Lielais jautājums: "Kāpēc Latvijā nedzimst bērni?"

To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentam, uzņēmējam Andrim Bitem, Starptautiskās Šaha federācijas viceprezidentei, bijušajai politiķei Danai Reizniecei-Ozolai un uzņēmējam Pēterim Šmidrem.

Andris Bite teic, ka tā ir absolūti stulba argumentācija nedomāt par pēcnācējiem tādēļ, ka “pasaule jau tā iet bojā, tad kāpēc man to apgrūtināt vēl ar kādu cilvēku”. Pēteris Šmidre uzsver: lai jaunās ģimenes vēlētos bērnu ir vajadzīgas trīs pamatlietas: labklājība, stabilitāte un brīvība, bet šodien mūsu valstī visas šīs lietas klibo jeb nerada drošības sajūtu. Savukārt Dana Reizniece-Ozola spiesta atzīt, ka vairs nav populārs senais teiciens: “Būs bērniņš, būs krekliņš”.

Andris Bite: "Varam piedzīvot pensiju sistēmas sabrukumu"

Uzņēmējam Andrim Bitem ir sajūta, ka, pastāvot pašreizējām demogrāfijas tendencēm Eiropā, mēs varētu piedzīvot situāciju, ka pierastā pensiju sistēma sagrūs: “Tā ir ilūzija, ka cilvēki, sasniedzot pensijas vecumu, saņems to naudu, ko viņi iemaksājuši budžetā. Tā nauda būtībā nekur neglabājas. Šodienas pensionāriem izmaksā to naudu, ko nopelna šodienas strādājošie”.

Viņš teic, ka pašreizējā demogrāfijas situācija ir dažādu faktoru “mikslis”: “Pirmais tas ir Rietumu pasaulē, kurā dzīvojam, pēdējās desmitgadēs izveidojies dzīvesveids, kur reproduktīvi spējīgā paaudze labāk izvēlas savu komfortu, nekā radīt pēcnācējus, par kuriem ir jārūpējas. Un šis process rada tālākās konsekvences saskarē ar citām kultūrām un reliģijām.

Tas ir viens. Un otrs – jāņem vērā, ka tam pa virsu “uzklājas” kopējā nedrošība – ģeopolitiskā, drošības, ekonomiskā. Augstā inflācija rada bažas par to, kā ģimenes budžetā savilkt galus kopā. Kāda būs drošība, jo tepat blakus ir Krievija, kura visu laiku karo. Tādēļ cilvēki izvēlas neradīt pēcnācējus, līdz pat tādiem trakiem apgalvojumiem, ka pasaule jau tā iet bojā, tad kāpēc man to apgrūtināt vēl ar kādu cilvēku. Manuprāt, tā ir amorāli stulba doma”.

Uzņēmējs norāda, ka, paskatoties vēsturē, mēs redzam, ka Latvijā arī kara laikā dzima bērni, pie tam pietiekamā daudzumā. Arī viņa vecāki ir kara laikā dzimuši. Tolaik, iespējams, bija cita argumentācija – cilvēkā iekodētā vajadzība turpināt dzimtu. Tagad šī motivācija ir izzudusi, bet tas ir bīstami:

“Šobrīd Rietumu pasaulē daudzi tic un domā, ka viņus vecumdienās nodrošinās tas pensiju kapitāls jeb tie maksājumi, ko viņi sociālajos nodokļos ieskaitījuši budžetā, ka šī sistēma strādās nevainojami. Bet man ir tāda aizdoma, ka, ņemot vērā Eiropas novecošanos un strādājošo skaita samazināšanos, mēs vēl redzēsim situāciju, ka pierastā pensiju sistēma sabruks”.

Tā ir ilūzija, ka cilvēki domā, ka viņi pensijas gados saņems to naudu, ko iemaksājuši budžetā, ka tā nauda kaut kur glabājas, lai to viņiem izmaksātu pensijas vecumā. Bet tā nav. Būtībā šodienas pensionāriem izmaksā to naudu, ko nopelna un budžetā iemaksā šodienas strādājošie, saka Andris Bite: “Tieši tādā formā, tā nauda nekur neglabājas”.

Viņš teic, ka dažādi pabalsti un izmaksas it nebūt nebūtu tas, kas pirmām kārtām veicinātu cilvēku vēlmi radīt bērniņus. Tas, protams, var palīdzēt spiedīgā finanšu situācijā, bet galvenais tomēr ir pārliecība par nākotni, dzīvi, dzīvesvietu šajā valstī gan no drošības viedokļa, gan no ekonomiskās attīstības viedokļa, gan no stabilitātes, no pārliecības “es šeit palikšu, veidošu ģimeni, audzēšu, rūpēšos par kaut ko, iegūšu īpašumu un tamlīdzīgi”.

Dana Reizniece Ozola: "Vislielāko satricinājumu saņēmis vidusslānis"

“Agrāk bija tāds teiciens – būs bērniņš, būs krekliņš, bet šobrīd ģimenes plāno savus bērniņus un cilvēki ar racionālu prātu daudz izsvērtāk pieņem lēmumu par pēcnācēju radīšanu,” spiesta atzīt Dana Reizniece-Ozola. Un šajā ziņā vislielāko satricinājumu saņēmis sabiedrības vidusslānis, kurš visvairāk domā par pēcnācēju radīšanu.

“Šis gads mums bijis īpaši kritisks – salīdzinot ar iepriekšējo gadu dzimstība samazinājusies par 13%. Tas, protams, ir satraucoši, bet diezgan likumsakarīgi, jo šobrīd dzīvojam īpašā laikā un vietā – kara periodā un reģionā, kur blakus notiek karš. Tāpēc cilvēkā intuitīvā līmenī ir tāda apdraudējuma sajūta

Un otrkārt - finansiālā puse. Pēdējie divi gadi bijuši ļoti smagi. Vēl Covid sekas nav pārvarētas, un tad karš. Arī straujais enerģētikas cenu pieaugums, kas ļoti daudzām Latvijas ģimenēm lika pārvērtēt savus izdevumus. Vislielāko satricinājumu, manuprāt, sajuta tieši vidusslānis, kas pārsvarā ir atļāvies radīt bērniņu.

Bet ja tev jāmaksā daudzkārt lielāks elektrības un apkures rēķins, tad tu iespējams atteiksies ne tikai no sava ikgadēja ceļojuma vai luksusa lietām, bet, ja tev ir bijusi plānota laulība, tad arī tas liks padomāt par to, vai to neatlikt uz labāku laiku, un arī bērniņš pagaidīs. Varbūt nākamgad būs labāk,” situāciju raksturo Dana Reizniec-Ozola.

Bet viņa uzsver, ka Latvija līdz ar Ungāriju, Čehiju, Rumāniju un Vāciju no 2011. līdz 2021. gadam Eiropā bija tāds labs piemērs, jo šajās valstīs visstraujāk pieauga dzimstība: “Domāju, ka tas lielā mērā bija skaidrojams ar plašu demogrāfijas atbalsta programmu. Nacionālā apvienība bija tā, kura šo karogu nesa valdībā un parlamentā, un es kā finanšu ministre to labprāt atbalstīju, jo man šķita – tā ir viena laba prioritāte, kas rāda un dod tūlītēju apbrīnojami labu rezultātu”.

Kā plusus viņa min demogrāfijas atbalsta pasākumus, kā, piemēram, Goda ģimenes principa ieviešanu, bērnudārzu pieejamības nodrošināšanu, lai vecāki varētu apvienot savu ģimenes un darba dzīvi, kā arī bērna kopšanas pabalsta palielinājumu, kas gan nav bijis ļoti liels, bet tomēr jūtams. Tas viss mudinājis ģimenes izšķirties par labu bērniņam. Tomēr šobrīd situācija nav iepriecinoša, bet:

“Tā jau nav tikai Latvijas problēma. Tā ir problēma Eiropā kopumā, kur vidēji sievietei dzimst 1,5 bērniņš. Un, neskatoties uz visiem centieniem uzlabot situāciju, pēdējos 10-20 gadus nekas īpaši nav mainījies”.

Pēteris Šimdre: "Liekas, ka kāds grib ielīst manā gultā un pārbaudīt, ko tur daru"

Lai jaunās ģimenes vēlētos bērnu ir vajadzīgas trīs pamatlietas: labklājība, stabilitāte un brīvība. Šodien mūsu valstī visas šīs lietas klibo jeb nerada drošības sajūtu, saka uzņēmējs Pēteris Šmidre. Tādēļ arī Latvijas demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda tā ir.

Šāda nelabvēlīga demogrāfiskā tendence, kāda ir pašlaik, jau nav pirmo gadu, tā jau ir diezgan sen – vismaz divdesmit gadus, teic uzņēmējs. Vienīgi varbūt mazliet pacēlums bija ap 2008. gadu pirms krīzes. Tas mums liek padomāt par to, kas ir vajadzīgs jaunajai ģimenei, lai tā gribētu bērnu/-us.

“Varu sevi šodien nostādīt jaunās ģimenes vietā un padomāt par stabilitāti. Kāda tad mums ir situācija? Nepabeigta reforma. Dzīvojot kādā mazpilsētā, es nezinu, vai manam bērnam blakus būs skola vai nē. Otrkārt, ģimenei ir vajadzīgs mājoklis, bet es nezinu, cik man rīt izmaksās hipotekārais kredīts, vai es to varēšu samaksāt. Ar šiem diviem jautājumiem jau pietiek, bet klāt var pielikt vēl citus...

Katru dienu dzirdu, ka mani varbūt atlaidīs no darba, samazinot štatu vai mainot kādu struktūru. Nezinu, kur mācīšu bērnu. Nezinu, vai apmaksāšu māju, runājot gan par kredītiem, gan par komunālajiem maksājumiem.

Daudzi varbūt man nepiekritīs, bet domāju, ka šodien arī materiālā brīvība samazinās. Man sajūta, ka bankas un Valsts ieņēmumu dienests jau sen kā izpētījušas manas kabatas un labāk par man zina, kas man un kur ir.

Tas no vienas puses, bet no otras puses – visas tās skaļās un publiskās diskusijas par ģimenes demokratizāciju nenes labumu, neiet uz labo pusi. Ja materiālā ziņā jūtos, ka man jau izkratītas kabatas, tad šodienas kopējā situācijā un visas tās diskusijas rada sajūtu, ka kāds grib ielīst manā gultā un pārbaudīt, ko es tur daru,” kritisks ir Pēteris Šmidre.

Viņš īsti nesaredz nopietnas iespējas kā situāciju mainīt, kā vienīgi tajā, ka principā jāmaina dzīve, attieksme pret ģimeni, protams, komplektā ar to, ka jādara viss, lai valstī celtu labklājību.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.