Trakie deviņdesmitie: kad sāka brukt robežas. Atskats vēsturnieka Valda Klišāna acīm

Jaunā grāmata vēstīs par dažādiem atgadījumiem no reālās dzīves deviņdesmitajos gados ceļā uz Eiropu, piedzīvotiem ar pašu autoru, draugiem, kolēģiem un labiem paziņām.

Kad robežas vēl bija īstas

“Smieklīgas un mazāk smieklīgas atmiņas par robežas šķērsošanu, korupciju un rindām uz Lietuva–Polijas robežas leģendārajā Lazdiju robežpunktā. Tāpat lasītāji varēs atcerēties par tā laika politiku, privatizāciju, reāliem un nereāliem biznesa projektiem, arī diezgan šaušalīgiem krimināliem atgadījumiem, kas notika manos laukos,” “Kas Jauns Avīzei” teic Klišāns.

Būs sadaļa par jaunajām tehnoloģijām un tolaik vēl neredzētām precēm, kas daudzus pārsteidza nesagatavotus, ticami un neticami atgadījumi, mums pirmo reizi aizbraucot uz ārzemēm, un arī par rietumniekiem, kuriem atvērās “dzelzs aizkars”.

“Šodien, bez problēmām šķērsojot valstu robežas, daudzi jau vairs pat nespēj iedomāties, cik ekstremāli tas toreiz bija. It īpaši jaunieši vairs pat nepamana, kur sākas Lietuva un beidzas Polija, dažkārt pat nespējot atbildēt, kurās valstīs tad īsti pabijuši. Nedaudz iekāpu arī PSRS laikā, jo tolaik mans tēvs (pasaules slavu guvušais mežradznieks Arvīds Klišāns – Red.) visai bieži brauca koncertēt uz ārzemēm un neiztika arī bez Valsts drošības komitejas uzmanības,” stāsta Klišāns.   

Visgrūtākais bijis atrast bildes

Viņš gan saprot, ka ar pirmo, padomju laikiem veltīto grāmatu sacensties būs grūti, jo nav vairs tā īpašā slenga un neizskaidrojamā veidā pazudušas anekdotes. Par pārsteigumu diezgan grūti bijis ar ilustratīvo materiālu, kaut arī tolaik daudzi ar ziepju traukiem bildēja pa labi un pa kreisi, kaut ko raksturīgu bijis grūti atrast, pat laikmetam raksturīgo balto kiosku vai telefona būdiņu fotogrāfijas, kuru bija pilna Rīga.

Klišāns tomēr nav palicis tukšā: “Dieva laime, ka savulaik bija tāds Augstākās Padomes fotogrāfs un bijušais aktieris Igors Vārpa. Viņš bija uzrakstījis grāmatu “Atmodas eiforija un pamošanās paģiras”, kas diez ko labi neaizgāja, taču pie viena izdevniecībai “Zvaigzne ABC” pārdeva savu milzīgo fotogrāfiju arhīvu – tajā izdevās atrast vairākas unikālas fotogrāfijas.”

Tikai solis līdz kaujai ar Lietuvu

Ņemot vērā, ka pārsvarā aprakstīti reāli dzīves gadījumi, autors nolēmis tomēr ieviest iekšējo cenzūru, tādēļ grāmatā nebūs neviena konkrēta uzvārda. Tiesa gan, noteikti būs lasītāji, kuri pēc aprakstītajiem notikumiem dažus sev zināmus cilvēkus sazīmēs.

Piemēram, mūsu ar Klišānu kopējo studiju biedru, kurš no vēstures skolotāja pārkvalificējās par robežsargu un uzdienējās līdz pulkvedim – viņš atklājis unikālu gadījumu pie Lietuvas robežas Ezeres pusē.

Pie mūsu robežsargiem atnācis vietējais zemnieks un informējis, ka naktī pāri robežai, apejot oficiālo šķērsošanas vietu, tiks vestas vairākas fūres ar cigaretēm un spirtu. Pie viņa jau bijuši bandīti un piekodinājuši naktī nebāzt laukā degunu, jo kolonna braukšot pāri viņa laukam. Mūsējie piesaistījuši zemessargus un ierīkojuši kārtīgu slēpni ar spēcīgiem prožektoriem.

Sagaidot, kad furgoni bez ieslēgtām gaismām jau iebraukuši Latvijas teritorijā, viss noticis kā filmās – ar saucieniem rokas augšā prožektori ieslēgti un kontrabandisti aplenkti. Un ko tad viņi ierauga? Izrādās, kolonnu pavada un apsargā mūsējiem labi pazīstamie lietuviešu robežsargi formās un ar automātiem rokās. Visu tomēr izdevies atrisināt mierīgā ceļā, sarunājuši, ka mašīnas neaizturēs, bet pāri robežai arī nelaidīs.

Kontrabandas kolonna devusies atpakaļ, bet tālu līdz militāram konfliktam nav bijis, jo būtu pieticis ar vienu kāda nervozāka robežsarga šāvienu. Tas gan arī liecina, kāda attieksme valdīja kaimiņvalsts robežsardzē...

Kas tas par kafijas lūzumu

Atceroties savu pirmo nopietno braucienu uz ārzemēm, 1995. gadā uz kādu konferenci, Klišāns ironizē: “Man atsūta programmu, un es tajā nesaprotu it neko. Kas tās tādas darba grupas, kas ir “Coffee Break”, kāpēc kaut kāds “kafijas lūzums”. Tu aizbrauc, ieej viesnīcā dušā un nesaproti, kā noregulēt ūdeni, jo tev pašam nekad nav bijis maisītājs ar vienu kloķi. Pirmie zviedru galdi viesnīcās – cik drīksti ņemt, vai drīksti ņemt. Tiesa gan, visātrāk tam adaptējās krievi no bijušās padomijas un nāca brokastīs ar lielām somām, kurās krāmēja produktus bez jebkādas kautrēšanās. Tā nu tas sākumā bija.”

Šie gadījumi grāmatā nebūs…

Izmantojot gadījumu, arī raksta autors var dalīties ar diviem gadījumiem no savas pieredzes.

Deviņdesmito gadu sākumā kopā ar jauniešu kori “Muklājs” devos braucienā uz koru festivālu Itālijas pilsētā Gorīcijā. Kamēr koristi ar autobusu devās uz Lazdijiem stāvēt rindā, kora prezidents ar taksometru brauca uz toreiz vēl Ļeņingradu, tagad Sanktpēterburgu – uz Itālijas vēstniecību pēc vīzām.

Viņam ierodoties Lazdijos, atklājās, ka ir saputrots un vienam puisim viņa pases vietā iedots nezināmas sievietes personas dokuments. Laika nebija daudz, un izlēma braukt pa taisnāko ceļu caur Austriju – tam gan vajadzēja tranzīta vīzu, bet… gan jau mūs ielaidīs.

Protams, neielaida, un rezultātā autobuss brauca ar līkumu caur Ungāriju un Rumāniju un festivāla sākums bija nokavēts. Konkursā vairs piedalīties nevarēja, bet nodziedāt un ovācijas izbaudīt ļāva.

Puisi ar svešinieces pasi mēs dabūjām pāri visām robežām, jo kontrole bija visai pavirša, salīdzinot pasu skaitu ar braucējiem. Tomēr itāļu robežsargi bija uzmanīgāki un pārbaudīja katru pasažieri. Rezultātā sapnis par Itāliju puisim beidzās Rumānijas cietumā, kurā viņš pavadīja vairāk nekā nedēļu – līdz brīdim, kamēr no Latvijas atsūtīja īstos dokumentus.

Starp citu, Lazdijos, kur autobusi un automašīnas stāvēja rindā pat nedēļu, tolaik bija tikai viena maza tualete koka būdiņas izskatā, tāpēc ceļa apkārtne izskatījās, paši varat iedomāties, kā…

Laime šķita tik tuvu

Otru gadījumu man atstāstīja Zviedrijā dzīvojoša latviete, kura nodarbojās ar Latvijas kokmateriālu eksportu. Tolaik tādas atļaujas izsniedza arī kolhoziem un vēl nesabrukušajām padomju saimniecībām.

Pie viņas ieradusies delegācija no Lauksaimniecības ministrijas, un viens no iebraucējiem bijis ļoti iededzies iegādāties videomagnetofonu. Visu brīvo laiku viņš pavadījis, apskraidot veikalus un atklājot, ka naudas tomēr par maz. Dienā pirms aizbraukšanas viņš ieradies ar platu smaidu un paziņojis, ka kāroto preci ir atradis un tikai drusku pietrūkstot – vai nevarot šo drusku aizdot.

Tā kā nosauktā cena tautietei šķitusi aizdomīgi neadekvāta, nolēmuši vēlreiz aiziet apskatīt. Tad atklājies, ka noskatītais videomagnetofons atrodas nevis veikala, bet gan videonomas skatlogā, un uzrādīta samaksa par vienas nedēļas īri. Tautiete nekad dzīvē pirms tam nebija redzējusi, ka laimē un priekā starojošs cilvēks tik ātri pārvēršas bēdu sagrauztā nelaimes čupiņā...