Nokāpjam Rīgas Lielo kapu pazemē. Skaties, kādas izskatās kapeņu velves! EKSKLUZĪVI FOTO

Rīgas Lielos kapus iesvētīja pirms 250 gadiem – 1773. gadā, kad Krievijas imperatore Katrīna II izdeva ukazu, kas lielā mēra laikā aizliedza mirušos apglabāt pilsētu teritorijās. Tad arī izveidojās toreiz 36,6 hektārus plašie Lielie kapi, kas toreiz atradās aiz pilsētas mūriem, un kuru pazeme glabā  “slepenas ejas un zāles”.

Izlaupīšana un spoku stāsti

Oficiāli kapus jebkādiem apbedījumiem slēdza pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad tajos bija atļauts piederīgos apglabāt tikai ģimenes kapavietās. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados toreizējās Latvijas PSR galvaspilsētas izpildkomiteja nolēma Lielajos kapos izveidot memoriālo parku, bet tā tas arī neizdevās (vienīgais “uzlabojums” bija tā dēvētās sarkanās ķieģeļu sienas mūrējums, kurā iestrādāja dažas kapu plāksnes un nogāzto pieminekļu elementus, kā arī jaunlatviešu kapavietu sakārtošana, tostarp arī Krišjāņa Barona, Andreja Pumpura un Krišjāņa Valdemāra atdusas vietas).

Padomju okupācijas vara, protams, kapiem nenāca par labu. Tie tika brutāli izlaupīti un izpostīti. Kapeņu velvēs mājvietu atrada pļēguri, bezpajumtnieki, huligāni un gotiski noskaņotie jaunieši. Savukārt kapu pieminekļi un viss pārējais nonāca ne tikai laupītāju, bet arī, ja tā varētu teikt, likumīgo zagļu rokas, jo piemēram, Rīgas vara no kapsētā nozāģētajām sētiņām uztaisīja tramvaja līnijas aizsargbarjeras pašā Rīgas centrā – 13. janvāra ielā. Bet par to, kāds liktenis piemeklēja to nepārapbedīto cilvēku mirstīgās atliekas, kuras tika izvazātas, var tikai stāstīt baisus spoku stāstus un leģendas.
  
Kāda leģenda vēsta, ka, neskatoties uz aizliegumu, pēdējais apbedījums Lielajos kapos noticis pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad mūža mājas kādā vācbaltiešu kapeņu velvē radusi tās kādreizējā kalpone.

“Labie skandāli”

Arī pēc valsts neatkarības atgūšanas kapu liktenis nebija spožs. Vispirms nevienam nebija naudas, lai tos sakoptu. Bet pēc tam sākās stīvēšanās par kapsētas īpašumtiesībām, jo to lielākā teritorija piederēja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas lielajām Rīgas centra draudzēm. 2016. gadā baznīca  beidzot Lielos kapus nodeva pilsētai, jo tai vienkārši nebija naudas, lai tos uzturētu pienācīgā kārtībā, bet pašvaldība nedrīkstēja ieguldīt savus līdzekļus sveša īpašuma sakārtošanā.

Bet tā vietā, lai sāktu kapsētas izveidi par sakrālo parku, vietvara Nila Ušakova vadībā sāka prātot par skandalozo “kapu tramvaju”, kas cauri kapiem savienotu Krišjāņa Barona ielu ar Skanstes rajonu (Ganību dambi). Savā ziņā šis skandāls nāca par labu. Kapu tramvajam paredzēto Eiropas Savienības fondu naudu savu tramvajlīniju attīstībai piešķīra Liepājai un Daugavpilij, bet rīdzinieki sāka nopietni aizdomāties par Lielo kapu bēdīgo stāvokli un to, ka nu ir pienācis pēdējais brīdis kaut ko darīt lietas.

2018. gadā tika iekonservētas pirmās grūstošās kapličas ar domu, ka ar laiku tās tiks restaurētas. Šogad, kapu jubilejas gadā, jau ir pirmie rezultāti – atjaunota slaveno Rīgas mecenātu Vērmaņu dzimtas kapavieta un pieminekļi, kā arī restaurēts metāla baldahīns, kas ir 19. gadsimta beigās radīts mākslas darbs - unikāls, citviet Rīgā nesastopams dekoratīvs piemiņas vietas veidojums. Tāpat pirms pāris gadiem atjaunota Erhardu ģimenes kapavieta.

Rīgas domes deputāte, Rīgas Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisijas vadītāja Rita Eva Našeniece (“Jaunā vienotība”) Jauns.lv stāstīja, ka Erhardu kapa vietas poētiskais cilnis ar mirušo un viņa sievišķīgo dvēseli ir darināts pēc vācu mākslinieka Fidusa (Hugo Reinhold Karl Johann Höppener 1868-1948) grafikas katalogā. Fiduss sāka savu daiļradi kā bohēmists un simbolists, 1932. gadā iestājā nacistu partijā, kuri 1937. gadā viņa darbus aizliedza. Pēc kara Austrumberlīnē, lai izdzīvotu, bija spiests zīmēt Staļina portretu.

Rīgas patriciešu mauzolejs

Tagad pienākusi kārta nākamajam lielajam atjaunojamajam - Rīgas patriciešu Krēgeru dzimtas ģimenes mauzolejam, kas arī atrodas netālu no iepriekšējiem, arī rokas stiepiena attālumā no padomju laikā uzmūrētās tā dēvētās “sarkanās sienas”.

Krēgeru dzimtas mauzoleja pazemē Jauns.lv ieveda galvenais restaurators Edgaru Purviņš un Rīgas domniece Rita Eva Našniece. Tagad  Rīgas pašvaldības budžeta darba kārtībā ir panākt 90 000 eiro lielu piešķīrumu Krēgera kapeņu restaurācijai.

Rita Eva Našeniece stāsta, ka šīs ģimenes galva Ādams Hermanis Krēgers ir bijis kolēģis – Rīgas rātskungs. Tomēr labprāt par ģimeni uzzinātu vairāk.  

Liecinājums, ka tā ir sena kapavieta liecina pie kapličas ieejas esošā kapu plāksne ar gadskaitli “1865”.  Tas nozīmē, ka pēc dzimtas pirmo apbedījumu veikšanas šajā vietā, 19. gadsimta vidū tur tika uzbūvētas kapenes, lepni sauktas par mauzoleju. Tolaik nāca modē izbūvēt greznas gotiska stila Viktorijas laikmeta kapličas (Lielajos kapos tādas ir teju 20, kaut gan daļa no tā ir nodevas klasicismam, bet Reinholdu kapenes – Renesanses stilā).

Mistiskā pazeme

Otrā pasaules kara laikā kapličas pamazām sāka grūt. Pirmām kārtām jau tādēļ, ka vairumam no tām vairs nebija “uzraugu”, jo vācbaltieši bija devušies prom no savas dzimtenes. Tāpat kara laikā vietējie kapu velves izmantoja kā bumbu patvertnes, stāsta Rita Eva Našeniece. Piemēram, Krēgeru dzimtas kapenēs ar zīmuli atstāts kāds uzrakstus, ka tajās 1940. gada 5. augustā, kad Latvijas galvaspilsētā jau bija ienākusi sarkanarmija, bijis kāds “Ēriks Z.”un “V.V.”. Iespējams, viņi tur slēpušies no boļševiku represijām.

Un pēckara laikā jau nāca lielā izlaupīšana. Rita Eva Našeniece atklāj, ka aculiecinieki viņai stāstījuši, kā no kapenēm stiepti ārā mumificējušie nelaiķi un dedzināti.

Lielo kapu pazemes būves:

Tagad kapeņu pagrabi jeb velves ir sadrupušas, un var tikai nojaust, ka zem katras no tām bijuši neskaitāmi zārki ar cilvēku mirstīgajām atliekām. Krēgeru dzimtas kapeņu velves stūrī (pagrabā ir divas telpas aizgājēju zārkiem, un mazākajā no tām varētu būt vieta vismaz trim šķirstiem “vienā stāvā” (bet var jau ierīkot arī otro stāvu). Velves kādā attālākā stūrī manāmas atliekas, kas izskatās pēc skeleta kauliem.

Tagad kapliča ir cieši aizslēgta (aizskrūvēta ar stiprām plāksnēm), bet viss liecina, ka daudzus gadu desmitus tā bijusi arī “dzīvo valstība”: gan autogrāfi uz sienām kopš 1940. gada, gan sarūsējis kapu grābeklītis un kāds no citas kapavietas pārnests krusts, gan jau mūslaiku atspirdzinošo dzērienu saplacinātās skārdenes, gan izdegušu kapu sveču vāciņi, kas liecina, ka tur kādus mistiskus rituālus veikuši gotu subkultūras pārstāvji.

Mūrējums un velves izdrupušas, kāpjot pa šaurajām kāpnēm, var kaklu nolauzt. Bet tās atjaunojot galvaspilsēta iegūs unikālu vēstures pieminekli, kurā nu vairs neviesosies vis pļēguri, bezpajumtnieki un apšaubāmu rituālu piekopēji, bet gan vēstures un arhitektūras interesenti.

Rita Eva Našeniece teic, ka Rīgas Lielie kapi ir kā tāds siers ar daudziem caurumiem vidū. Savulaik kāds neprātis no Rīgas domes pat esot ierosinājis visas Lielajos kapos izkaisītas kapličas pārcelt vienuviet un izveidot mauzoleju “rindu māju”. Bet tā vienkārši ir utopija, jo jāsaprot, ka zem katras kapličas ir pagrabu velves. kurās novietoja aizgājēju šķirstus. Lielajos kapos ir īsta pazemes valstība ar desmitu desmitiem telpu!

Kāpēc Lielajos kapos nedrīkst grābt lapas?

Vēl viena neprātīga lieta, ko līdz šim darījuši Rīgas Lielo kapu apsaimniekotāji pēc vairuma rīdzinieku pieprasījumam ir lapu grābšana rudenī. Pilsētnieki, pastaigājoties pa sakrālā parka teritoriju, vēlas, lai viss ir “svētā glītumā”, lai tur būtu smuks mauriņš un nogrābtas lapas. Tas ir sabiedrības spiediens, kas nenāk par lapu kapu zaļajai videi.

Lielie kapi ir izveidoti uz kāpas un tur augošajiem lielajiem kokiem (starp, kuriem septiņi nu jau ir dižkoki) sakņu sistēmai ir nepieciešamas barības vielas – saknes vienkārši smiltīs nevar ieaugt, tāpēc tās stiepjas horizontāli pa smiltīm. Lai koku saknes būtu stiprākas un koki negāztos, augsnei nepieciešamas barības vielas, un tāpēc rudenī lapas uzreiz nav jāgrābj nost, lai viss būtu “smuki”, jo pretējā gadījumā būs vēl neglītāk – sagāzušos koku labirints.