Kur aiziet un ko redzēt? Kosmiskās Zemes olas Pārdaugavā, seno fotoaparātu dižums Jelgavā un gadu mijas tekstils Cēsīs: izstāžu ceļvedis

Savukārt koncertzāles “Cēsis” mākslas galerija dod spilgtu ieskatu Latvijas tekstilmākslas klasikā. Toties Rīgā, Pārdaugavā, Kalnciema kvartāla galerijā skatāma fascinējoša keramiķes Evijas Vītolas personālizstāde “Savējie/Kosmiskās Zemes olas”. Toties Jelgavas Vecpilsētas namā varam nolaisties uz Zemes un saprast, kā un ar kādiem paņēmieniem savulaik mūsu tēvi un vectēvi bildēja šo zemīti.

* No 5. janvāra līdz 3. februārim Kalnciema kvartāla galerijā (Kalnciema ielā 35, Pārdaugavā) līdz 3. februārim skatāma keramiķes Evijas Vītolas personālizstāde “Savējie/Kosmiskās Zemes olas”, kurā māksliniece eksponējusi savām rokām radītu keramiku un atklāj, ka tas nav stāsts vienkārši par grīdas vāzēm, gluži pretēji – tas ir stāsts par radošo procesu un tā sajūtām.

“Tas ir process, caur kuru var sajust un izpaust savu dvēseles valodu. Fiziski caur pieskārienu, veidošanu, vērošanu, saplūstot ar iedvesmu un pilnīgu Šeit un Tagad stāvokli. Tā ir kā saplūšana starp fizisko, materiālo un neredzamo pasauli, kur satiekas dažādās telpas dimensijas. No šī stāvokļa raksturojuma arī nāca nosaukums – Kosmiskās Zemes olas. Radīt taustāmu objektu, kas ir piepildīts ar maģisku, kosmisku sajūtu pieredzi un dziļu laimes, pateicības un pazemības sajūtu,” par izstādes neredzamo dabu un nosaukuma izvēli stāsta Evija Vītola.

Turpetī Savējie adresē citu mākslas darbu radīšanas niansi – to, ka tie rodas unikāli personiskas un estētiskas attieksmes procesā. “Darbs ir lēns, pacietīgs un meditatīvs. Ir sajūta, ka pazūd robeža starp mani un šiem darbiem. Kur sākas un kur beidzas vienkārši grīdas vāzes…,” izstādes vēstījumu papildina un uz pārdomām vedina domāt keramiķe.

Māksliniece Evija Vītola dzimusi 1990. gadā, absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu, savas akadēmiskas gaitas turpinājusi pilnveidot Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā. Sīkāk internetā: www.kalnciemaiela.lv.

* Jūrmalas muzejā (Tirgoņu ielā 29) atklātas divas jaunas izstādes - Jūrmalas mākslinieku biedrības izstāde “Klusā daba neklusē” un Valda Opmaņa 80 gadu piemiņas izstāde “Pasteļi”, kas būs skatāmas līdz 11. februārim.

Jūrmalas mākslinieku biedrības izstāde “Klusā daba neklusē” veidota sadarbībā ar Jūrmalas muzeja mākslas krājumu. Muzejs par šo izstādi raksta: “Klusās dabas žanrs vijas cauri gadsimtiem un savu aktualitāti joprojām nav zaudējis - tas kā laikmeta liecība vēsta par laiku, kurā dzīvojam, par lietām ap mums un uztveres mainību. Jūrmalas mākslinieki savos darbos stāsta par šodienu, par vienkāršo un sarežģīto, par prieku un pārdzīvojumiem, par zināmo un jau pārbaudīto un par vēl nezināmo. Caur priekšmetisko naratīvu klusajās dabās, autori paver durvis uz savu pasauli un ļauj tajā ieskatīties arī skatītājam”.

Nozīmīgu daļu izstādes veido Jūrmalas muzeja mākslas krājuma kluso dabu izlase, kura aptver plašu laika periodu sākot no 18. gadsimta otrās puses līdz pat mūsdienām. Katrs no darbiem raksturo savu laikmetu, tradīcijas un stilu.

Vēl Jūrmalas muzejā atklāta Valda Opmaņa (1944 - 2018) 80. jubilejas piemiņas izstāde “Pasteļi”. Mākslinieks savā gleznotāja karjeras sākuma posmā pagājušā gadsimta 70. gados ir bijis viens no tiem māksliniekiem, kurš piederējis pie “fotogrāfiskās glezniecības” pārstāvjiem, izteikts latviešu reālistiskās glezniecības turpinātājs.

Viņš savulaik teicis: “Es pratu zīmēt un gleznot visu, izņemot skaisto. Skarbā sociālisma manierē iemūžināju milici, traktoristu, gājējus Rīgas ielās, 15 republiku karogus… Sapratu, ka tam visam nav jēgas. Negribēju vairs gleznot pēc pasūtījuma un tā, kā to lika. Ieturēju pauzi, negleznoju, un tad sāku gleznot kluso dabu: ziedus, vāzi, cepumu trauku. Gleznoju tā, kā jutu.”

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un līdz mūža beigām Valdis Opmanis pārsvarā gleznoja ziedus. Gleznojot tos, viņš tiecies uz vienkāršību, jo atzina, ka šis motīvs viņam bija vistuvākais. Viņa gleznās koši iezaigojas ziedi, kas tverti izteikti naturāli, tā, kā pļavā vai krūmā auguši. Tos gleznojot, mākslinieks apstādina to plaukšanas un ziedēšanas brīdi.

Ar piemiņas izstādi Jūrmalas muzejā izvēlētajiem darbiem skatītājs tiek aicināts vērot mākslinieka radošās izpausmes dažādos laika posmos un dažādu žanru darbos – ainavās, portretos un ziedu klusajās dabās.

Sīkāk internetā: www.visitjurmala.lv.

* Savukārt divas vilciena pieturas tuvāk Rīgas virzienā no Majoriem - Bulduru Izstāžu namā (Muižas ielā 6) līdz 2. martam skatāma fotogrāfes Elīnas Rukas multimediālā darbu sērija “Mūžīgā šalkoņa”, kas radusies, domājot par attiecībām un komunikācijas problēmām: Ar kādām emocijām mēs dzīvojam, kuras mākam izpaust, kuras paturam sevī un kurām vēl nemākam rast vārdisku ekvivalentu? Kā atrast kopīgu valodu? Cik daudz mēs runājam aplinkus? Kā sarunāties, kad neesam blakus?

“Darba iedvesma un arī tēma meklējama stāstos par un ar jūrnieku sievām, tādās sajūtās kā ilgas, dusmas un pielāgošanās, kā arī paralēlajā dzīvē, kad partneri kādu dzīves daļu pavada šķirti, dažkārt neesot klāt svarīgos brīžos, bieži pazaudējot būtisko neklātienes sarunā. Dažādu profesiju, pandēmijas un kara pašķirtie, kam dzīve rit atsevišķi, bet uz priekšu,” tiek pieteikta fotogrāfes izstāde.

“Jūrnieka sieva vēro horizontu. To darot, rodas iluzora sajūta, ka viņi ir viens otram tuvāk. Tur, aiz neredzamā, kas varbūt ir tuvāk, kā šķiet. Viņa laiku pavada rokdarbos, izšujot ar zīda diegu – smalku un stipru reizē. Viņa ada, šajā nodarbē atstājot raizes, sāpes, pārdomas un piedzīvojumus. Adījums izplešas, diegs savieno, sajūtas atmaigst. Pretim ir arī paši jūrnieki, esot prombūtnē un visvairāk piedzīvojot jūras spēku, skaistumu un noslēpumainību, arī viņi aizpilda laiku. Agrāk viņi mēdza izšūt jūrā piedzīvoto, šodien viņi nosūta fotogrāfijas, kas apvieno sevī fotogrāfiju un zīda diega smalkumu,” tā tiek raksturotas sajūtas, kuras var iegūt šajā izstādē. 

Pagājušā gada vasarā šo izstādi jau varēja redzēt Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē. Sīkāk internetā: www.visitjurmala.lv.

* Savukārt Vidzemes koncertzāles “Cēsis” mākslas galerija (Raunas ielā 12) līdz 4. februārim aicina iepazīties ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas krāšņajiem tekstildarbiem, kas glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, izstādē “Gadu mijas raksti”.

Tekstilmāksla vienmēr bijusi neatņemama Latvijas kultūras sastāvdaļa un sevišķi iemīļota mākslas joma. Tai ir dziļas un vēsturiski noteiktas tradīcijas, kas sakņojas tautas mākslas vērtību pārmantošanā un profesionālajās amata prasmēs. Jāatzīmē tekstilmākslas sasniegumi 20. gadsimta sākumā un īpaši tā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados – Latvijas brīvvalsts laikā. Tieši šajā periodā svarīgu ieguldījumu jomas attīstībā un nacionālā stila izveidē devuši mākslinieki Jūlijs Madernieks, Ansis Cīrulis, Jūlijs Straume, Arvīds Dzērvītis un citi. Pēc Otrā pasaules kara profesionālās tekstilmākslas skolas attīstību būtiski stimulēja Tekstilmākslas nodaļas dibināšana Latvijas Mākslas akadēmijā 1961. gadā, kas līdz pat šodienai māksliniekiem nodrošina augstākās profesionālās izglītības iegūšanas iespējas.

“Gadu mijas raksti” sniedz spilgtu ieskatu Latvijas tekstilmākslas klasikā, rosinot apbrīnot daudzveidīgu, krāsainu un spilgti individuālu radošo rokrakstu parādi. Darbi atlasīti īpaši domājot par ziemas saulgriežu laiku. Te ir viss – gadu mijas tradīcijas, kosmiskās vīzijas, etnogrāfijas mantojuma brīva interpretācija, dabas motīvi. Mākslinieki visvairāk iedvesmojas tieši no Latvijas dabas fenomena – četriem gadalaikiem, to harmonisko pāreju, kas veido niansētu un daudzveidīgu krāsu gammu. Šīs krāsas ir ieaustas latviešu tautas tērpos, cimdu rakstos, un šo unikālo mantojumu radoši transformē mūsu profesionālie tekstilmākslinieki.

Izstāde Cēsīs sniedz pārliecinošu ieskatu Latvijas tekstilmākslas nozares vēsturē un tagadnē, atklājot tradīciju spēku un novatorisko meklējumu daudzveidību – Lilitas Postažas, Edītes Pauls-Vīgneres, Viestura Bērziņa, Annas Eltermanes, Dinas Stempas, Zentas Loginas un Elīzas Atāres, Ievas Krūmiņas, Dzintras Vilks un Aivas Žūriņas darbi aicina skatīju ieraudzīt pasauli kā neizsīkstošas iedvesmas avotu, ļauties krāsainiem sapņiem, atvērties mīlestībai un ticēt brīnumam, sajūtām, kas mums visiem nepieciešamas šajā laikā. Sīkāk internetā: www.cesukoncertzale.lv.

* Toties Jelgavas Vecpilsētas māja (Vecpilsētas ielā 14) līdz 11. februārim aicina vēsturiskā ceļojumā, paviesojities Elvija Vītiņa Vintage fotokameru izstādē (“vintage” angļu valodas vārds (vintāža), kas norāda vīna izgatavošanu noteiktā gadā, plašākā nozīmē - stilizētās tendences modē, it īpaši apģērbu un sadzīves priekšmetu, kas ir domāti veco paaudžu un laikmetu modes atdzimšanai; iepriekšējās paaudzes lietas).

Elvija Vītiņa aizraušanās ar foto tehnikas kolekcionēšanu sākās 15 gadu vecumā, kad nejauši pie viņa nonākusi pirmā “Zenit” foto kamera. Tolaik viņu interesēja digitālā fotografēšana, taču papildus šai nodarbei kolekcionārs vēlējies saglabāt vēsturisko foto tehniku. Līdz ar pirmās kameras iegūšanu, aizsākās Elvija Vītiņa kolekcija. Viņš aizrautīgi meklēja senas dažādu modeļu kameras, objektīvus un aksesuārus. Kopumā kolekcija sastāv no aptuveni 200 kamerām, kuras ir iegādātas ne tikai Latvijā, bet arī citās pasaules valstīs – Japānā, Vācijā, Lielbritānijā un ASV.  Elvija Vītiņa mērķis ir papildināt kolekciju ar VEF (Valsts elektrotehniskā fabrika) Rīgā ražoto “Minox” kameru, kuru izgudrojis fototehnikas instruktors Valters Caps un Latvijā ražoja no 1937. līdz 1942. gadam (“Minox” dizains kā Latvijas kultūras vērtība iekļauts Latvijas kultūras kanona arhitektūras un dizaina sadaļā).

“Viss aizsākās, kad jaunībā interesējos par fotogrāfiju. Ar draugu gājām kadru sirojumos pa naksnīgo Jelgavu. Izmantojām mūsdienu digitālās tehnoloģijas, apvienojot ar vecās tehnikas objektīviem, iegūstot diezgan interesantus rezultātus. Līdz ar to, radās interese par veclaicīgās foto tehnikas kolekcionēšanu,”  tā Elvijs Vītiņš saka par savu aizraušanos.

Elvijs Vītiņš, rādot savu kolekciju, vēlas iepazīstināt jauno paaudzi ar seno foto tehniku, kā arī ļaut vecākajai paaudzei atcerēties, kādas foto kameras tika izmantotas viņu jaunībā. Senākā foto kamera, kas apskatāma Jelgavas Vecpilsētas mājā ir 1903. gada “Kodak 3A Folding Pocket”. Sīkāk internetā: www.visit.jelgava.lv.