Svarīgs atgādinājums daudzdzīvokļu ēku iedzīvotājiem, īpaši tiem, kas dzīvo padomju laiku mājās
Nereti simtgadīgo un 50 gadus veco daudzdzīvokļu ēku dzīvokļu īpašnieki aizmirst, ka viņu kopīpašums ir jāuztur un jāatjauno. Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadošā pētniece un inženierzinātņu doktore Ruta Vanaga intervijā portālam Jauns.lv atgādināja, ka daudzdzīvokļu ēku iedzīvotājiem kopīpašums ir ne tikai jāuztur labā stāvoklī, bet arī jāiesaistās lemšanā par to, piemēram, dodoties uz kopējām sapulcēm.
Kādi enerģijas taupīšanas ieteikumi būtu piemērojami cilvēkiem, kuri dzīvo Padomju laikos celtajās daudzdzīvokļu mājās vai ēkās, kurām ir vairāk par simts gadiem?
Vanaga skaidroja, ka mūsdienās jaunbūvēs jau projektēšanas gaitā tiek paredzēts, ka ēkas lietotājam būs iespēja regulēt, piemēram, radiatora temperatūru vai arī ka šāda regulācija (atbilstoši ēkas izmantošanas režīmam) notiks automātiski, bez lietotāja līdzdalības, bet nodrošinot nepieciešamās komforta prasības.
Vienā dzīvoklī ir pārāk vēsi, bet citā dzīvoklī – par karstu
“Savukārt Padomju laiku un pirmskara ēkās, ja nav veikti ēkas atjaunošanas darbi, šāda sistēma nav bijusi paredzēta. Nereti vienas mājas ietvaros dažos dzīvokļos ir nepietiekoši silts, kamēr vienlaicīgi citā dzīvoklī ir pārlieku karsts.
Tam var būt dažādi iemesli – gan sistēmas pamatuzbūves trūkumi, gan reizēm arī sistēmas disbalanss, kas radies, dzīvokļu iemītniekiem individuāli mainot radiatorus.
Lai neizmestu siltumu ārā
Ja gribam nodrošināt pietiekošu siltumu dzīvoklim, kurā ir nepietiekoši silts, tad tajā dzīvoklī, kas jau ir pārlieku silts, kļūs vēl siltāks, iemītnieki būs spiesti pastiprināti vēdināt telpas un faktiski siltums tiks “izmests ārā”.
Primāri šo nepieciešams risināt, veicot sistēmas balansēšanu, otrkārt, uzstādot termoregulatorus, lai iemītniekiem ir iespēja samazināt siltuma plūsmu pēc vajadzības – ja ir pārāk karsts, primāri samazina, noregulē mazāku plūsmu, nevis vēdina ar mērķi samazināt telpas temperatūru.
Alokatori var palīdzēt samazināt siltuma patēriņu
Treškārt, var domāt par alokatoru uzstādīšanu. Šie pasākumi būtu ar salīdzinoši nelielām izmaksām un ļautu samazināt siltumenerģijas patēriņu.”
Vienlaikus speciāliste atgādināja: “Alokators pats par sevi [siltuma] patēriņu nesamazina. Kādreiz daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem liekas: “Uzliksim alokatorus, tad automātiski būs mazāks patēriņš.””
Kā var palīdzēt alokators?
“Ja alokatoru nav, tad maksa par siltumu tie sadalīta uz apkurinātajiem kvadrātmetriem neatkarīgi no tā, cik katrs dzīvoklis ir patērējis. Savukārt alokators tiek izmantots, lai kopējo enerģijas patēriņu sadalītu atbilstoši tam, cik katrs ir patērējis. Alokators neregulē [siltuma plūsmu] pats, bet uzskaita to.
Protams, tas var nostrādāt psiholoģiski, jo, uzstādot alokatorus, cilvēki var ieraudzīt radiatoru regulēšanas ietekmi un kļūt vairāk motivēti uzturēt šo ieradumu un regulēt siltuma plūsmu telpās - samazināt, kad telpās neuzturas, un palielināt pēc nepieciešamības. Tāpat datus var salīdzināt ar kaimiņiem.”
Arī kopīpašums ir jāuztur labā stāvoklī!
“Tieši simtgadīgo un 50 gadus veco ēku dzīvokļu īpašnieki bieži aizmirst, ka viņu īpašums ir jāuztur. Tas attiecas ne tikai uz energoefektivitātes paaugstināšanu, bet tā ir arī ēkas pamatvajadzība – kārtējie ēkas uzturēšanas ieguldījumi.
Ja skatāmies ēkas dzīves ciklā, tad sākotnējās ēkas ekspluatācijas izmaksas ar laiku pieaug. Tas saistīts gan ar dažādu elementu novecošanos, gan defektu veidošanos. Jo vairāk ēkai gadu, jo vairāk izmaksas palielinās.
Ēkām nepieciešami arī lieli remonti
Ēku pastāvēšanas vidus posmā tradicionāli ir nepieciešama lielā rekonstrukcija, ko kādreiz sauca pa kapitālo remontu.”
Piemēram, 25 gadu vecā ēkā ir jāveic ēkas mūža vidusposma ieguldījums un jāpiešķir tai jauna dzīve. Kā minimums, jānovērš defekti, jānomaina nokalpojušie elementi, ierīces. Ja to izdara, tad nākamajos gados ēkas ekspluatācijas izmaksas atkal samazinās.
Taču, ja veicam tikai dekoratīvos darbus, tad izdevumi būs, bet ietaupījums būs salīdzinoši neliels. Savukārt, ja papildus ieguldām modernizācijas pasākumos, tai skaitā energoefektivitātes paaugstināšanas risinājumos, ekspluatācijas izmaksas iespējams ievērojami samazināt.
Ēkai ir jānovērš dažādi defekti
“Šis vidusposma ēkas uzturēšanas “pamata komplekts” nozīmē novērst dažādus defektus, piemēram, plaisas un drūpošus balkonus vai defektus, kas radušies, jo ir bojāti lietus ūdens noteksistēmas elementi – teknes, notekcaurules. Varbūt ir apsūnojis kāds ēkas stūris, bet citur ir izdrupis kāds kakts. Nepieciešams arī atsvaidzināt ēkas fasādi vai nomainīt jumta segumu.
Visi šie pasākumi būtu jāveic un ēkas defekti būtu jānovērš neatkarīgi no tā, vai veicam energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus. Tas vajadzīgs, lai varam dzīvot drošās un vizuāli pievilcīgās ēkās. Ticu, ka sakārtota vide mums apkārt paaugstina arī dzīves kvalitāti.
Ir jāapzinās, ka es kā dzīvokļa īpašnieks esmu līdzatbildīgs par to, kā mēs šo māju esam uzturējuši, patlaban uzturam un uzturēsim nākotnē.”
Ne katra cauruma aizlāpīšana sniegs lielu ietaupījumu
Vanaga norādīja: “Ja mēs, kā ierasts, īstenojot tā saucamos energoefektivitātes paaugstināšanas projektus, izmaksu groziņā saliekam visas izmaksas kopā – visu ēkas līdzšinējā mūžā radošos defektu novēršanu un nokalpojušo materiālu nomaiņu, tad sanāk, ka energoefektivitātes paaugstināšanai ir ilgs atmaksāšanās laiks.
Savukārt, ja skatāmies tā, ka daļa izmaksu ir ēkas atjaunošanas izmaksas, kas ar energoefektivitātes paaugstināšanu ir saistītas pastarpināti un atmaksāšanās laika aprēķinā netiek ieskaitītas, tad energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi izskatās finansiāli pievilcīgāki.”
Piemēram, dažkārt dzirdams, ka pēc visu mājas defektu novēršanas, tostarp apmaļu sakārtošanas, ieejas mezglu sakārtošanas un kādreiz arī kāpņu telpu remonta, iedzīvotāji saka: “Energoefektivitāte neatmaksājas!”
Defektu novēršana ir vajadzīga neatkarīgi no energoefektivitātes paaugstināšanas
Bet iedzīvotājiem būtu jāsaprot, ka ēkas fasādes šuvju un citu defektu novēršana ir vajadzīga neatkarīgi no energoefektivitātes uzlabošanas darbiem. “Ir izmaksu apjoms, ko nepieciešams ieguldīt kā pamatvienību.”
To saprotot un atdalot, energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi kļūst finansiāli simpātiskāki, speciāliste sacīja.
Visu var aprēķināt
Vanaga arī uzsvēra, ka katra remontdarba un energoefektivitātes paaugstināšanas pasākuma ietekme ir izrēķināma. “Tur nav nekādas mistikas. Tas viss ir izrēķināms! Mēs vienmēr katru soli, ko esam gatavi spert ēkas energoefektivitātes paaugstināšanas virzienā, varam izrēķināt.”
Kopumā skatoties, parasti ir aicinājums ir uzreiz veikt pilnu ēkas kompleksa renovāciju, kuras laikā tiek izdarīti visi nepieciešamie pasākumi. “Tas ir izdevīgāks risinājums, skatoties no dažādiem aspektiem: ir viena brigāde, ir darbu pēctecība, ir iespējas savienot jumta un sienu siltināšanu u.c. Bet redzam, ka ne visi ar to jūtas komfortabli.”
Bet remontēt var arī pamazām
Ļaudīm var nepatikt, ka īsā laika posmā nepieciešams liels finansējums par visiem remontdarbiem. “Kādreiz ir vieglāk vienoties par mazāku darbu, nevis lielāku darbu.”
Tā kā katram darbam var izrēķināt sniegto ietaupījumu, tad ēkas remontdarbus un energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus var īstenot arī pamazām.
Var sākt ar logiem un jumtu
“Vairumā gadījumu logi ir lielākā [veco daudzdzīvokļu ēku] problēma, bet droši vien liela daļa jau ir nomainīti.
Nākamais posms ir jumta siltināšana. Tas ir viens no salīdzinoši mazajiem darbiem, bet tam ir ļoti liels efekts [ēkas energoefektivitātē]. To var izdarīt vienkāršāk, jo nav jāiesaista būvvalde, nekas nemainās ēkas fasādē utt.”
Ir jāatsakās no Padomju laiku domāšanas
Vanaga piekrita, ka daudzdzīvokļu ēku īpašniekiem būtu arī jāmaina Padomju laikos izplatītā attieksme pret kopīpašumu – mans īpašums beidzas uzreiz pie mana dzīvokļa durvīm un par kopīpašumu un tā apkārtni rūpējas kāds cits.
Mūsdienās svarīgi domāt, ka katrs dzīvokļa īpašnieks ir atbildīgs arī par kopējo daudzdzīvokļu ēku un tās apkārtni.
Mums kopā jālemj par savu īpašumu
“Padomju laiku domāšana ir iecirtusi robu mūsu attieksmē. Pirms tam bija citas šķiriskās problēmas, bet šajā gadījumā ir jāsaprot, ka šobrīd mums, lielai daļai iedzīvotāju, ir īpašuma tiesības un ar tām saistītie pienākumi.
Tas ir mūsu kopīpašums, kurā mēs uzturamies. Mums kopā par to ir jālemj. Saņemot uzaicinājumu uz [ēkas dzīvokļu īpašnieku] sapulci, būtu pienākums uz to ierasties, piedalīties tajā un kopā lemt.
Tas ir ļoti, ļoti būtisks moments – ir svarīgi izturēties pret visu māju kā pret kopīpašumu,” pētniece mudināja mainīt mūsu attieksmi pret daudzdzīvokļu ēkām.
