Lielais jautājums: "Vai valdība ir darījusi pietiekami, lai samazinātu iedzīvotāju rēķinus ziemā?"

To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentam, uzņēmējam Andrim Bitem, Starptautiskās Šaha federācijas viceprezidentei, bijušajai politiķei Danai Reizniecei-Ozolai un uzņēmējam Pēterim Šmidrem.

Andris Bite norāda, ka valsts pienākums nav nodrošināt zemus apkures tarifus, bet tai vajadzētu palīdzēt iedzīvotājiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. To “pieņemamus tarifus” varētu nodrošināt, ja valsts “Latvenergo” norādītu, kādas ir tā funkcijas, bet tas vairāku gadu garumā nav izdarīts. Dana Reizniece-Ozola ironiski teic, ka valdības muļļāšanās dēļ nu labākais energotarifu regulators ir nevis valdība, bet gan pati daba. Arī Pēteris Šmidre uzskata, ka valdība nav darījusi visu, lai regulētu un “normalizētu” energotarifus: nu “ziemas pabalsti” būšot vajadzīgi 40-50% ģimeņu, kas ir “diezgan katastrofāla situācija”.

Andris Bite: “Valdībai nav jānodrošina zems apkures tarifs”

Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite teic, ka valdības uzdevums nav nodrošināt zemu apkures tarifu ziemā. To var darīt valstīs, kurām ir daudz naudas, bet Latvija nav šo valstu pulkā. Mūsu valdībai pirmām kārtām būtu jārūpējas par tiem, kuriem situācija ir tik tiešām kritiska, ka viņiem nav naudas, lai apmaksātu lielos rēķinus, bet pārējiem jāpielāgojas situācijai, un tas attiecas arī uz viņu pašu.

“Valdībai būtu jānodrošina mērķēta palīdzība gadījumos, kad notiek kaut kas ārkārtējs un tarifi uzšaujas debesīs trīs dienu vai mēneša laikā, kad cilvēkiem tiešām rodas risks nodrošināt savas ikdienas vajadzības, kā tas bija pagājušajā gadā, kad energotarifi vienkārši “aizlidoja”. Valdība tad darīja vairāk nekā vajadzēja, jo “helikoptera naudas” bārstīšana nav tas pareizais ceļš, jo lielai daļai, kas saņēma saņēma palīdzību, tā nepienācās, ieskaitot mani. To var darīt valstis, kurām ir ļoti daudz naudas, bet mēs neesam šo valstu sarakstā,” saka Andris Bite.

Energotarifi ir tikai neliela daļa no visām kopējām izmaksām, viņš norāda un bilst, ka šāda “naudas bārstīšana” var rezultēties arī ar to, ka valdība sāks regulēt pārtikas vai automašīnu cenas, vai vēl kaut ko.

“Rādītājs jau nav tas, cik lieli vai zemi ir energotarifi, bet gan, kādi tie izskatās, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Un, ja visi tarifi ir plus-mīnus vienādi, tad katram ir pienākums pielāgoties tām izmaksām, kādas ir. Svarīgi ir mērķēti palīdzēt tiem, kuriem ir kritiski izdzīvošanas jautājumi,” norāda uzņēmējs.

Patlaban šāda sistēma viņaprāt tiek veidota, kaut gan novēloti: “Bija pietiekami daudzi gadi, lai to izveidotu”.

Un te nu mums jāuzdod jautājums, vai viss ir izdarīts, lai šīs cenas nebūtu tik augstas? Andris Bite uzskata, ka tas nav izdarīts: “Valstij jānoformulē, kādas ir tās lielākā īpašuma – “Latvenergo”, galvenā elektrības ģeneratora, funkcijas krīzes momentos, kad cenas “uzskrien debesīs”. Vai maksimizēt peļņu, vai arī būt par ekonomikas stabilizatoru, nodrošinot tautsaimniecībai un iedzīvotājiem nemainīgu vai lēnāk pieaugošu cenu politiku. Šajā ziņā valsts nav formulējusi šo uzdevumu,” norāda Andris Bite, skaidrojot, kāpēc Latvijā ir augstāki elektrības rēķini nekā mūsu kaimiņiem.

Dana Reizniece-Ozola: “Valdības plāni labi, bet to izpilde pārāk lēna”

Bijusī politiķe, kādreizējā ekonomikas un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teic, ka valdība ir izstrādājusi pieņemamus plānus, kā cilvēkiem “tikt galā” ar energotarifiem, bet ar to ieviešanu dzīvē gan neveicas, kaut arī mums ir īpašs klimata un enerģētikas ministrs, kura, iespējams, ne tikai galvenais, bet arī vienīgais uzdevums būtu šo jautājumu risināt.

“Mums ir atsevišķs klimata un enerģētikas ministrs, kura uzdevums faktiski ir risināt šos jautājumus. Viņam nekas cits nav jādara. Bet valdība runā par to, ka mums priekšā vēl analīze priekšlikumu izstrādei un likumu pieņemšana, lai jaunais regulējums varētu stāties spēkā no 1. janvāra. Tas viss šķiet kaut kā par vēlu. Ko tad visus šos mēnešus darīja?”

Šobrīd spēkā līdz gada beigām ir tikai subsīdijas 60% apmērā “Sadales tīkla” tarifam un plāns, ka jābūt kādai stingrākai tarifu kontrolei, to dinamiskākai pārskatīšanai, kas ir “kaut kam galvās, bet nav ne uzlikts uz papīra, ne prezentēts valdībā”, saka Dana Reizniece-Ozola un nesaprot, kā šo plānu var pieņemt, lai jau no jaunā gada tas stātos spēkā:

“Vai valdība ir darījusi pietiekami, lai samazinātu iedzīvotāju rēķinus? Nē! Atkal ļoti sliktā prakse rāda, ka nu pa galvu, pa kaklu grib pieņemt kaut kādus lēmumus un risinājumus, un cilvēki varbūt tikai 1. janvārī varēs saprast, kas viņus sagaida jaunajā gadā.

Ministrs šobrīd saka, ka jāpārskata iepriekš apstiprinātie tarifi. Tas ir pareizi, bet tas ir jādara, ne tikai par to jārunā. Risinājums ir arī noteikt ierobežojumus peļņas griestiem, bet arī tas ir tikai vārdu līmenī”.

Tāpēc tagad sanāk tā, ka labākais cenu regulators šobrīd ir pati daba, jo “šogad ziema mūs lutina, atnākot vēlu, un līdz ar to cilvēkiem mazāk jātērē par apkuri”. Var redzēt, ka šobrīd dabiskā ceļā apkures izmaksas ir samazinājušās, saka bijusī ministre, bet tas nav pašreizējās valdības nopelns.

Pēteris Šmidre: “Pašam par sevi dzīvot ir lētāk un izdevīgāk”

Tagad cilvēkam dzīvot pašam par sevi ir lētāk un izdevīgāk, nekā paļauties uz valsts atbalstu, saka uzņēmējs Pēteris Šmidre. Kā piemēru viņš min saules paneļu uzstādīšanas izmaksas: ja privātais to var izdarīt par 900 eiro, tad valsts kapitālsabiedrība par to noplēsīs 1200 eiro. Pēc viņa ieskata valsts nav izdarījusi visu, lai “normalizētu” energotarifus.

Viņš uzskata, ka valdība, protams, nav darījusi visu, lai regulētu un “normalizētu” energotarifus: “Un runa jau nav tikai par šo ziemu. Šīs ziemas problēmas nav radušās tikai šajā gadā,” jo nu “ziemas pabalsti” būšot vajadzīgi 40-50% ģimeņu, kas ir “diezgan katastrofāla situācija”.

“Domāju, ka valdība, sākot no pirmās personas, pa tiešo atbild par šo situāciju. Ir valsts kapitālsabiedrība, kur ir kaut kādas padomes un atbildīgie, kuras nozīmē vai apstiprina valdība un tā tālāk. Tad kā var būt tā, ka mums ir Eiropā augstākie elektrības tarifi. Kāpēc neviens nav atlaists no darba par to? Jebkurā uzņēmumā, ja cilvēks ir sliktākais savā nozarē, ja menedžments, valde vai padome ir slikta, neko nemāk izdarīt, tā ir jāmaina.

Mūsu valsts absolūti netiek galā ar saviem pienākumiem. Valstij vajadzētu nodrošināt normālu iedzīvotāju eksistenci, bet pēdējos gados situācija ar energoresursiem ir diezgan dramatiska. Vissliktākais ir tas, ka viss tas vēl tiek pasniegts tādā veidā, ka valdība par tām lietām neatbild. Nu tad jautājums – kurš atbild?”

Viņaprat tagad cilvēkam kā vecajos padomju laikos jādzīvo un jārūpējas pašam par sevi, nepaļaujoties uz to, ko piedāvā valsts, jo tā ir izdevīgāk un lētāk. Kā piemēru tam, uzņēmējs min to, ka pašlaik privātmāju apkurināt ar malku iznāk lētāk nekā ar centrālapkuri un to, ka saules paneļus pašam uzstādīt arī ir lētāk nekā ar valsts palīdzību:

“Privātajām saules paneļu uzstādīšana par vienu kilovatu izmaksā 850-900 eiro, bet tagad mums briest milzīgi projekti, ka tos uzstādīs valsts kapitālsabiedrība, un tas par kilovatu izmaksās 1200 eiro – par 25% vairāk nekā, ja to darītu privātais”.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.