Viļa Lāča mazmeita Ilze par kolīzijām ap sava vectēva kapu un pieminekli: “Ļoti neglītas lietas un aplamības!”

Jauns.lv jau rakstīja, ka pēc arhitekta Andreja Ģelža ierosmes galvaspilsētas domē sākuši runāt par iespēju aizvākt ne tikai rakstniekam, bet arī kolaborantam  Vilim Lācim veltīto pieminekli no Meža kapu alejas, lai tas neaizsegtu Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli, bet paša rakstnieka mirstīgās atliekas pārabedīt. Tādēļ Rīgas dome pie viņa kapa izvietojusi aicinājumu-plakātu: “Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvalde lūdz atsaukties rakstnieka Viļa Lāča tuviniekus”.

Domstarpības par “jaunajām” mūža mājām

Gan vietvaras deputāts Valdis Gavars (Apvienotais saraksts/Nacionālā apvienība), gan domes preses pārstāvis Mārtiņš Vilemsons Jauns.lv pauda, ka pašvaldībai nebija Viļa Lāča tuvinieku kontakti un tādēļ izvietoti šādi plakāti. Ilze Lāce (Verhaeghe) gan teic, ka tā nu gan nav īsti tiesa. Tāpat viņa atklāja, ka radinieku vidū ir arī dažādas domas, kur ekshumācijas gadījumā turpmāk Vilim Lācim būtu jāatdusas.

Viļa Lāča viena no mazmeitām Iveta Feldmane (viņas vecmāmiņa ir Viļa Lāča otrā sieva Velta Kalpiņa) sarunā ar Jauns.lv teicās, ka, pēc visa spriežot, viņa esot vienīgā Latvijā dzīvojošā Viļa Lāča tuvākā radiniece. Viņa pauda, ka visloģiskākais un pareizākais būtu vectēvu pārapbedīt netālu esošajos ģimenes kapos līdzās sievai Veltai Kalpiņai un abiem dēliem.

Savukārt viņas pusmāsa Ilze Lāce (viņas vecmāmiņa ir Viļa Lāča pirmā sieva Marija Bute), sacīja, ka viņas ieskatā Vilim Lācim būtu jāatdusas turpat, kur pašlaik, pieminekli gan varētu aizvākt. Bet, ja tik tiešām rakstnieku vajadzētu  pārapbedīt, tad ne jau pie Veltas Kalpiņas, bet gan uz ģimenes kapiem, kur atdusas viņa vecāki.

Un tā nemaz neesot tiesa, ka Latvijā bez Ivetas Feldmanes nedzīvojot citi Viļa Lāča tuvākie radinieki. Tādi esot viņas brālēni, rakstnieka mazdēli - Kaspars, Aigars un Valts, un Rīgas domei esot viņu kontakti.

“Kapu iekārojuši biezo maku īpašnieki”

Ilze Lāce par pašreizējo Viļa Lāča kapu saka: “Cik saprotu, tad to kapa vietu iekārojuši tie, kuriem ir biezie maki. Piemēram, manam brālēnam pat pieprasa pierādīt, ka viņa tēvs Edvīns bijis Viļa Lāča dēls. Ap visu šo šobrīd notiek ļoti netīras būšanas. Totāla bezkaunība!

Vasarā biju kapu kantorī un atjaunoju visus savus datus. Un viens no tiem plakātiem, kas aicina atsaukties Viļa Lāča radiniekus, bija nolikts pie manas ģimenes kapavietas, kas ir manā apsaimniekošanā un kapu kantorim visi mani kontakti ir zināmi. Kā nu tagad nav kontaktu?”

Tāpat Valda Gavara televīzijā teiktais, ka iepriekš Vilis Lācis bijis apglabāts ģimenes kapos arī nav tiesa. Viņam sākumā bija atsevišķs kaps netālu no Meža kapu kapličas. Par to, kā 1966. gada mirušais rakstnieks 1974. gadā tika pārapbedīts jaunuzceltā pieminekļa pakājē 2018. gada februārī laikrakstam “Latvijas Avīze” pastāstījis kapracis Elmārs Mažāns:

“Kad Vilim Lācim uzlika pieminekli, vajadzēja viņu naktī izrakt, pīšļus pārvietot jaunā zārkā un ierakt pie monumenta. Tas bija baigs nakts darbs, nelaiķis bija nogulējis septiņus gadus, zārka vairs nebija, izceltos kauliņus no rīta pārskatīja vīri no drošības iestādēm… Sarūpēju zārku, ko vajadzēja saīsināt, lai ieliktu cementētajā šahtā, kas bija par mazu”.

“Nevajadzētu raut ārā kaulus un zārka rokturus”

Par kārtējo iecerēto pārapbedīšanu Ilze Lāce saka: “Es neuzskatu, ka vajadzētu raut āra kaulus un zārka rokturus, lai guļ, kur aprakts. Tikai to vietu, protams, jānodod kādam ģimenes loceklim samazinātā formātā. Bralēniem ir kompromisa viedoklis - ja nu gluži grib raut no zemes ārā, var pārapglabāt pie Viļa Lāča vecākiem Teņa un Karlīnes un māsas Mildas Raiņa kapos, bet ne pie Kalpiņiem”.

Ilze Lāce atrāda vēstuli, kuru saņēmusi no Rīgas Kapsētu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītāja Ginta Zēla, un norāda, ka tajā ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēta Viļa Lāča pieminekļa novākšana no pašreizējās vietas:
 
“Vēlamies paskaidrot, ka atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kapavietu apsaimniekošanā kā prasība ir noteikta – kapavietas uzturēšanas līguma slēgšana. Ņemot vērā, ka Viļa Lāča kapavietai nav noslēgts uzturēšanas līgums, viens no veidiem, kā rast iespēju sazināties ar piederīgajiem, kuri turpina kapavietas kopšanu, ir aicinājuma izvietošana kapavietā. Piekrītam, ka valsts un pašvaldības iestādēm saziņai ar privātpersonām ir pieejamas ziņas Fizisko personu reģistrā, tomēr vēršam uzmanību, ka minētā reģistrā ir aktuāla informācija par personām, kas tika reģistrētas sākot ar 1990. gadu, turklāt Fizisko personu reģistrs atspoguļo personas šauru radinieku loku (laulāto, bērnus, vecākus). Tāpat darām zināmu, ka pašvaldība neizmanto sociālos tīklus kā saziņas formu. Ņemot vērā minēto, aicinām ar izpratni izturēties pret Kapsētu pārvaldes atstāto uzaicinājumu.

Vienlaicīgi informējam, ka uz uzaicinājumu ir atsaukušies vairāki Viļa Lāča radinieki , kuri izteikuši vēlmi nokārtot jautājumu par kapavietas uzturēšanas līguma noslēgšanu”.

Neizdevusies “mēģināšana”

Tā ir atbilde uz Ilzes Lāces nosūtīto vēstuli, kurā bija teikts: “Jau pirms laba laika lasīju, ka Rīgas dome “mēģinās” sazināties ar Viļa Lāča radiniekiem. Acīmredzot, “mēģināšana” bijusi neveiksmīga, ja ir pilnīgi neiespējami atrast trīs rakstnieka mazdēlus - Aigaru, Kasparu un Valtu Lāčus, kas visi dzīvo Rīgā un kam tur ir deklarētas dzīvesvietas. Valts Lācis turklāt jau tika kontaktējies ar Kapsētu pārvaldi.

Vēl grūtāk laikam gan bijis sazināties ar sabiedrībā pazīstamām personām - Viļa Lāča mazmeitu Ivetu Feldmani vai mazmazdēlu, sociālajos tīklos plaši pazīstamo fotogrāfu Egonu Lāci.

Pilnīgi neiespējami, protams, bijis sazināties ar mani - kaut arī mana dzīvesvieta ir deklarēta Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, mani kontakti arī ir zināmi gan Rakstnieku savienībai, gan apgādam “Zvaigzne ABC”, kas izdod manas grāmatas.

Tas vaiņagojies ar apkaunojošu plakātiņu izvietošanu gan pie mana vectēva, gan vecmāmiņas Marijas kapa vietām.

Nebiju domājusi šo jautājumu cilāt publiski, taču darīšu to, ja tuvinieku viedoklis netiks ņemts vērā. Un viedoklis ir sekojošs - mums nav iebildumu pret pompozā, politiskos nolūkos pārmērīgi grandiozā pieminekļa pārvietošanu, tas patiešām labāk iederētos kaut kur jūras krastā vai pie kādas ostas.

Taču pilnīgu neizpratni rada Rīgas domes politisko spēku vēlme izsist sev kapitālu ar Viļa Lāča mirstīgo atlieku (dažu kaulu un zārka rokturu?) pārvietošanu. To varam uzskatīt vienīgi un tikai par kapavietas apgānīšanu. Ja apbedījuma vieta (samazinātā izmērā un bez pieminekļa) tiktu nodota ģimenes pārziņā, ģimene uzņemtos tās apkopšanu un jaunas piemiņas zīmes uzstādīšanu nozagtās kapa plāksnes vietā”.

Kas bija Vilis Lācis?

Vilis Lācis (īstajā vārdā - Jānis Vilhelms Lāce) dzimis 1904. gada 12. maijā (pēc vecā stila – 29. aprīlī), miris 1966. gada 6. februārī, sākumā reālisma, bet vēlāk sociālistiskā reālisma pārstāvis rakstniecībā; Latvijas PSR Tautas rakstnieks (1947), kā arī divu Staļina prēmiju laureāts (1949, 1952).

Pēc Latvijas okupācijas bija viens no vadošajiem kolaboracionistiem, iekšlietu ministrs (1940), Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1940-1946), Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs (1946-1959), PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs (1954-1958).

Pirms Rīgas okupācijas Pirmā Pasaules kara laikā ģimene bēga uz Altaja novadu Sibīrijā, kur Vilis Lācis pabeidza Barnaulas skolotāju semināru un kļuva par ciema padomes sekretāru Bijskā, tur arī publicēja savu pirmo darbu – feļetonu latviešu komunistu laikrakstā “Sibīrijas Cīņa” (pastāv pieņēmumus, ka tieši Sibīrijas periodā boļševiki Vili Lāci savervēja par čekas aģentu).

1921. gadā Lāču ģimene atgriezās Latvijā. Sākumā viņš piepelnījās kā ostas krāvējs, kuģa kurinātājs un zvejnieks. 1927. gadā viņš apprecēja savu klasesbiedreni Mariju Buti, viņu ģimenē piedzima dēli Zigurds (1928), Ojārs (1932) un Edvīns (1944). Otrā pasaules kara laikā Vilis Lācis uzturējās Maskavā. 1944. gada 19. oktobrī, nedēļu pēc tam, kad Sarkanā armija ieņēma Rīgu, Vilis Lācis atgriezās Latvijā. 1944. gada 10. novembrī slēgtā sēdē Augstākā Tiesa izšķīra viņa pirmo laulību, un 18. novembrī Vilis Lācis apprecējās ar Veltu Kalpiņu, ģimenē piedzima dēli Leonīds (1945) un Juris (1946). Mira 1966. gadā no miokarda infarkta.