Grēksūdzes noslēpums. Cik daudz par noziedzīgo pasauli noklusē garīdznieki?

„Baznīcas garīdznieku nedrīkst pratināt un nedrīkst pieprasīt, lai viņš izpauž grēksūdzē vai pastorālajā sarunā uzzinātas ziņas pat tad, ja šis garīdznieks ir liecinieks vai procesa dalībnieks tiesā,” vēsta Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums. Konkrētajā likuma pantā stingri aizliegts arī iejaukties grēksūdzē vai sarunā ar mācītāju, kā arī kategoriski aizliegts jebkurai valsts iestādei vervēt vai pierunāt garīdznieku uz sadarbību šajā jautājumā. Līdzīgi likumi un panti ir arī citām baznīcām un šādu valsts nespēju iejaukties garantē teju poētiski nosauktais „Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums”, kas pirmo reizi ar Vatikānu noslēgts 1922. gadā un atjaunots 2002. gadā. Šādu neaizskaramību Latvijā izbauda arī Luterāņu baznīca.

Lai arī ļoti specifiska, tomēr situācija, kurā tiesībsargājošās iestādes izmisīgi, ar visdažādākajām metodēm par noziegumu cenšas uzzināt to, ko jau sen zina tajā pašā tiesas zālē sēdošs mācītājs, ir iespējama un par normālu to atzīst 21. gadsimtā spēkā esošs likums. Vai šāda prakse mūsdienās tik tiešām ir attaisnojama? Lai uzzinātu vairāk par attiecībām starp valsti un Dievu, vērsāmies pie baznīcas tiesību pārzinātājiem.

„Tā ir bijis arī viduslaikos.”

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors Dr. Valdis Tēraudkalns sarunā ar Kasjauns.lv par „Grēksūdzes noslēpuma” pantu izsakās šādi: „Tā ir normāla, ierasta prakse. Protams, ka cilvēks garīdzniekam uzticēsies tikai tad, ja zinās, ka viņa noslēpums netiks atklāts vai nodots tālāk. Tā tas ir bijis arī viduslaikos.” Komentējot grēksūdzes informācijas neaizskaramību, teoloģijas profesors tomēr piebilst, ka mūsdienās šis tik tiešām ir kļuvis par sarežģītu jautājumu. „No vienas puses, grēksūdze, kurā netiek garantēta jūsu absolūta anonimitāte, zaudē jebkādu jēgu, taču, ņemot vērā to, ka mācītājs var uzzināt ko tādu, kas spētu palīdzēt nozieguma atklāšanā, tiešām jājautā vai šeit ļaunuma nav vairāk kā labuma, ” spriež akadēmiķis, pieminot, ka aktīvas diskusijas par šādu likumu nepieciešamību jau notiek Anglijā un vēl dažās Eiropas Savienības valstīs.

Kamēr baznīcas un reliģiju vēstures pētnieki „Grēksūdzes noslēpuma” jautājumu vērtē dažādi, garīdznieki pastāvošo kārtību kaismīgi aizstāv. Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājs Videmars Rumpēters Kasjauns.lv  skaidro, ka valsts varai gar baznīcas lietām nav nekādas daļas:

„Vēlos jums paskaidrot, ka, runājot ar mācītāju, cilvēks patiesībā vienlaicīgi runā ar Dievu un cilvēka attiecībās ar Dievu nekādas valsts institūcijas iejaukties nevar.” Garīdznieks pilnībā atzīst, ka šāda likumdošana konkrētā situācijā spēj apgrūtināt izmeklētāju darbu, taču paskaidro, ka baznīca kalpo tikai un vienīgi Dievam: „Jā, protams, šo var saskatīt kā iespēju kavēt valsts tiesībsargājošo iestāžu darbu, taču šīm institūcijām nav saistība ar baznīcu un šeit pastāv atšķirīgi likumi. Baznīcai augstākais ir Dievs.”

Atšķirībā no garīdznieka, kas grēksūdzi dēvē par neaizskaramu cilvēka sarunu ar Dievu, Valdis Tēraudkalns mūsdienu grēksūdzes procesu piedāvā skatīt nedaudz vienkāršāk - kā terapeitisku, disciplinējošu sarunu starp ticīgu personu un mācītāju. Šāds salīdzinājums savukārt liek domāt par psihologu darbu - arī šī amata pārstāvji ikdienā uzklausa visdažādākos indivīdus un, šķiet, pilnīgi iespējams, ka arī psihologam var gadīties dzirdēt detaļas par kādu noziegumu vai sodāmu darbību. Vai arī šī amata pārstāvjiem valsts garantē neaizskaramību? Kā portālam Kasjauns.lv atklāj Baltijas Psihologu asociācijas priekšsēdētājs Jānis Caics – nebūt ne. Uz psihologiem saistībā ar terapijas laikā dzirdēto, attiecas visa likuma bardzība, proti, ja psihologs, pēc klienta atzīšanās noziegumā vai nozieguma plānošanā nedodas uz policiju, tiek uzskatīts, ka notikusi nozieguma slēpšana. „Uzskatu, ka šajā likumā attiecībā uz baznīcu noteikti jāveic izmaiņas saistībā ar kriminālatbildību. Runa taču tikpat labi var būt par cilvēku dzīvībām! Man pat rodas jautājums – vai tiešām mācītājam ir viegli noturēt sevī šādu informāciju?” izsakās psihologs.

Noziegumus var izmeklēt dažādi

Kā noskaidrojās, Valsts policija (VP) attiecībā pret šo jautājumu ir samērā pielaidīga. VP sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāve Diāna Lūkina apgalvo, ka noziegumu risināšanai un izmeklēšanai ir daudz un dažādas metodes: „Jāteic, ka Valsts policija izmeklēšanā izmanto likumā atļautas metodes, un ir dažādi veidi, kā veikt izmeklēšanu un atklāt noziegumu. Tādēļ nevar teikt, ka grēksūdzes noslēpuma principa ievērošanai būtu izšķiroša nozīme, kas neļautu atklāt noziegumu. Ņemot vērā, ka policijai ir dažādi veidi, kā atklāt noziegumu, tiek ievērots tas, lai netiktu pārkāpta šī grēksūdzes noslēpuma ievērošana.”

Kā skaidrot tik krasu atšķirību valsts attieksmē? Spriežot pēc baznīcas pārstāvju teiktā, mācītāju no psihologa atšķir virkne būtisku faktu – psihologs ir speciālists cilvēka uzvedības jautājumos, savukārt mācītājs gādā par saikni starp cilvēku un Dievu – arguments, kuru valsts, acīmredzot, atzīst par vērā ņemamu. Sen jau nedzīvojam viduslaikos un, šķiet, ka civilizētā demokrātiskā valstī, jebkurai niansei, īpaši jau likumdošanā, vajadzētu būt pakārtotai sabiedrības labklājībai. Noziegumus tik tiešām var izmeklēt dažādos veidos, taču - kā sadzīvot ar iespējamību, ka atbildes uz būtiskiem jautājumiem tikmēr zina kāds, kuram pajautāt nav iespējams visādā ziņā apstrīdamu iemeslu dēļ?