"Vai Latvijai ir nepieciešama militārā industrija?": atbild Skrastiņš, Smiltēns un Švinka
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā aktualizējis jautājumu par militāro ražošanu. Nepilnu divu gadu laikā Eiropa Ukrainai nodevusi tik daudz munīcijas, ka tās militārās noliktavas nu stāv pustukšas. Līdz ar to lielais jautājums politiķiem: "Vai Latvijai ir nepieciešama militārā industrija?".
To Jauns.lv uzdeva Saeimas deputātiem – Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretāram Jānim Skrastiņam (“Jaunā Vienotība”) Saeimas sekretāram, Nacionālās drošības komisijas loceklim Edvartam Smiltēnam (Apvienotais saraksts) un Ilgtspējīgas attīstības komisijas Inovācijas ekosistēmas attīstības apakškomisijas vadītājam un arī Nacionālās drošības komisijas loceklim Atim Švinkam (“Progresīvie”).
Jānis Skrastiņš teic, ka mums pienācis nozīmīgas izšķiršanās brīdis – vai nu paļauties tikai uz militārās produkcijas iepirkumiem tikai no ārzemēm, vai arī izlemt militāro industriju attīstīt pie sevis. Edvarts Smiltēns saka, ka mums ir daudz un dažādu vajadzību, lai attīstītu militāro industriju. Atis Švinka pārliecināts, ka militārā industrija mums jāattīsta tagad un tūlīt, lieki nekavējoties.
Jānis Skrastiņš: "Bumba ir Aizsardzības ministrijas pusē"
Jānis Skrastiņš saka, ka šobrīd “bumba ir Aizsardzības ministrijas laukuma pusē”. Saeimas politiķi pašlaik šo jautājumu risina, ir tikušies ar militārās industrijas federāciju, kurā apvienojušies 103 uzņēmumi, kuri šajā jomā varētu darboties. Tagad jautājums – kas notiks tālāk? Tā būs nozīmīga izšķiršanās: vai nu turpināsim kā līdz šim sludināt valsts iepirkumus un tad pasaules tirgū iepirkt aizsardzības jomai nepieciešamo, vai arī ražosim paši.
Ražot pašiem vismaz sākumā būs dārgāk, jo vispirms taču jāizveido ražošana, bet paļauties uz iepirkumiem no ārvalstīm var būt arī riskanti.
“Zinām, kas šobrīd notiek Izraēlā. Un, ja mūsu armija tagad kaut ko pasūtījusi no turienes, mēs to šobrīd to nesaņemsim. Jebkura valsts, kur iesaistīta militāros konfliktos vai kuras tuvumā tie notiek, visu “aiztaisa ciet” un turpina ražot tikai sev. Ja turpināsim tikai iepirkt, tad varam nonākt situācijā, ka neviens mums neko nepārdos,” bažas pauž Jānis Skrastiņš.
Ja nolemjam ražot pie sevis, uz vietas, tad ir divas iespējas. Vai nu gaidām, kad parādīsies kāds privāts investors un uzsāks ražošanu. Bet tas ir sarežģīti, jo zinām kādas problēmas šobrīd ir uzņēmumiem ar banku kreditēšanu, un uz militārās industrijas uzņēmumiem bankas skatās vēl aizdomīgāk nekā uz “parastiem” uzņēmējiem.
Otrs variants ir izveidot valsts akciju sabiedrību, kā militārajā jomā darbojas daudzas Eiropas Savienības vecās dalībvalstis. Bet, raugoties uz tām, Jānis Skrastiņš, nevar minēt nevienu veiksmīgu piemēru, jo visi šie uzņēmumi, kuru biznesā un ražošanā iesaistās valsts ilgtermiņā nedod labus rezultātus – tie ir valsts dotējami un uzturami uzņēmumi, kas rada “diezgan lielus sarežģījumus”.
Edvards Smiltēns: "Ir daudz un dažādas vajadzības"
“Godīga atbilde būtu tāda, ka mūsu valsts ir par mazu, lai mēs sev saražotu visu un būtu pilnīgi pašpietiekami. Skaidrs, ka pie mums ražot tankus vai pretgaisa aizsardzības sistēmas pilnībā nav iespējams, kaut kādas komponentes no tā gan,” saka Edvarts Smiltēns un piebilst, ka tik jaudīgas ražošanas izveidei mums nepietiktu pat pieci procenti no iekšzemes kopprodukta.
Mums jāražo tas, kas, pirmkārt, derētu kā eksportprece: “Latvijas kontekstā mēs neesam pārāk daudz par to runājuši. Bet šī ir ideja, kura jāattīsta, par kuru jādomā un jādiskutē. Šobrīd esam nonākuši situācijā, kad tas ir jādara tūlīt un tagad, lieki nekavējoties,” saka Edvarts Smiltēns un turpina: “Daudzām lietām ir jābūt šeit uz vietas. Piemēram, te jābūt iespējai uzšūt apģērbus mūsu zemessargiem. Arī pārvietošanās līdzekļi, munīcija,armijas pārtika - ir daudz un dažādas vajadzības. Tāpēc arī ir vajadzīga militārā industrija”.
Šai ziņā liela problēma ir tā, ka bankas nefinansē militāro industriju un militāra produkta ražotājus. Tā nav tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā. Tāpēc valstij ir jārada šai jomā ir jārada kāds finanšu instruments, kā, piemēram, darbojas finanšu institūcija “Altum”, kas piedāvā līdzekļus gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Tas varētu būt Aizsardzības investīciju fonds.
Viņš uzsver, ka tam militārās industrijas produktam, ko ražotu Latvijā, arī “jāpaliek te”, nevis to jāpārdod kādam ārzemju uzņēmējam. Attīstot vietējo militāro industriju, mēs attīstīsim arī savu ekonomiku.
Atis Švinka: "Jādara tūlīt un tagad"
Atis Švinka uzskata, ka 30% mūsu aizsardzības jomai paredzētās produkcijas ir jābūt saražotam Latvijā. Par to Latvijas kontekstā mēs līdz šim esam pārāk maz domājuši: “Šobrīd šī ideja ir attīstīta, lai par to domātu un diskutētu. Mēs esam nonākuši situācijā, kad tas ir jādara tūlīt un tagad, lieki nekavējoties. Militārās industrijas ekosistēma gaida šo likumu, jo tas atrisinās pietiekoši daudz”.
Mums ir jāiekļaujas kopējā Eiropas drošības arhitektūrā, jāiesaista universitātes jaunu produktu attīstībā. Un atbildi kā to izdarīt var dot Zemessardze un bruņotie spēki, kas pateiks, kas vajadzīgs: viņi zina, kādas ir iespējas un ko mēs varam izdarīt, jo uzņēmējiem, kam nav bijusi pieredze militārajā jomā ir ļoti grūti uzminēt un saprast, kas būtu nepieciešams militārajai industrijai, kas ir ļoti specifiska.
Aizsardzības ministrija un Nacionālie Bruņotie Spēki šobrīd ir ļoti atvērti, lai šo jomu Latvijā attīstītu, teic politiķis: “Militārā industrija ir specifiska, un tāpēc Eiropā runā par kopīgu ražošanu, loģistiku, menedžmentu ķēdēm. Eiropā ļot bieši tajā iesaistās vairākas valstis kopā, kas visu šo procesu rada drošu, nepārtrauktu”. To visu arī paredzēts atrunāt likumā, kas regulēs militāras industrijas jomu.
