu dzīvi. Man ir bijušas dažas izrādes, pēc kurām es vienkārši esmu laimīga. Es zinu, ka izrāde nav laba. Es zinu, ka tā neko sakarīgu nepasaka, bet tieši tas, ka uz mirkli pati varu aiziet padzīvot citā pasaulē... Protams, tas ir egoistiski. Bet tad, ja izdodas paraut sev līdzi skatītājus, tā ir milzīga bauda, kuras dēļ vispār ir vērts iet uz skatuves.”

Salīdzinot teātri ar kino, aktrise norāda, ka teātris tomēr sniedz lielāku radošu brīvību, jo tikai teātra izrāde ir tā situācija, kurā neviens viņu nevar apturēt. “Tā ir mana māksla. Viss! Trešais zvans, un sākas mana māksla. Tikai mana – kopā ar partneriem. Un neviens tur neiejauksies! Pēc izrādes režisors var arī mani nogalināt, bet, vienalga, tās divas trīs stundas – tā ir mana atbildība! Tas ir mans dialogs ar skatītājiem.”

Viņa neslēpj, ka līdz šim teātrī ir ļoti lutināta – spēlē tādās izrādēs, kurās tik tiešām grib spēlēt. Ar varu neviens viņu nav piespiedis darīt to, ko viņa nevēlas. “Tomēr neesmu droša, ka tā var vilkties bezgalīgi. Es neesmu droša arī par to, ka bezgalīgi būšu šajā profesijā.”

Zariņa rezumē, ka aktiera profesijā valda kāds noteikts līdzsvars starp grūtībām un gandarījumu. Ja viņai nekas nesanāktu, tad droši vien jau būtu atstājusi šo profesiju.

Viņa spriež, ka bieži lielu posta nodara bailes, kas sastindzina un neļauj doties tālāk. Tās esot bailes no atbildības, bailes nepaveikt to, kas iecerēts. “Šīs bailes ir lipīgas un daudzus māksliniekus padara nevarīgus. Vienkārši jāliek nākamais solis, jākustas uz priekšu.”

Ar atturību

Par savu privāto dzīvi Guna Zariņa nekad publiski nav runājusi un, visticamāk, arī nerunās. Ārpus teātra viņa nav pamanāma, šķiet, viņas nav vispār. Pieejamā informācija par viņas privātajām gaitām ir ļoti skopa. Vienīgi zināms, ka viņai bijušas attiecības ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Ģirtu Ēci, abu kopdzīvē piedzima dēls Kirils, kuram tagad ir 14 gadu. Abi drīz vien pašķīrās, Ģirts Ēcis atstāja Jauno Rīgas teātri un pārcēlās uz Krieviju. 2007. gadā viņš beidza Maskavas Dailes teātra skolu, iegūstot maģistra grādu režijā. Ēcis veidoja izrādes Maskavā, Omskā un Permā, pēdējos gados regulāri iestudē arī Latvijas teātros.

Lūgta pastāstīt kaut ko par dēlu, aktrise atbild: “Varu pateikt, ka viņš ir gan nebeidzama prieka, gan rūpju avots, bet tas arī viss. Kad Kirils būs liels, tad arī varēs par sevi stāstīt.” Viņa tomēr atzīst, ka dēla eksistence ietekmējusi viņas profesionālo varēšanu uz skatuves. Pēc dēla dzimšanas viņa varējusi izdarīt vairāk nekā pirms tam. “Talants no tā nekļūst ne lielāks, ne mazāks. Tu vienkārši kļūsti par spēcīgāku personību,” rezumē Zariņa.

Spička benzīna peļķē

Kolēģi raksturo Gunu kā izturīgu, pacietīgu un atbildīgu. Viņa ir viena no retajām, kas skatās kolēģu izrādes citos teātros. Guna ir cilvēks, kam ir svarīgi sekot saviem principiem un idejām. Izšķirošos gadījumos var iet arī pret straumi, nedomājot par praktisku izdevīgumu. Aktrisi varēja pamanīt pret korupciju vērstajās protesta akcijās pie Saeimas, jau vēlāk šie protesti ieguva apzīmējumu Lietussargu revolūcija. Diezgan pamanāmi viņa pauda savu attieksmi pret Krievijas intervenci Ukrainā, atsakoties uzstāties Krievijā. “Ir situācijas, kad publiski jāpauž sava attieksme,” teic Zariņa. “Nevar tā vienkārši bariņā, nedomājot. Man liekas, tā arī visas nepatikšanas sākas – bariņā, nedomājot.”

Aktrises atsacīšanās doties uz Maskavu un spēlēt galveno lomu Vladislava Nastavševa izrādē Mēdeja izraisīja Latvijas sabiedrībā plašas diskusijas – vajag vai nevajag Latvijas māksliniekiem uzstāties Krievijā. Vieni aizstāvēja aktrisi, savukārt citi iebilda un norādīja, ka nevajag jaukt kultūru ar politiku. Iepretim Gunai Zariņai tika piesaukts Latvijas Nacionālais teātris, kas tomēr devās viesizrādēs uz Krieviju. Jau vēlāk Zariņa atzina, ka viņu esot pārsteigusi cilvēku lielā interese par šo tēmu. “Tā mana spička iekrita benzīna peļķē,” spriež aktrise. Viņa gan nav pārliecināta, vai daudzi viņu saprata. “Visticamāk, liela daļa nesaprata... diemžēl. Daudzus es noteikti aizkaitināju. Cilvēkiem nepatīk, ja domā citādi nekā viņi. Un daudziem vispār nepatīk, ka domā.”

Aktrise teic, ka jūtas pilnībā piederīga pie Latvijas un šīs sajūtas viņai sevišķi aktualizējās pēc padzīvošanas Maskavā, kur Gogoļa centrā apguvusi Mēdejas lomu. Atgriežoties Latvijā, viņa skaudri izjutusi, ka šeit ir viņas mājas. Un tādas mājas viņai ir ne tikai Rīgā, bet arī Piebalgas pusē. Aktrise atceras, ka bērnībā vasarās viņas vecāki viņu sūtījuši uz laukiem, uz Piebalgu pie mammas māsas. Un kopš tā laika dzīve laukos viņu ļoti vilina. Aktrise mantojusi zemi starp Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu, kur arī iekārtojusies un dzīvo no teātra brīvajā laikā. Starp citu, viņa no Jaunā Rīgas teātra bijusi pirmā, kas sākusi rosīties laukos. Pēc tam arī Alvis Hermanis sācis meklēt lauku mājas, tad Vilis Daudziņš un arī citi. “Lauki – tas ir veids, kā atjēgties no pilsētas un sevi sakārtot,” spriež Guna.

Kritiens bezdibenī

Interesanti, ka izrāde Mēdeja aktrisei izveidojās par sava veida robežšķirtni viņas dzīvē. “Mēdeja – tā ir izrāde, pēc kuras katru reizi ir jāsāk dzīvot no jauna,” spriež aktrise. Sākumā viņai šķitis, ka Mēdejas loma nav priekš viņas, jo pēc sava rakstura nav atriebīga un nespēj nīst. Izrāde viņai bijusi kā kritiens bezdibenī – ar lielām kaislībām un šausmīgu atriebību. Žurnālam Ir viņa stāsta: “Man sākumā bija grūti atrast sevī tos dusmu, greizsirdības un atriebīguma punktus, ļoti ilgi... Es uzmanīgi skatījos apkārt, kas notiek ar cilvēkiem, kad viņi tiek nodoti. Var teikt, ka es krāju sāpes. Mēs katrs esam sastapušies ar nodevībām, bet es tās neglabāju sevī, man nav tādas kabatas Nodevība un kabatas Atriebība, man nebija, kur pasmelties. Nevar teikt, ka esmu pavadījusi gaišu laiku, tas nav bijis nekas patīkams, nekas viegls.” Aktrise uzskata, ka šī loma viņu padarījusi daudz ievainojamāku.

Kaut ar Jauno Rīgas teātri daudz kur ceļots un spēlēts, tomēr vistuvākais Gunai ir latviešu skatītājs, kurš no visiem pasaules skatītājiem, kā viņa pati uzskata, ir visklusākais un visrezervētākais. Tāda klusuma, kāds esot izrāžu pauzēs Rīgā, nekur citur neesot. Aktrise teic, ka viņas iekšējā sajūta par darbu nav mainījusies kopš studiju laikiem. Un tā paredz visu laiku spēlēt visu. Lai vienmēr būtu karuselis, kas neļautu iesūnot. Tas arī nozīmē, ka jāstaipa sava dvēsele un jāielaiž tur sveši rēgi.

Andris Bernāts/Foto: Ieva Čīka/LETA, Edijs Pālens/LETA, Evija Trifanova/LETA