Latviešu baznīcas arhibīskape par sieviešu ordināciju, latviešiem Indijā un skandālu Austrālijā

Kā zināms, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) ar arhibīskapu Jāni Vanagu neatbalsta sieviešu ordināciju un pret to iestājas pat klaji agresīvi. Arī ārpus Latvijas luteriskajā baznīcā (LELBĀL) virmo kaislības geju jautājuma dēļ. Tā, piemēram, pāris Austrālijas latviešu draudzes izstājās no LELBĀL sastāva, jo kategoriski nepiekrīt LELBĀL tolerantai attieksmei pret homoseksuāļiem. Arī trimdas draudzes pārdzīvo tās pašas problēmas, kādas piemeklē Latvijas draudzes – vairākas draudzes noveco un tās pārstāj darboties, tāpat jācīnās ar naudas grūtībām. Par to, un ne tikai, Kasjauns.lv saruna ar jaunievēlēto arhibīskapi, kura gan oficiāli amatā stāsies tikai 19. aprīlī, kad viņai konsekrācijas dievkalpojumā Milvokos savu amata zizli nodos līdzšinējais LELBĀL arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis.

- Varbūt iesākumā mazliet pastāstiet par sevi. Kā un kādēļ kļuvāt par garīdznieci?

- Piedzimu 1954. gadā, Amerikā. Abi mani vecāki ir no Latvijas, kuri kara beigās, bēgdami no komunistiem, devās trimdā. Tēvs ir no Tukuma, bet māte no Salacgrīvas puses. Augu četru bērnu latviešu ģimenē un mēs vienmēr aktīvi piedalījāmies latviešu sabiedrības un baznīcas dzīvē.

Jau kopš bērnības jutu ilgas un aicinājumu bieži būt dievnamā. Tādēļ arī studēju teoloģiju. Vienmēr biju gribējusi būt mācītāja, bet es nezināju, vai Ārpuslatvijas baznīca tam ir gatava. 1978. gadā ieguvu maģistra grādu teoloģijā un pārrunās ar toreizējo arhibīskapu Arnoldu Lūsi atskanēja acinājums man kļūt par mācītāju. 1978. gada jūnijā tiku ordinēta un tiku ievēlēta par trešo Ņujorkas latviešu draudzes mācītāju.

 Kalpojot par mācītāju gan Ņujorkas, gan pēc četriem gadiem Milvoku latviešu draudzēs, tiku ievēlēta latviešu luterāņu baznīcas Amerikā pārvaldē, ilgus gadus vadot jaunatnes nozari. 1995. gadā mani ievēlēja par pārvaldes Vidienes apgabala garīgo vadītāju. Šo amatu veicu sešus gadus. 2005. gadā mani ievēlēja par pārvaldes priekšnieci. Šo amatu pildīju līdz 2014. gada oktobrim, kad mani ievēlēja par LELBĀL arhibīskapi.

- Bet mantojums, ko saņemsiet kā arhibīskape, nebūs tikai gods, bet arī daudzas problēmas. Kā vērtējat šo mantojumu?

- Šeit uz katru gadījumu jāskatās atsevišķi. Ir gan demogrāfiski, gan ģeogrāfiski iemesli. Jā, vienā gadījumā arī teoloģiski iemesli.

Piemēram, Eiropā, kur agrāk bija negatīva tendence, samazinājās draudžu locekļu skaits un domājām, ka darbība būs jāpārtrauc, tagad vērojama pretēja situācija. Tur jauniebraucēji meklē iespējas uzturēt savu latvietību, iesaistās draudzēs, organizē svētdienas skolas

Protams, bēdīgi, ka draudzēm tagad jāatvadās no saviem ilggadīgiem darbīgiem locekļiem. Tomēr arī mazas draudzes mums arvien ir svarīgas, tā ir svētīga daļa no mūsu baznīcas.

- Jā, vai ne! Tas jāatceras, jo kā tagadējais arhibīskaps saka – mēs esam baznīca, kurā saule nenoriet. Tas arī nes savas sekas, tagad ir arī iespējas attālumu pārvarēt elektroniski. Tagad tas ir daudz vieglāk. Ceram, ka mēs varēsim cits citu atbalstī.

- Kāpēc Toronto latviešu draudze pārdeva savu dievnamu? Toronto taču tiek uzskatīts par vienu latviešu centriem.

- Kā domājat, ar ko beigsies geju skandāls Austrālijas latviešu luterāņu draudzēs? Šis jautājums ir sašķēlis Austrālijas latviešu luterāņu draudzes. Vienas paliek LELBĀL sastāvā, citas no rās izstājušās.

- Domāju, ka tas ir to garīdznieku, kas aizgājuši no LELBĀL kopā ar savām draudzēm, sirdsapziņas jautājums. Viņi negribēja turpināt dialogu vai sadarboties dēļ šī viena jautājuma. Ar pārējām draudzēm mums nav šīs grūtības. Mēs ar Austrālijas latviešu draudzēm arvien turpināsim dialogu un pārrunas.  Tas jau tagad notiek un esam piedzīvojuši, cik svētīgi bijusi mūsu mācītāja no Amerikas latviešu baznīcas Dāga Demandta un prāvesta Gunāra Lazdiņa darbs Austrālijas latviešu vidusskolā. 

Par latviešu baznīcu Indijā, Venecuēlā un citur pasaulē

- Kaut arī mēs neesam skaitliski liela baznīca, mums ir daudz lieliski draudzes locekļi, kas pašaizliedzīgi darbojās un brīvprātīgi strādā savās draudzēs, ziedojot gan līdzekļus, gan laiku, gan savus talantus. 

- Jā, latviešu baznīca ārpus Latvijas ir tāds samērā dīvains etnisks veidojums. Kristīgā baznīca, it sevišķi jau ārpus savas tautas zemes, pārsvarā neveido etniski nošķirtas kopības. Vai LELBĀL nav viens no šādiem retajiem precedentiem pasaulē?

- Šādas baznīcas ir bijušas daudz, bet vairums no tām nav tik ilgi pastāvējušas, kā mūsu baznīca. Vēl bez mums, piemēram, ir lietuviešu katoļu baznīca un igauņu luterāņu draudzes ASV. Amerikā ir daudz etniski identificējamas baznīcas, kas varbūt patur to savu vārdu, bet ne valodu. Tām ir zināmas tradīcijas, zināmi ēdieni, bet ne vairs valoda. Latvieši  var būt pateicīgi Dievam, ka tik ilgi esam varējuši pastāvēt.

- No paša sākuma latvieši, kas toreiz bija iebraukuši Amerikā, apmeklēja amerikāņu luterāņu draudzes dievkalpojumus. Tās draudzes mudināti, paši latvieši nodibināja savu draudzi un sāka noturēt dievkalpojumus latviešu valodā. Gadu laikā daudz kas mainījās, gandrīz vai bija jāizbeidz draudzes darbība, bet viss mainījās pēc Otrā pasaules kara un draudze atjaunojās, un vēl arvien pastāv.

- Filadelfijas draudze ir vecākā LELBĀL draudze. Bet kas ir jaunākā?

- Rīgā LELBĀ tikko pievienojās Reformātu draudze, kuras mācītājs ir Juris Cālītis. Šī draudze darbojas Anglikāņu baznīcā. Rīgā ir vēl viena mūsu draudze, kuras mācītāji ir Ieva Puriņa un Klāvs Bērziņš. Tā darbojas Metodistu baznīcas Akas ielā telpās.

- Šīs trīs arī ir draudzes, kas darbojas, ja tā varētu teikt, eksotiskās zemēs. Mans vien no uzdevumiem būs tās apciemot, iepazīties, kā tās darbojas. Šajās zemēs mums ļoti izpalīdz vietējo baznīcu mācītāji. Latviešu valodā dievvārdi tur notiek salīdzinoši maz, pārsvarā dievkalpojumi notiek vietējā valodā.

- Bet latviešu luterāņi darbojas arī Indijā. LELBĀL tur uztur vēl pirms 2. pasaules kara tur mūsu pirmā bīskapa Kārļa Irbes meitas Annas Irbes dibināto misiju. Pastāstiet, kā tā darbojas un cik tā izmaksā?

- Latviešu baznīca Amerikā pēdējos 50 gadus ir uzturējusi šo misiju. Mēs ar Dieva svētību to turpinām un uzturam. Katru mēnesi tai atvēlējām 2000 ASV dolārus. Gadu laikā atbalsts pieauga un tas ir dārgi. Tagad tur, Indijā, cilvēki ir nostabilizējušies, ēkas uzceltas. Mēs esam cilvēkiem iemācījuši makšķerēt un tagad ir cerība, ka viņiem pašiem uz vietas vajadzētu sākt gādāt par sevi. Arī ekonomiskā situācija Indijā iet uz labo pusi.

Kaut no paša sākuma, šo misijas darbu atbalstīja latvieši no vairākām zemēm, mūsu baznīca Amerikā to darbu pārņēma un to ir veikusi kopš tās dibināšanas. Pēdējos gados tas nozīmēja, ka ik gadu nosūtījām 24 000 dolāru gadā misijas darbam. Bērniem tika celtas, uzturētas un atbalstītas skolas, izveidots arī sieviešu atbalsta un izglītības centrs. Indijas apstākļi ir, paldies Dievam, arī mazliet nostabilizējušies un LELB ir bijusi arvien atsaucīgāka misijas darbam Indijā. Šobrīd LELB ir pārņēmusi misijas darbu Indijā, tātad latviešu baznīca Amerika vairs nav saistīta tajā, bet novēl LELB Dieva svētību turpinot to, ko Anna Irbe reiz iesāka.

- Es aizbraucu vienkārši, lai iepazītos, vēl neesmu ievesta amatā, nevaru ko pati lemt. Tomēr, cerēju iepazīties un uzklausīt draudzes locekļus un draudzes vadību. Devos kopā ar prāvestu Klāvu Bērziņu, kas tur jau ir bijis vairākas reizes. Es aizbraucu vienkārši iepazīties, pagaidām vēl neko nevaru paredzēt un vēl nemaz neesmu pilntiesīga arhibīskape, kas varētu, ko lemt. Braucu vienkārši ciemos un nākotnē nevaru paredzēt.

- Bet savs sakāmais jums noteikti ir sieviešu ordinācijas sakarā. Kamēr viesojāties Latvijā, LELB mācītāji pulcējas uz sanāksmi, kurā sprieda par grozījumiem Latvijas baznīcas satversmē, kas paredzētu,  ka turpmāk LELB varētu būt tikai vīriešu kārtas garīdznieki. Bet pirms pārdesmit gadiem taču sprieda, ka LELB un LELBĀL varētu saplūst vienā, vienotā baznīcas kopībā...

- Mēs vienmēr esam cerējuši uz dialogu, esmu piedalījusies sadarbības sēdēs un dažādās pārrunās. Līdz pat nesenam laikam bijām pārliecībā, ka Latvijas draudzēm būtu jādzird arī pretējais skaidrojums.

Tomēr tieši pēdējos gados pēc daudziem mēģinājumiem esam konstatējuši, ka viņi (LELB), šķiet, nemainīs domas.

Gribēju ar arhibīskapu Vanagu šo jautājumu pārrunāt, bet viņš pēkšņi saslima. Pie jums Latvijā jau tas gripas laiks... Es gribēju vēlreiz izskaidrot, kādēļ piekrītam sieviešu ordinācijai, kas ir tās milzīgā svētība. Mums kā kristīgai baznīcai būtu jāpārstāv to vislabāko patiesību, želastības un miera mācību. Tagad, kad reliģiskos konfliktos pretējās pusēs nostājas divas puses, vienpusīga sarunu daudziem aizver durvis.

Arhibīskaps Vanags vienmēr teicis, ka viņš neordinēs sievietes, un viņš to nedarīs, bet līdz šim bija cerība, kā to nenoliegt - LELB paralēli varētu būt bīskaps, kas sievietes ordinētu. Tas vēl bija iespējams.

Tagad, ja tiks pieņemtas izmaiņas LELB satversmē tiks pilnībā slēgtas durvis amatmāsām, kuras grib kalpot Latvijas baznīcā, jo zinu, ka LELB jau ir evaņģēlistes un mācītāja pienākuma izpildītājas.. Tas ir ļoti sāpīgs un būtisks jautājums. Ja tas tiek liegts, tad mums kā baznīcai ārpus Latvijas, jābūt viņām blakus, stiprināt viņas domā, ka viņu spējas un dāvanas var dot svētību visai latvju tautai.

- Mācītāji teica, ka viss bija par vēlu paziņots. Tika minēts iemesls, ka dievkalpojums vecajā Ģertrūde nevarēja notikt, ka radās konflikts ar kādu citu pasākumu. Bet, domāju, ja mēs lūgtu savlaicīgi atbilde arī būtu nē. Vecās Ģertrūdes draudzes vadība lūdza Rīgas evaņģēliskajai draudzei meklēt citas telpas saviem dievkalpojumiem.  Par iemeslu minēja, ka viņu draudzes aktivitāte augusi un nebija vairs iespējami atvēlēt laiku un telpas citas draudzes dievkalpojumiem. Tā nu Rīgas evaņģēliskā draudze dievkalpojumus notur Metodistu baznīca.

- Līdz šim Latvijā Zušēvicu uzvārdu vairāk pazinām saistībām ar latviešu izcelsmes futbolistu Markusu Zuševicu, kurš bija pirmais latvietis, kurš iekaroja sev vietu amerikāņu profesionālā futbola augstākajā līgā. Vai viņš ir jūsu radinieks?

- Markuss ir mana vīra brāļa Normunda Zušēvica dēls. Viņam ir ļoti liels un patīkams latviešu atbalsts. Esmu ne tikai Markusa radiniece, bet arī skolotāja. Biju viņam skolotāja Garezera latviešu vasaras vidusskolā. Es nezinu, vai man ir tik liela aizrautība ar futbolu, kā citiem, bet es ļoti gribu atbalstīt Markusu. Un tas taču ir kaut kas veselīgs. Pati gan vairāk fanoju par volejbolu. Es pati vairāk jūsmoju par to, ka jaunieši sacenšas volejbumbas sacīkstēs. Gaŗezerā tas ir iemīļotākais sports un vairāki jaunieši studiju laikā spēlē Universitātēs, kuras pat izsniedz viņiem stipendijas.

- Vīrs Ivars bija apgabala arhitekts, bet tagad ir pensijā, kaut ne bez darba. Viņš, es un otrā vecmāmiņa kopīgi palīdzam uzraudzīt abu mazdēliņus, lai viņus varētu audzināt runājot latviski. Abi nesen kļuva par Latvijas pilsoņiem. Kādreiz ir mazliet sarežģīti, bet visa ģimene ar lielu prieku kopā cenšas viņus audzināt, lai viņi runātu latviski un reiz varētu piedalīties mūsu draudzes un latviešu sabiedrības dzīvē. Abas meitas, Zīle un Kaija, kā arī znots Kārlis Rudzītis, kalpo draudzes padomē.

Mazuļu mamma, meita Zīle strādā par jurista palīdzi advokātu birojā. Toties otra meitai Kaijai ir doktora grāds sabiedrības veselības jomā. Viņa ir profesore Čikāgas universitātē.