Diplomāts Gints Jegermanis skaidro Latvijas ieguvumus no dalības ANO Drošības padomē

Vai Latvijai ir svarīgi kļūt par ANO Drošības padomes nepastāvīgo locekli? Kādi būs mūsu ieguvumi?

Uz to var raudzīties no dažādiem skatu punktiem. Viens būtu reģionālais redzējums, uzdodot jautājumu, ja to paveica lietuvieši un igauņi, kādēļ latviešiem nepamēģināt. Otrs aspekts - mūsu ziemeļu kaimiņi, Skandināvijas valstis, ļoti mērķtiecīgi sadarbojas un strādā ANO drošības struktūrās, meklējot iespējas, lai nepārtraukti kāda no Ziemeļvalstīm būtu Drošības padomes nepastāvīgā locekle. Visas šīs valstis ir sapratušas, ka dalība Drošības padomē dod iespēju gan aizstāvēt savas intereses, gan dot savu pienesumu starptautiskajai politiskajai dienaskārtībai. Uz to var raudzīties, lietojot sporta terminoloģiju. Pagājušajā vasarā mēs ļoti priecājāmies par mūsu basketbolistu panākumiem, kas Pasaules čempionātā ieguva piekto vietu. Taču neviena Latvijas komanda nav tajā līmenī, lai spēlētu NBA līgā. Šo analoģiju pārnesot uz diplomātiju, ja Latviju ievēlēs Drošības padomē, mums būs iespēja divus gadus spēlēt NBA. Ja mēs raugāmies uz Drošības padomi, tad tā ANO sistēmā ir galvenais galds. Ja mums ir ambīcijas diplomātijā, tad, sēžot pie šī galda, Latvija var būtiski vairot savu starptautisko atpazīstamību.

Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dziņpins atkārtoti norāda, ka pašlaik pasaule piedzīvo tādas pārmaiņas, kādas nav redzētas gadsimtu. ASV prezidents Džo Baidens runā par to, ka pašreizējā starptautiskā ģeopolitiskā situācija atrodas pagrieziena punktā. Ja Latvijai ir iespēja šajos juku laikos, par kuriem mēs nezinām, kur tie aizvedīs, starptautiskā līmenī runāt par jautājumiem, kas ir svarīgi mums pašiem un mūsu partneriem un sabiedrotajiem, tad tas noteikti ir jāizmanto.

Atskatoties vēsturē, kad pēc Otrā pasaules kara tika izveidota ANO (1945.gada 26.oktobris), ASV bija milzīgs pārspēks teju visās jomās. Kā atzinuši daudzi vēsturnieki un pētnieki, šī starptautiskos noteikumos balstītā pasaules kārtība līdz pašreizējam laikam lielā mērā bija amerikāņu pārvaldīta. Šobrīd izskatās, ka Amerikas "hegemonijas" laiks ir beidzies, un mēs nezinām, kā lietas izskatīsies nākotnē. Ja mēs ar savu balsi Eiropas Savienības un NATO kopkorī varam palīdzēt starptautisko kārtību pilnveidot, tad kāpēc šo iespēju neizmantot.

Ļoti piezemēts jautājums. Latvijas galvenās drošības intereses ir sevi pasargāt no ārēja agresora, ar to primāri domājot Krieviju. Vai mūsu dalība ANO Drošības padomē sekmēs un vairos mūsu nacionālo drošību?

Nē. Mūsu drošības pamats ir dalība NATO. Jautājums ir, ko mēs varam sagaidīt no ANO kā organizācijas un Drošības padomes. Ja sagaida, ka Drošības padome būs starptautiskais kārtības policists, kas savaldīs "sliktos", tad tā nekad nebūs. Tā arī nav izveidota šādam mērķim, taču tā ir spējusi piedalīties dažādu konfliktu pārvaldībā. Tajā pašā laikā nav sagaidāms, ka ANO Drošības padome varētu apturēt karu Ukrainā.

Kāds ir praktiskais ANO Drošības padomes pienesums? Vai bez tās pasaule būtu sliktāka vieta?

Mēs nezinām atbildi uz šo jautājumu, jo Drošības padome pastāv. Protams, mūsdienās par to ir diezgan liela skepse, aizvainojums un citas negatīvas emocijas. Pašlaik ir divi lielie konflikti - karš Ukrainā un notiekošais Gazas sektorā. Visi redz, ka ANO Drošības padome ar šiem konfliktiem nespēj tikt galā. Tomēr svarīgākais ir tas, ka ANO ir platforma, kurā visas starptautiski atzītās valstis spēj paust savu viedokli, kas nav mazsvarīgi. Tas ir īpaši būtiski mazām valstīm, pat ja tas negarantē to izdzīvošanu. Kad 2022.gada 24.februārī Krievija iebruka Ukrainā, tika sasaukta ANO Ģenerālā asambleja, kurā visas valstis vienādi vai otrādi pozicionējās. Līdz ar to ir redzams reālais spēku samērs.

Tajā pašā laikā daudziem bija liels šoks, ka kara laikā valsts, kas šo karu izraisīja - Krievija -, prezidēja Drošības padomē. Tam kritiku veltīja arī Ukraina, un jāatceras, ka ne reizi vien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir spēcīgi kritizējis ANO Drošības padomi.

Krievija par prezidējošo valsti kļuva, jo to pieļauj Drošības padomes reglaments, kas nosaka, ka rotācijas kārtībā ik mēnesi kāda no padomes valstīm vada tās darbu. Un, neraugoties uz to, ka ir kara laiks, tīri hronoloģiski pienāca Krievijas kārta uzņemties vadību.

Vai nebija iespēju to liegt agresorvalstij?

To varētu mēģināt darīt, bet, ņemot vērā to, ka piecām pastāvīgajām dalībvalstīm, ieskaitot Krieviju, ir veto tiesības, tas nestrādātu. Tas arī ir viens no Latvijas ārpolitikas veidotāju nolūkiem - ja mūs ievēlēs Drošības padomē, sekmēt tās darbības metožu reformēšanu. Pagājušajā gadā Lihtenšteina izteica ierosinājumu, kuru atbalstīja līdzīgi domājošas valstis, ieskaitot Baltijas valstis, un Ģenerālā asambleja to atbalstīja - tika noteikts, ka ANO dalībvalstīm Ģenerālajā asamblejā ir tiesības vērtēt un paust attieksmi pret veto lietošanas gadījumiem. Tas, protams, nenovērš veto tiesību izmantošanu, bet pārējām valstīm ir iespējas pozicionēties un izteikt savu viedokli.

Es vēlētos atgriezties pie sākotnējā jautājuma par Latvijas ieguvumiem no dalības ANO Drošības padomē. Ja mēs raugāmies uz mūsu valsts diplomātijas nākotni, ja mēs kļūsim par Drošības padomes dalībvalsti, tad Latvijas diplomātiem būs jāspēj formulēt viedoklis par ļoti dažādiem starptautiskās politikas jautājumiem. Līdz ar to tas kļūs par mūsu diplomātu nākamās paaudzes nobriedināšanas laiku. Pirms mēneša ir sākusies pusotru gadu ilga pirmsvēlēšanu kampaņa, kuras laikā mēs ar Melnkalni sacentīsimies par valstu balsīm ievēlēšanai Drošības padomē. Gaidāmajā pusotra gada laikā Latvijas diplomātiem būs jāformulē viedoklis par tādiem jautājumiem, kas līdz šim nav bijuši mūsu aktuālajā ārpolitikas dienaskārtībā.

Kā jūs vērtējat, vai mūsu diplomātiskajam dienestam ir tam nepieciešamā kapacitāte?

Pašlaik to mēs nezinām, to mēs redzēsim, kad zināsim, kā viņiem būs veicies. Protams, tas ir liels pārbaudījums jebkuras mazas valsts diplomātiskajam dienestam. Ja jau Igaunija un Lietuva to varēja, tad arī mums vajadzētu saņemties un to spēt. Jāpiemin, ka šī nav pirmā reize, kad Latvija atvēzējas uz kandidēšanu Drošības padomē. Tas bija 2001.gadā, bet toreiz mums bija citas prioritātes - iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO -, un saprāta balsis Rīgā saprata, ka trīs lielās kampaņas nebūs pa spēkam.

Kas ir tie jautājumi, kuros diplomātiem būs jāformulē savs viedoklis un kas līdz šim nav bijuši aktuālajā dienaskārtībā?

Primāri tie ir divi lielie konflikti - karš Ukrainā un Gazas sektors, bet nevar izslēgt, ka būs vēl kāds konflikts. Vēl viena no tēmām, par kuru mēs gatavojamies runāt, ir digitālā pārvaldība, kiberdrošība, dezinformācijas apkarošana. Ja mēs kļūsim par ANO Drošības padomes nepastāvīgo locekli, par mums noteikti pieaugs partneru interese. Mūsu kandidēšana un iespējamā dalība Drošības padomē paver pilnīgi jaunas, daudz lielākas iespējas Latvijas ārpolitikas un citu nozaru ekspertiem; tiem var rasties jauni kontakti un sadarbība. Jau pagājušajā vasarā Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki aktīvi devās komandējumos uz dažādām pasaules valstīm, uz kurām līdz šim mūsu diplomāti nav braukuši. Tādējādi mēs Latviju pilnīgi jaunā kapacitātē uzliekam uz pasaules kartes, kas cita starpā var pavērt jaunas iespējas arī mūsu uzņēmējiem. Ja Latvija veiksmīgi turpmākos divus gadus veidos kampaņu, tas pavērs pavisam praktiskas iespējas gan mūsu ekspertiem kontaktu līmenī, gan uzņēmējiem.

Katrai kampaņai, lai tā būtu veiksmīga, ir jābūt skaidri formulētiem vēstījumiem. Vai Latvijai tādi ir?

Jā, šobrīd tie ir pietiekami skaidri formulēti. Pamatu pamats ir ANO statūtos balstītās starptautiskās kārtības stiprināšana, teritoriālā integritāte, kas saistīta ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Vēl viena tēma noteikti būs klimata pārmaiņas. Tāpat pēdējos gados Latvija sevi ļoti spēcīgi ir pozicionējusi dzimumu līdztiesības jautājumos.

Mēs konkurējam ar Melnkalni, kurai, es pieļauju, lielie uzstādījumi varētu būt stipri līdzīgi. Ar ko mēs pierādīsim, ka esam labāki?

Mums ir vairākas priekšrocības. Vispirms jau tas, ka mēs esam Eiropas Savienībā. Protams, gan Latvija, gan Melnkalne šobrīd ir ļoti nepateicīgā situācijā saistībā ar starptautiskajām aktualitātēm, primāri karu Ukrainā un notikumiem Gazā. Jau kopš Ukrainas kara sākuma mūsu diplomāti cenšas panākt pēc iespējas lielāku Rietumvalstu atbalstu Ukrainai. Taču pēc šā gada 7.oktobra, kad notika šausminošais "Hamās" uzbrukums Izraēlai, uz dažiem līdzšinējiem argumentiem par labu Ukrainas atbalstam būs jāpaskatās pilnīgi no jauna. Liela daļa arābu un attīstības valstu pauž milzīgu neapmierinātību, sakot, ka Rietumi vēlas, lai tās sniegtu atbalstu Ukrainai, bet paši nostājas Izraēlas pusē, kas arābu valstu ieskatā veic nepieļaujamas darbības Gazā. Tiek runāts par dubultiem standartiem utt. Viens no argumentiem, kas strādā Āfrikas valstīs, ir tas, ka Krievija īsteno koloniālu politiku. Taču pašlaik to ir grūtāk pierādīt tieši Gazas faktora dēļ.

Tajā pašā laikā Krievijas propaganda nerimstoši uzsver, ka globālie Dienvidi ir "mūsējie", tāpat kā Āfrika, jo Krievija iestājas pret Rietumu koloniālismu. Kā jūs vērtējat, vai Krievija aktīvi pretdarbosies Latvijas kļūšanai par Drošības padomes nepastāvīgo locekli un vai tā necentīsies izdarīt spiedienu uz globālajiem Dienvidiem un Āfrikas valstīm, lai par mums nebalso?

Neapšaubāmi Krievija centīsies pretdarboties. Melnkalne gan nav labākā situācijā.

Piedodiet, ka pārtraucu, bet Krievijai vēsturisku iemeslu dēļ pret Baltijas valstīm ir daudz lielāks naids un nepatika nekā pret Melnkalni.

Par to nav nekādu šaubu. Tajā pašā laikā jāatceras, ka jebkuras priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa ir tā sauktā balsu apmaiņa. Jau kopš 2011.gada, kad tika pieņemts lēmums kandidēt, mūsu diplomāti ir strādājuši pie dažādām vēlēšanām ANO sistēmā, kur valstis raugās, kā tās var apmainīties ar balsīm. Proti, tas strādā tā: mēs jūs atbalstīsim šajā jautājumā, jūs atkal atbalstīsiet mūs citā. Protams, atbalsts Drošības padomes vēlēšanās tiek vērtēts citā līmenī, līdz ar to var nākties dot pretī divas balsis citās ANO vēlēšanās. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts process.

Tas ir arī jautājums, cik lielā mērā tā sauktie kolektīvie Rietumi ir pazaudējuši globālos Dienvidus. Jautājums ir, vai Latvija kopā ar saviem stratēģiskajiem partneriem spēj kaut ko piedāvāt globālajiem Dienvidiem, īpaši Āfrikai. Vispirms jau tas ir finansējums, kuru šīs valstis primāri saņem no Rietumiem. Lai gan ir parādījušies konkurenti - Ķīna un OPEC valstis, kurām arī ir lieli uzkrājumi. Agrāk šādas alternatīvas Rietumu finansējumam nebija. Manuprāt, šī laika iezīme ir tā, ka valstis, kuras pašlaik ir atturīgas un nav stingri pozicionējušās, meklēs savu labumu visos virzienos. Tā ka te parādās iespējas arī Latvijai.

Vēlēšanu kampaņas rezultāts nav prognozējams, tāpēc hipotētisks jautājums, kā mums raudzīties uz to, ja Latviju Drošības padomē neievēlēs? Vai tā būs uzskatāma par mūsu diplomātu neveiksmi vai tas būtu vērtējams vienkārši kā apstākļu sakritība?

Tā noteikti nebūtu uzskatāma par kādu katastrofālu neveiksmi. Svarīgākais, lai mums būtu nevis kauns, bet lepnums par to, ko mūsu diplomāti būs paveikuši tuvākajos divos gados neatkarīgi no rezultāta. Man gribas ticēt, ka nebūs jākaunas. Jāpiemin, ka līdz šim vairākas sekmīgas Rietumvalstis nav izturējušas konkurenci, bet tas nav ticis uzskatīts par traģēdiju.

Kas būs izšķirošie faktori, kas noteiks: Latvija vai Melnkalne?

To ir ļoti grūti pateikt. Pirms vairākiem gadiem Zviedrija kandidēja uz Drošības padomi un pretī bija divi smagsvari - Nīderlande un Itālija, kas ir kampaņu lielmeistare. Cīņā uzvarēja Zviedrija, kas savu kampaņu būvēja uz ļoti riskanta vēstījuma pamata - feministiska ārpolitika. Es toreiz šaubījos, vai tas nesīs veiksmi, bet tomēr tieši Zviedrija tika ievēlēta Drošības padomē. Tā ka rezultāts tiešām nav prognozējams.

Sarunu noslēdzot, ietekmīgās domnīcas "Carnegie Endowment for International Peace" analītiķi ir atzinuši, ka visā ANO struktūrā tieši Drošības padome ir visdeformētākais un neefektīvākais atzars, kam būtu nepieciešamas reformas. Savukārt tās nav īsti iespējamas Krievijas un arī Ķīnas veto tiesību dēļ. Vai tas nav strupceļš?

Tā izskatās. Protams, ka Krievija uzvedas destruktīvi. Tomēr ir jautājumi, par kuriem iespējams vienoties. Droši vien vēl ilgu laiku vairākos jautājumos Drošības padome būs paralizēta. Tomēr citas ANO struktūras darbojas visnotaļ veiksmīgi un sniedz nozīmīgu ieguldījumu. Primāri šeit jāmin dažādas humanitārās palīdzības programmas.