Edijs Klaišis par ieslodzījuma vietās nonākušajiem jauniešiem un līdzcilvēku vienaldzību
No 6. novembra portālā JAUNS.LV mēneša garumā sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi norisināsies informatīvā kampaņa “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija”. Kampaņas mērķis ir mazināt sabiedrības aizspriedumus pret bijušajiem ieslodzītajiem un skaidrot valsts un pašvaldības iestāžu, ģimenes locekļu, uzņēmēju, brīvprātīgo darbinieku un plašākas sabiedrības lomu ieslodzīto personu sekmīgā resocializācijā un recidīva novēršanā. Šoreiz uz sarunu aicinājām “OPEN radošā centra” jauniešiem dibinātāju un vadītāju Ediju Klaiši.
“OPEN radošais centrs” ik dienu pulcē kopā vairākus simtus jauniešu. Lielākā daļa no viņiem ir pusaudži, kas dienas pavada uz ielas un ir arī riska grupā priekšlaicīgai mācību pamešanai. Tie ir ne tikai jaunieši no nelabvēlīgām, bet arī no labi situētām ģimenēm. Ir arī tādi, kuriem jau bijusi pieredze ar ieslodzījuma vietām.
“Tie, kas ir bijuši ieslodzījuma vietās, ne vienmēr ir ielu jaunieši,” norāda E. Klaišis. “Uzzinot pie mums nonākušo jauniešu noziegumu priekšvēsturi, jāatzīst, ka visos gadījumos tas ir bijis izdzīvošanas jautājums. Vai nu tās bijušas pārtikas un apģērba zādzības, vai arī miesas bojājumu nodarīšana citiem, jo savā ziņā arī tā ir izdzīvošana – aizsargāšanās brīdī, kad vairs nevari izturēt pazemojumu.”
Edijs uzskata, ka jaunieša vēršanās “OPEN” centrā jau nozīmē, ka viņš vēlas sākt kaut ko pilnīgi jaunu. Proti, kā ar nazi nogriezt pagātnes kontaktus. Arī šiem jauniešiem būtiski ir tie paši izdzīvošanas jautājumi – dzīvesvieta, pārtika, apģērbs un veselības aprūpe.
Tieši veselības aprūpe esot īpaši būtiska, jo šiem jauniešiem bieži mēdz būt jau ielaistas veselības problēmas, kuras ilgstoši nav tikušas ārstētas, tāpēc kļuvušas daudz nopietnākas. “Ja pirms ieslodzījuma viņiem apkārt nav bijuši cilvēki, kam rūpētu viņu veselība, tad šīs ir sekas,” stāsta E. Klaišis.
Viņaprāt, ir vairāki iemesli, kuru dēļ jaunieši nonāk Probācijas dienesta uzraudzībā vai ieslodzījuma vietās. Piemēram, piedzīvojumu meklēšana vai nonākšana kompānijās, kur noziegumi tiek izdarīti grupā. Tāpat esot tādi, kuriem šāds dzīvesveids patīk, un viņi nemaz nevēlas neko mainīt. “Mums nepatīk to atzīt, bet tāda ir realitāte. Tāpēc mana nostāja ir tāda, ka mēs nepalīdzam jauniešiem, kuriem jau ir recidīvs – sodāmība bijusi divas reizes.”
Runājot par tiem jauniešiem, kuriem noziegumu izdarīšana bijis izdzīvošanas jautājums, gadījumi, ar kuriem saskāries “OPEN” centrs, ir tādi, kuros sākotnēji bijusi ilgstoša vardarbība pret pašiem jauniešiem. Ne tikai emocionāla un fiziska, bet arī seksuāla vardarbība. Un kādā brīdī jaunieši to vienkārši nav varējuši izturēt un pieņēmuši lēmumu problēmu atrisināt šādā veidā.
“Mēs uz viņu varam skatīties kā uz noziedznieku vai arī cilvēku, kurš izmisuma vadīts ir pieņēmis šādu lēmumu,” skaidro centra vadītājs.
Edijs uzskata, ka lielāku atbildību varētu uzņemties arī skolāas. Jo jaunieši no nelabvēlīgas vides vai tādi, kas mājās nejūt piederības sajūtu, pie skolām turas līdz pēdējam brīdim. Skola ir tā vieta, kur viņi var būt ārpus savas sociālās vides, kur būtu normāli, ja viņi spētu rast šo piederības sajūtu. Ja skola izliekas ļoti daudz ko neredzam, tad viņi šo piederības sajūtu sāk meklēt ārpusē, arī noziedzīgos grupējumos, kuros viņus pieņem bez jebkādiem īpašiem nosacījumiem.
“Ja jaunietis, kurš, meklējot piederības sajūtu, ir atradis to noziedzīgā grupējumā, ir šausmīgi liekulīgi pēc tam pie viņa iet un teikt: “Klau, tu esi izvēlējies nepareizo piederību!” Kur jūs bijāt tad, kad viņš to meklēja? Ja man stāsta, ka skolām nav resursu, es atbildu, ka nezinu nevienu skolotāju, kuram nav telefona. Telefons ir ļoti labs resurss un pa to var sazvanīt citus, kuriem ir vēl labāki resursi, lai palīdzētu jauniešiem,” uzskata E. Klaišis.
Tāpat viņš norāda, ka būtiski, lai sabiedrība nebūtu vienaldzīga un nosodoša, jo neviens no mums nezina, kā pats rīkotos šo jauniešu vietā. Līdz šim, uzzinot ieslodzījuma vietās nonākušo jauniešu noziegumu priekšvēsturi, visos gadījumos viņš šo jauniešu vietā būtu rīkojies tieši tāpat. Un atzīst, ka vairākos gadījumos pat nebūtu izturējis tik ilgi kā viņi.
“Mēs ļoti bieži izliekamies kaut ko neredzam, jo mums tā ir ērtāk, bet patiesībā tam var būt graujošas sekas. Pirms pāris nedēļām tviterī kāds bija uzrakstījis, ka viņš dzird, ka kaimiņiene nenormāli bļaujot un lamājot savu meitu. Tas atkārtojoties regulāri, bet viņš nevarot saprast – vajag zvanīt policijai vai nevajag? Tas ir nožēlojami, ka cilvēkam par šo vispār jāuzdod jautājumi un viņu vēl māc šaubas. Loģiski, ka jāzvana policijai!” viņš stāsta.
E. Klaišis uzskata, ka sabiedrībai ir ļoti nepareizs priekštats par to, ka jaunieši nevēloties strādāt. Patiesībā viņi vēlas strādāt un arī strādā. Tiem, kuri iznākuši no ieslodzījuma vietas, problēma bijusi tāda, ka bijušos ieslodzītos nevēlas ņemt darbā, jo baidās, ka viņi turpinās pārkāpt likumu.
Tieslietu ministrija kopā ar Labklājības ministriju un Nodarbinātības valsts aģentūru uzklausījusi E. Klaiša ideju par subsidētajiem darbiem no ieslodzījuma atbrīvotiem jauniešiem. Saeimas balsojums vēl jāgaida, bet ierosinājums rekordātrumā nonācis Ministru kabinetā. Subsidētā darba pamatdoma ir tāda, ka darba devējs pieņem darbā šos jauniešus, bet pusi no algas apmaksā valsts. Tādējādi dodot jaunietim iespēju sevi pierādīt, neslēpjot to, ka bijis ieslodzījumā.
“Ļoti liela problēma ir arī tiesu izpildītāji, jo pilnīgi visiem, kuri iznāk no ieslodzījuma vietām, ir finanšu saistības – maksājamas kompensācijas vai materiālo zaudējumu atlīdzināšana. Realitātē šiem jauniešiem nav iespēju normāli atsperties, jo viņi paspēj pastrādāt divus mēnešus un tad viņiem pieķeras tiesu izpildītāji. Labā ziņa ir tāda, ka arī šeit mēs esam sadzirdēti un šobrīd tiek virzīta ideja, ka tiesu izpildītāji no ienākumiem varēs paņemt tikai 10 %,” Edijs atklāj.
Potenciālajiem darba devējiem, kas šobrīd varētu apsvērt iespēju pieņemt darbā jauniešus, kuri izcietuši sodu, viņš ieteiktu vienkārši uzticēties. Jo, pieņemot darbā jebkuru cilvēku, neviens apkārtējiem neprasa, kādai pret šo personu vajadzētu būt attieksmei. Tāpēc, viņaprāt, pret šiem jauniešiem vajadzētu izturēties tieši tāpat, kā pret citiem darbiniekiem.
“Runājot par jauniešiem, cilvēki bieži pārprot un domā, ka viņiem vajag uzbāzties ar palīdzības piedāvājumiem. Nē, to nevajag darīt tāpēc, ka tas viņus var nobiedēt. Bet, ja palīdzību lūdz, tad nedrīkst būt vienaldzīgs. Ja jaunietis ir saņēmies lūgt palīdzību, tas nozīmē, ka reālā situācija ir daudz drausmīgāka, nekā mēs spējam iedomāties. Tātad galvenais – nebūt vienaldzīgiem,” uzsver E. Klaišis.
Kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu. Eiropas Sociālā fonda projekts Nr. 9.1.3.0/16/I/001 “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana”.
