"Viņiem ausīs kliedza - tur ir ļaunums!" Helovīna parka organizatori Bauskā saskārušies ar negaidītu konfrontāciju
Pērn "Helovīna šausmu parks" Bauskā guva milzīgu rezonansi, taču šogad apmeklētāju skaits bija mazāks, pastāstīja pasākuma organizatore Agnese Ābolkalna. Viņa minēja vairākus iemeslus.
Sarunā ar portālu "Bauskasdzive.lv" Ābolkalna norādīja, ka Latvijā ir parādījušās alternatīvas un, iespējams, cilvēku plūsma ir sadalījusies. "Šādi pasākumi organizēti Ventspils Piedzīvojumu parkā un Tukuma novada kinopilsētiņā "Cinevilla". "Manā skatījumā "Cinevilla" ar savām ēkām un apkārtni ir pat vairāk piemērota šādam pasākumam, taču pēc sociālajos tīklos redzētā jāsecina, ka tur noskaņojums ir biedējošāks nekā Bauskā. Pērn mēs bijām vienīgie Latvijā, tāpēc arī interese bija lielāka," spriež Ābolkalna.
Šogad šausmu parku apmeklēja dažādu kristīgo kopienu cilvēki, kuri protestēja pret Helovīnu un šāda parka izveidi. "Bauskas Kristīgā centra "Misija" un Ķekavas Vasarsvētku draudzes ļaudis aicināja cilvēkus neiet uz parku. Viņi paziņoja, ka mums ir atvērti vārti uz elli. Ar skaļruņu palīdzību skandēja, lai cilvēki iet prom, izpilda savas kristīgās dziesmas, izdala skrejlapas par savu kristīgo misiju latviešu un krievu valodā.
Mēs vairākkārt ar viņiem rīkojām pārrunas, prasījām, lai viņi saskaņo savus mītiņus pašvaldībā, bet pretī saņēmām, ka Dievs viņiem ir atļāvis šeit būt. Vairākas reizes tika piesaistīta pašvaldības policija, taču tā bija cīņa ar vējdzirnavām.
Tad viņi mainīja taktiku: divi trīs cilvēki staigāja autostāvvietā, gar parku un klusi čukstēja apmeklētājiem: "Dievs tevi svētī, neej uz elli!" Viņi sūtīja bērnus arī uz parku, kur tie izvietoja skrejlapas. No cilvēkiem arī saņemtas sūdzības, ka, izmantojot skaņu pastiprinātājus, viņiem ausīs kliegts: aizbrauciet, neejiet tur, tur viss ir slikti, tur ir ļaunums.
Pērn ar šādu attieksmi nav nācies saskarties. Patiešām, ļoti, ļoti nepatīkami, tika izteikti pat draudi veselībai. Sabiedrībā netrūkst cilvēku, kuriem šie svētki nepatīk, bet viņi uzvedas normāli," par piedzīvoto stāsta Agnese Ābolkalna