Marta Dziļuma: "Iekšējā balss teica, ka man jāveido vectēva dzejas apkopojums"
Viņā savienojas divas literātu dzimtas: viens Martas vectēvs ir dzejnieks Bruno Saulītis, otrs – Valdis Grēviņš. Jā, Toms Grēviņš, kurš gatavs noskriet maratonu labdarības vārdā, ir viņas jaunākais brālis. Arī Martai patīk mūzika, taču īpaši izsmalcināta, jo viņa ir precējusies ar Latvijas Radio kora dziedātāju un arīdzan pedagogu Gundaru Dziļumu.
Nupat pie lasītājiem devusies jauna grāmata "Kāda laimīga sagadīšanās" par kontrtenoru Sergeju Jēgeru. Marta Dziļuma ir grāmatas redaktore.
Mājās, Olainē, Dziļumi klausās labu vokālo mūziku un 70. gadu ārtrroku. “Mans dīdžejs ir mans vīrs,” saka Marta. Tenora Huana Djego Floresa dēļ viņa pat brauca uz Vīni, jo baidījās, ka viņš beigs operdziedoņa karjeru.
It kā ar Grēviņu un Saulīti būtu par maz, nozīmīgs literāts ir arī Martas vīra vectēvs Alfrēds Dziļums, kura 1939. gada romāna Saplēstā krūze kaislības neatpalika no mūsdienu seriāliem.
Marta ir pazīstama arī ilustrēto žurnālu lasītājiem. Pirmajos izdošanas gados viņa rakstījusi arī Pastaigā, bijusi Literatūras centra direktore, strādājusi Nacionālajā bibliotēkā un tagad māca latviešu valodu ukraiņu bēgļiem.
Vai redaktors ir tikpat vientuļš kā rakstnieks, vai arī viņam tomēr iznāk satikt vismaz grāmatas autoru un mākslinieku?
Pēdējā laikā strādāju kopā ar mākslinieci Daigu Brinkmani, šopavasar mums tapa trimdas dzejnieces Zentas Liepas grāmata. Viņa sāka aktīvi rakstīt kara gados, pēc tam pārcēlās uz Ameriku un Latvijā faktiski nebija zināma.
Liepa dzimusi Neretā, vietējā novadpētniece Lidija Ozoliņa caur Liepas ģimenes vēsturi uzrakstīja kultūrvēsturisku pētījumu par Neretas vēsturi. Toreiz braucu pie autores, kaut gan neesmu īsta ziemas braucēja. Bija janvāris, dziļš sniegs, aiz auto loga piesnidzis mežs – īsta Baltā grāmata. Redaktoram jau nav jāsaliek tikai komati, bet arī jāsaprot, vai stāsts ir patiess. Un es atradu kļūdu – vācu pilsēta Bamberga bija nosaukta par Brombergu, kas mūsdienās ir Bidgošča un atrodas Polijā, 800 km attālumā no bēgļu nometnes.
Vieglāk, ja grāmatas varonis ir tepat līdzās, kā tagad Sergejs Jēgers – neatkārtojamas balss īpašnieks.
Kad sāku strādāt pie grāmatas, klausījos to, kas no Sergeja ierakstiem pieejams, jo vajag jau tekstu izjust, ne tikai saprast – jā, skaista balss! Grāmata tapa trīs gadus, mūzika ir tikai viena no šķautnēm, autore Lāsma Gaitniece runāja ar desmitiem cilvēku. Tāpēc ir vēlams, lai pēc tam redaktors paskatās no malas, vai veidojas koptēls.
Piekritu, jo šo to zinu par mūziku un arī par ēst gatavošanu, piedāvāju arī dažas izmaiņas materiālā, un Sergejs tās akceptēja. Var teikt, viņš man uzticējās, piemēram, atļāva bez žēlastības svītrot vārdu "mākslinieks". Starp citu, pirms sāku strādāt pie Sergeja grāmatas, kas veidota mozaīkas formā, nebiju iedomājusies, ka bosiki ir Ziemeļvidzemes apvidvārds, nevis žargons. Jā, es visu laiku uzzinu kaut ko jaunu. Tagad mācos finanses – ar domu paplašināt tekstu loku, kurus varētu nākotnē rediģēt. Tas ir forši, interesanti, bet, dzīvojot tekstu pasaulē, tu nonāc pilnīgi citā sistēmā.
Jaunajā grāmatā ir Sergeja ar roku rakstītas receptes, kuras arī palaboju. Biju pie viņa ciemos, ēdu ļoti garšīgus krabju nūjiņu salātus ar tomātiem un puķkāpostiem. Pēc tam uzreiz nopirku puķkāpostus, esmu internetā publicējusi arī dažas savas receptes. Vecāmamma Skaidrīte Saulīte bija meistariene ēstgatavošanā, nesa uz darbavietu, Rakstnieku Savienību, paštaisītas Napoleona kūkas. Arī es protu visu ko izdomāt, iznāk garšīgi. Gundars šogad pirmoreiz fermentēja mūsu siltumnīcas čili piparus, audzējam arī tomātus, gurķus, viņa vecākiem ir saimniecība Balkās. Bet tā vieta ir īsts ziemeļpols, Dienvidlatvijas Zosēni, siltumnīcā stādus varam tikai likt ap Jāņiem.
Uz interviju brauci no Āgenskalna – no tiešās pirkšanas pulciņa telpām.
Savulaik tā bija ļoti modīga kustība, kas tagad piedzīvo vieglu norietu. Es un mani domubiedri pagaidām turamies, kaut ziedu laikos bija pat jāstāv rindā, lai tevi šai pulciņā pieņemtu. Mēs ar Gundaru pārtikām no pašu audzētām saknēm, līdz kļuva skaidrs, ka tā vairs nebūs, jo kartupeļi pašiem neaug.
Varbūt tagad veikalu piedāvājums kļuvis plašāks un ir pietiekami kvalitatīvs, neesam pārbaudījuši. Pirms gadiem astoņiem sākām interesēties par piegādātājiem, braucām pie zemniekiem. Mani pirmie zemnieki bija Vizbuļi Penkules pusē, pēc iekšējās sajūtas esmu zemgaliete. Tūdaļ aiz Olaines gan ir vēsturiskā kupica, tātad fiziski dzīvoju Vidzemē, kas man bija liels brīnums, jo šķita, ka Olaine jau ir gandrīz Jelgava.
Mans pirmais tiešās pirkšanas pulciņš bija pie kafejnīcas Matērija Mūkusalas ielā. Kustība balstās tajā, ka prece tiek pirkta pa taisno, tāpēc pašiem dalībniekiem jākļūst par veikalniekiem. Jāvienojas ar zemniekiem, jāsadala atvestais, jāsēž, lai izdalītu, jāiekasē nauda.
Tagad, par laimi, var aizsūtīt e-pastu, sistēma ir modernizējusies, un augošās inflācijas apstākļos šis ir labs veids, kā vislētāk iegādāties vislabākos un tīrākos produktus. Starp citu, mūsu kaķis ēd tikai tiešajā pirkšanā iegādātu teļa gaļu. Sagriežam gabaliņos, sasaldējam, ar pāris kilogramiem pietiek diviem mēnešiem. Mēs visus zemniekus pazīstam, zinām, kurš gatavo tomātu sulu, kurš audzē vistas, tāpēc starp pārdevēju un pircēju veidojas cilvēciskas attiecības. Labi, ka man ir iemaņas kopš tiem laikiem, kad rakstīju žurnāliem, jo, lai dabūtu no cilvēka informāciju, tev jāmāk ar viņu runāt.
Žurnālistikā darbojos desmit gadus, bija arī slepenie pseidonīmi, jo, studējot Kultūras akadēmijā kultūras teoriju un organizāciju, šķita, ka rakstīt par kosmētiku un attiecībām ir kaut kā neērti. Parakstījos kā Elizabete Krole. Kopš Kultūras akadēmijas laikiem esmu nonākusi pilnīgā uzziņu literatūras atkarībā – dažādas enciklopēdijas, skaidrojošās vārdnīcas –, un manā pašreizējā darbā tie ir mani instrumenti.
Redaktora uzdevums ir padarīt tekstu valodas izteiksmē labāku. Rediģēju dažādus populārzinātniskus tekstus un ar katru grāmatu, protams, arvien mācos, cenšos dot lasītājam arī papildu informāciju. Pēc Kultūras akadēmijas iestājos Filozofijas fakultātes maģistrantūrā, jo iekšējā balss teica, ka man jāveido vecātēva dzejas apkopojums, tāpēc vēl jāpamācās.
Tu runā par vectēvu Valdi Grēviņu, kura dzeja par rokeriem pazīstama no dziesmas Dzelzsgriezējs?
Jā, un ir jau vēl Virši zied. Vai Kavalieru gads teātrmīļiem. Valdim bija divi dēli – vecākais Valts un mans tētis Māris. Mans brālis Toms gan ir astoņus gadus jaunāks, kopā neesam dzīvojuši ilgi, jo es 19 gadu vecumā jau sāku patstāvīgu dzīvi. Tā kā apprecējos ļoti agri, baidījos zaudēt savu identitāti un ilgi parakstījos kā Grēviņa-Dziļuma, kā tolaik ieteica vīrs. Pagāja laiks, līdz sapratu, ka mana identitāte ir Dziļuma.
Kā jau visi, kopš bērnības lasīju grāmatas, vidusskolā biju pilnīgi pārņemta ar Raini, viņš mums bija kaut kas liels un augsts. Mans šī laika moto ir no Spēlēju, dancoju: “Brīvs, kam dūša brīvam būt!” “Kas ar četrdesmit gadiem cilvēkus neienīst, tas viņus nekad nav mīlējis,” – tas atkal ir Rainis, un, jo tu kļūsti vecāks, jo interesantākas šķiet viņa dienasgrāmatas.
Savu vecotēvu Valdi es nesatiku, jo viņš nomira 1968., bet es piedzimu 1974. gadā. Viņa dzejai veltīju savu pirmo maģistra darbu. Es tai pietuvojos tiktāl, lai saprastu, ka viņa balss ir mana balss, tikai citā līmenī, jo es tā izteikties nemāku. Biju ārkārtīgi pārsteigta, ka viņa rakstītajā ir tik daudz par mani, un, kā reiz teica mana tante, Valta Grēviņa trešā sieva kinozinātniece Valentīna Freimane: “Tavs talants ir saprast.” Mēģināju ne tikai saprast, bet arī izstāstīt. Interesanti, ka tie, kas vectēvu pazina, ļoti uzsvēra viņa sabiedrisko un teatrāli dzirkstošo personību, bet es iepazinu viņu dzejā. Tā ir ļoti tieša, ļoti smeldzīga, kā teicis literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds: “Grēviņš ir sarežģīts, bet slēpjas aiz vienkāršas formas.” Vienkāršs pantiņš, bet doma tāda kā nazis, ko tevī iedur un vēl pagriež. Tad nu mācījos, lai ar pienācīgu izglītību varētu veidot vectēva dzejas apkopojumu un pastāstīt par to citiem.
Nebija jau tā, ka Valdi Grēviņu nedrīkstētu izdot...
Jā, izdeva, bet ar pārtraukumiem. Es sakārtoju dzejas izlasi Veca cilvēka dziesmas. Toreiz atklāšanā kāda žurnāliste pavaicāja: “Vai tad mārketingam vēl sliktāku nosaukumu grāmatai nevarējāt izvēlēties?” Bet mūžīgais jauneklis šo dzeju saprast nevarētu, mazliet tomēr vajag dzīves pieredzi. Valdim bija 34 gadi, kad viņš sāka rakstīt ciklu Veca cilvēka dziesmas, tā nosaukumā slēpjas pašironija, bet varbūt tas ir viņa skatījums uz pasauli. Toreiz grāmata netika izdota – varbūt vēsturisko, varbūt citu apstākļu dēļ.
Iedziļinoties sapratu, ka vectēvs visu mūžu rakstīja vienu grāmatu, veidodams savu portretu, ideālo formu. Pētīju visus viņa publicētos darbus, to dažādās redakcijas, aprakstīju izmaiņas. Arī tagad varu teikt, ka man kā redaktorei ir vienlaikus garlaicīgs un nenormāli aizraujošs darbs.
