“Piedodiet, bērni!” Tētis īsteno nepopulāru pieeju viedtālruņiem; arī pats lieto podziņu telefonu
Ja daļa pieaugušo nespēj kontrolēt savas darbības viedierīcēs un pavada tajās pārāk daudz laika, tad kā lai to spētu bērni?! Vides un ilgtspējas pētnieks, kā arī četru bērnu tētis Elgars Felcis intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka mēģina rast balansu starp reālo dzīvi un ekrānu piedāvātajām iespējām, tāpēc lieto podziņu telefonu. Arī viņa bērniem ir ierobežots ekrānu laiks.
Portāls Jauns.lv jau vēstīja par Felču ģimeni, kura pirms vairākiem gadiem pārvācās no Polijas uz Latviju.
Plašāku stāstu par viņu izvēlēm, piemēram, pārvākšanos uz laukiem un centieniem atrast līdzsvaru starp pētnieku darbu un ģimenes dzīvi, varat izlasīt šeit.
Vecākiem liels izaicinājums
Kas ir tās lietas, ko Felči vēlas iemācīt saviem bērniem? Kādas vērtības viņi grib nodot atvasēm? Elgars brīdi apdomājās klusumā un tad atbildēja: “Ir kontrasts tajā, ka, no vienas puses, mēs gribam, lai bērni ir pieklājīgi, pacietīgi un godprātīgi. Bez šaubām!
Bet tajā pašā laikā ir svarīgi, lai viņi veidojas par cilvēkiem, kas uzņemas iniciatīvu un līderību un pauž savu viedokli.
Ir jāatrod balanss starp paklausību un iniciatīvu
Kontrasts ir tajā, ka mēs kā vecāki gribam, lai bērni ir klusi, mierīgi un paklausīgi, bet tad, kad viņi ir lieli, tad vēlamies, lai viņi ir ambiciozi, uzņēmīgi un pilni iniciatīvas. Bet tas ne obligāti iet kopā.
Ja mēs gribam viņos iedzīt lielu paklausītu, tad neļaujam paust savu viedokli vai argumentēt. Ir jāatrod balanss, kā to darīt.
Vajadzīgi godprātīgi cilvēki, kas nav iegrimuši atkarībās
Pasaule ir sarežģīta un dažādu izaicinājumu pilna, tāpēc manā skatījumā svarīgi, lai ir cilvēki, kas var darboties ar izpratni, empātiju, rūpēm un godaprātu.
Vajadzīgi cilvēki, kas mazāk ir atkarību riņķī, piemēram, dažādās viedierīcēs, vielās un virtuālās realitātes iespējās.
Alkohols, narkotikas, datorspēles un tamlīdzīgas lietas dod alternatīvo realitāti. Ja īstā realitāte ir pārāk pelēcīga vai grūta, tad šīs lietas vienmēr dod it kā skaistāko virtuālo jeb alternatīvo realitāti.
Svarīgi, lai bērniem patiktu īstā dzīve
Manā skatījumā ir ļoti svarīgi [bērniem] dot reālo realitāti riktīgi interesantu un skaistu tādā ziņā, ka viņi saprot: “O, es gribu dzīvot pa īstam! Man ir svarīgi cilvēki, attiecības, kopiena un viss pārējais.”
Skaidrs, ka ir tehnoloģiju laikmets. Bet ir svarīgi, lai tās neaizstāj īsto dzīvi un nerada ilūzijas, ka man vajag sevi augšupielādēt mākonī, internetā, lai mākslīgais intelekts manā vietā visu dara. Tās, manuprāt, ir galējības.
Bērniem ir jādzīvojas pa lauku!
Es gribu, lai viņi [bērni] ir sasaistīti ar reālo realitāti! Esot šeit [laukos], tas palīdz to darīt, īpaši mazākiem bērniem. Lielākiem arī, bet mazākiem it īpaši. Viņos ir liela vilkme būt ārā.
Ir stereotipiska runāšana: “Vai bērnam ārā ir interesanti?” Senāk palikšana mājās bija sods, bet tagad iešana ārā ir sods.”
Īstajai realitātei ir jābūt aizraujošai
Mūsdienu bērniem būšana laukā var šķist neinteresanta un garlaicīga, jo iekštelpās paliek visas tehnoloģiju sniegtās iespējas. “Bērni vairs neprot sevi nodarbināt, viņi neprot darbināt iztēli caur dzīvo pasauli.”
Elgars izteica vērtējumu, ka viņa bērni savas dzīvesvietas tuvumā var interesanti pavadīt laiku laukā. Viņi var izmantot gan dažādus ērmriteņus, gan vietas, ko var pielāgot savām spēlēm. Intervijas laikā atvērtās saimniecības “Zadiņi” kopienā bez četriem Felču bērniem dzīvoja vēl trīs citi bērni.
“Manuprāt, ir svarīgi reālo realitāti padarīt aizraujošu,” tētis skaidroja.
Pēc ilgām pārrunām vecākā meita ieguva viedtālruni
Vai Felču ģimenē ir izdevies iztikt bez tehnoloģijām bērnu, īpaši 11 gadus vecās meitas, dzīvē? “11 gadus vecajai meitai pirmo gadu ir viedtālrunis. Tas notika pēc garām pārrunām. Līdz tam viņai bija podziņu telefons.
Bet 9 gadus vecajam dēlam joprojām ir podziņu telefons.
Arī pats tētis lieto podziņu telefonu
Man pašam arī ir podziņu telefons. Tādā ziņā es neesmu divkosis,” Elgars teica un parādīja savu salīdzinoši seno “Nokia” telefonu ar podziņām.
“Es runāju arī par to, kā atrast savai dzīvei balansu. Savus piecus e-pastus, “Facebook” un visu pārējo [kas saistīts ar internetu] es nolieku malā, kad esmu ārā.
Kad jūs rakstījāt īsziņu [vai tiekamies sarunātajā intervijā], mans telefons bija sasalis aukstumā un īsziņa pat neatnāca. Es pazaudēju laika sajūtu, bet tad atjēdzos, ka ir jau pāri pulksten vieniem, skrēju mājās un slēdzos atpakaļ [pie interneta].”
Dēlam vēl nedos viedtālruni
Elgars pastāstīja: lai gan vecākajai meitai ir viedtālrunis, tam ir arī vecāku kontroles iespējas. Tāpat mamma un tētis runā ar bērnu par tālruņa lietošanu un piemērotu saturu.
“Es neredzu, ka mēs tuvākajā laikā varētu iedot viedtālruni deviņgadniekam.” Viņa laiks pie ekrāniem ir mājās pēc mācībām skolā un treniņiem. Pilsētā viņam ir skola, treniņi un laiks, ko var pavadīt kopā ar klasesbiedriem.”
Ja pat pieaugušie nespēj sevi kontrolēt…
Bērniem ir noteikts laika limits, ko viņi drīkst pavadīt pie ekrāniem. “Nav reāli atļaut bērniem pašiem darīt, kā gribas, un dot bezlimita pieeju ekrāniem.
Es viņiem vienkāršā veidā saku: “Pieaugušie nespēj sevi kontrolēt ar viedierīcēm, kāpēc lai bērni to spētu?! Bērni to nespēj!”
Piedodiet, bērni, bet jums ir ierobežots ekrānu laiks!
Mēs sakām: “Piedodiet, bērni! Mēs jums uzliekam kaut kādus limitus [saistībā ar ekrānu laiku].”
Bērniem bez viedtālruņiem ir arī vajadzīgs laiks, lai pieslēgtos reālajai dzīvei, izpildītu mājas darbus, paēstu kopīgas vakariņas u.tml.
Nav tā, ka paši vecāki sēž pie televizora
“Viņi pieņem šos limitus savā ziņā. Viņi redz, ka mēs par to nerunājam tikai teorētiski un paši nesēžam pie televizora. Mums mājās vispār nav televizora. Mums ir datori darbam.”
Nav tā, ka vecāki paši neko jēdzīgu nedara, sēž ekrānos, bet pieprasa bērniem likt nost vai ierobežot viņu viedierīces. “Tā būtu divkosība,” tētis vērtēja.
Viedierīces strauji radījušas milzīgas pārmaiņas
“Tehnoloģiju un cilvēku attiecības ir ļoti dinamisks process. Arī ar socioloģijas studentiem mēs to pārrunājam dažādos veidos – uz kurieni tas iet un kā tas ļoti straujā laikā raisījis milzīgas pārmaiņas.
Manā skatījumā mēs pārāk nekritiski pieņemam šo tempu – it kā tas viss ir normāli, tā ir daļa no mūsu pasaules un viss būs kārtībā.”
Līdzcilvēku spiediens ir ļoti liels
Bet vai bērni nesūdzas, ka viņu klasesbiedriem ir neierobežota piekļuve viedierīcēm un to saturam, bet viņiem ir jāsamierinās ar ierobežotām iespējām?
“Jā, tētis ir dīvains un nosaka dažādus ierobežojumus. Es no socioloģijas ļoti labi zinu par pūļa efektu. Vienaudžu spiediens ļoti spēcīgi strādā, īpaši uz jauniešiem. Tas ļoti strādā uz pieaugušajiem, bet uz jauniešiem – vēl vairāk.
Iedrošina bērnus neskriet līdzi pārējiem
Tad es runāju [ar bērniem], skaidroju viņiem, pajokojam un iedrošinām, ka caur mantām, patēriņu, lietām un drēbēm nav vajadzības parādīt savu statusu citiem.”
Elgars atminējās savus skolas laikus. “Mani vecāki vienmēr iedrošināja būt citādākam tādā ziņā, ka man nebija jāskrien un jādara tā, kā rīkojas visi. Varēju būt pats par sevi, ar savu kritisko domāšanu.
Atzinīgi novērtē savu vecāku pieeju
Mani vecāki ir filosofijas pasniedzēji Daugavpils Universitātē, līdz ar to mums [bērnībā] bija liels sarunu apjoms un diskusijas par dažādām tēmām.
Man ļoti patika tā audzināšanas pieeja, kas bija maniem vecākiem. Es varu censties kādu daļu no tās iedot viņiem [saviem bērniem]. Īpaši kritiskajā domāšanā un sarunās ar viņiem.
Arī ar viengadnieku sarunājas skaidrā valodā
Arī ar savu viengadnieku es nevis ucinos un runāju dīvainā valodā, bet gan runāju pilniem teikumiem un skaidri. Viņš visu var saprast.
Cilvēki saka: “Kādas gudras acis!” Vai: “Kā viņš visu saprot?” Tas ir tāpēc, ka es nesaku: “Uķi, uķi, maziņais bebīt!” Es vienkārši ar viņu runāju un stāstu, kāpēc to var vai nevar, ko es darīšu un kas būs. Beigās sanāk gudri bērni,” četru bērnu tētis dalījās savā pieredzē.
