Video cikls "Mūsējie": Sintija Purgale: "Ja vien pusaudžu gados būtu bijis, ar ko parunāt…"
Video cikls “Mūsējie” stāsta par cilvēkiem, kuri, pārvarot dažādus šķēršļus un izaicinājumus, rod spēku turpināt pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā vai palīdz to sasniegt citiem. Šajā sērijā saruna ar Sintiju Purgali – starojošu, laimīgu sievieti, kuras siltajā saskarsmē nav pat nojaušama viņas sūrā pagātne. Tajā bijusi virkne sāpīgu zaudējumu, pamestības izjūta, kas slīcināta alkoholā, vardarbība un pat cietums. Taču Sintija pārliecinājusies, ka visu vienmēr var vērst par labu.
Cietumā Sintija nonāca par braukšanu dzērumā. Alkohols viņas dzīvē parādījās, kad meitene sasniedza pilngadību. Viņa tajā centās slīcināt sāpes par to, ka nevienā šķirtās ģimenes pusē tā arī neatrada vajadzīgo atbalstu un piederības izjūtu.
Sintija atceras: “Kad vecāki izšķīrās man bija seši gadi. Tajā brīdī man viss kaut kā pajuka, jutos nevienam nevajadzīga, atstumta, lieka. No mierīga un laimīga bērna es kļuvu par spītīgu un agresīvu. Skolā skolotāji paši teica, ka no šiem bērniem nekas labs nebūs, jo vecāki ir alkoholiķi. Kas tad tur var būt? Tad arī kaut kādā brīdī sapratu, ka dzīvoju tā, it kā nekas nebūtu. Man jau nevajadzēja, lai mani žēlo, vienkārši vajadzēja ar kādu parunāties. Vai kā tagad – ir tik daudz visādu iespēju jauniešiem: atbalsta centri, uzticības tālruņi, kur piezvanīt, ja ir grūti.”
Drīz Sintija nokļuva kompānijās, kur vienas nepatikšanas noveda pie nākamajām. Mēģinājumi pārdzīvojumus arvien slīcināt alkoholā tumšās krāsas viņas dzīvē tikai sabiezināja, ienesot arī vardarbīgu partneri un nepiedodamus pāridarījumus.
Sintijas dzīvi uz pareizajām sliedēm atkal nolika Iļģuciema sieviešu cietumā pieejamā alternatīvā resocializācijas programma “Mirjama”, ko vada mācītāja Rudīte Losāne. Nonākot programmā, Sintija sākusi saskatīt jēgu dzīvot. “Ja meitenes cietumā šo redzēs vai lasīs, tad es gribētu pateikt – jatu esi nokļuvusi aiz restēm Iļģuciema cietumā, tad kapela “Mirjama” ir tā vieta, uz ko tiekties! Tur bija Bībeles mācība, protams, bet līdzās tam arī pulciņi, kur varēja gleznot, spēlēt teātri, dziedāt, adīt. Man tas tolaik nozīmēja visu. “Mirjamā” jūties tā, it kā nebūtu cietumā. Es sāku saskatīt, ka varu dzīvot citādi, varu piepildīt savus sapņus, kaut mazus. Piemēram, zīmēt. Mācīties mūzikas skolā vai mākslas skolā bija mans sapnis, bet man bērnībā nebija tādas iespējas. Varu teikt, ka cietumā es it kā atgriezos bērnībā, kur salūza mana dzīve, un tur es to pa solītim saliku atkal atpakaļ.”
Cietumā Sintija nonāca, tuvojoties viņas 26. dzimšanas dienai, bet par priekšzīmīgu uzvedību viņu atbrīvoja pirms noteiktā laika, 28 gadu vecumā. Tiklīdz bija iespējams, viņa devās strādāt uz Vāciju, kur pavadīja11 gadus. Sakrāja naudu, nopirka māju Latvijā un tagad jau otro gadu dzīvo un strādā Smiltenes novadā. Sauc sevi par laimīgu cilvēku ar piepildītu dzīvi, un vasarā viņai gaidāmas kāzas.
Skaties pievienoto video un novērtē, cik nozīmīga ir piederības izjūta, iespēja kādam uzticēties, uz kādu paļauties trauslajos pusaudža gados.
Projektu “Mūsējie” finansē Mediju atbalsta fonds un Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.
