Stambulas konvencijas “sātaniskie vārdi”: kas pareizi, un kas nepareizi? Ar ko neapmierināti tās pretinieki

Šai vairāk nekā 73 000 vārdu garajā konvencijas tekstā tās kritiķus neapmierināja tikai pāris terminu – “sociālais dzimums” un “dzimuma identitāte”. Visdrīzāk, ja šie termini konvencijā netiktu minēti, tad arī nekādu kauju par Stambulas konvenciju nebūtu bijis. Žurnāls “Likums un Taisnība” skaidro, cik “neķītri” ir šie vārdi. 

“Nenosakāmā” sociālā dzimte

No vienas puses varētu teikt, ka ap Stambulas konvenciju bija sacelta vētra ūdensglāzē. Vienkāršoti runājot, tajā uzskaitīti tikai tie vardarbības aspekti, pret kuriem jācīnās un kuri līdz šim ne vienmēr tika konkrēti definēti nacionālajos tiesību aktos.

Piemēram, arī par vardarbību viendzimuma ģimenēs, bet tas nenozīmē, ka konvenciju ratificējusī valsts arī atļauj vai pat pavēl viendzimuma pāriem savas attiecības noformēt oficiālā laulībā. Vienkārši realitāte ir tāda, ka šādas ģimenes ir, un tajās, neatkarīgi no to juridiskā statusa, vardarbība nav pieļaujama.

Konvencijas pretinieki - gan Latvijas lielāko baznīcu bīskapi, gan Nacionālās apvienības politiķi, gan kaislīgie praida pretinieki - apgalvo, ka konvencijas ratificēšana nozīmē pastāvošās ģimenes institūcijas likvidēšanu. Nu, viņiem piekāpjoties, valdība sagatavoja nacionālo preambulu, ka tās īstenošanā Latvija piemēros Satversmē ietvertās vērtības, respektīvi uzsverot, ka mūsu valstī tradicionāls ģimenes modelis ir savienība starp vīrieti un sievieti.

Lielākās pretenzijas konvencijas pretiniekiem bija par to, ka konvencijā netiek uzsvērts, ka ģimene ir savienība tikai starp vīrieti un sievieti, un lietots termins “gender” (tulkojumā – sociālā dzimte). Pieņemot konvenciju, mēs atzītu viendzimuma kopdzīvi, kas ir pret Satversmi un kristīgajām vērtībām, uzskata tradicionālās ģimenes kaislīgie aizstāvji.

Tāpat oponentus neapmierina konvencijas 12. pants, kurā teikts: “Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja (..) par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.”

Latvijas lielāko baznīcu vadītāji pauduši satraukumu, ka iesīkstējušās paražas un tradīcijas tiek saistītas ar reliģiskajiem aizspriedumiem, nevis skaidri pateikts, ka vardarbības cēlonis ir cilvēku netikumi, kļūdas un vājības, respektīvi – grēks.

Un, ja konvencijā ieteikts “visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļaut mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu sociālās lomas, kas nav padarītas par stereotipiem (..) un tiesības uz personas integritāti”, tas nozīmējot, ka tiek ierobežota reliģijas brīvība un vecāku tiesības bērnus audzināt pēc savas kristīgās pārliecības.

Vētra ūdens glāzē

Biedrības “Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle paudusi: “Saceltais trakums ap šo konvenciju nav adekvāts. Šajā gadījumā no mušas izpūsts zilonis. Konvencijas mērķis ir harmoniska sabiedrība, kurā neviens cilvēks neciestu nekāda veida vardarbību. Man vectētiņš mācīja, ka nevajag kāpostus skaitīt kopā ar kartupeļiem un bietēm. Un tieši tā šoreiz ir noticis. Man dīvaini klausīties visus šos uzbrukumus Stambulas konvencijai. Žēl, ka izvērtusies tik bezjēdzīga diskusija. Es pat to nevaru komentēt, jo vienkārši nesaprotu, ap ko visa šī diskusija norit.”

Savukārt mācītājs un teoloģijas doktors Juris Cālītis par Latvijas lielāko baznīcu vadītāju pievienošanos Stambulas konvencijas pretiniekiem izteicies visnotaļ skarbi: “Par plānprātiņiem ir ļoti grūti izteikt savu spriedumu. Viņi pierādījuši, ka viņiem nepatīk un nav pieņemamas Eiropas cilvēktiesības, demokrātija un vērtības. Viņu apgalvojumi ir juridiski neskaidri, neadekvāti un dziļi apšaubāmi. Viņi atkal ir pierādījuši, ka ir dziļi nelaimīgi, ka ir Eiropā.”

Kas ir sociālais dzimums?

Lai saprastu par ko ir strīds, jāsaprot, ko nozīmē konvencijas tekstā minētie vārdi (uzreiz jāuzsver, ka konvencija oriģinālā ir angļu valodā, latviski – tikai tulkojums). “Likums un Taisnība” ir vērsies atbildīgajā - Labklājības ministrijā, lai tā skaidrotu, dokumenta “karstos kartupeļus”. 

Stambulas konvencijuas pretinieku vienu no vislielākajiem iebildumiem izraisīja tas, ka tās tekstā ir ne tikai vārds “dzimums”, bet arī “sociālais dzimums”.

Kas ir Stambulas konvencija:

Vārds “sociālais dzimums” jeb “dzimte” konvencijā iekļauts, lai labāk paskaidrotu vardarbības pret sievietēm cēloņus. Angļu valodā tiek lietoti divi vārdi “sex” un “gender”. “Sex” tiek tulkots kā (bioloģiskais) dzimums, un tas tiek attiecināts uz personu bioloģiskām un fizioloģiskajām pazīmēm – vīriešu un sieviešu anatomiskajām, hromosomu, reproduktīvās sistēmas atšķirībām.

“Gender” tiek tulkots kā “sociālais dzimums” jeb “dzimte”. Termins “sociālais dzimums”, kura pamatā ir divi bioloģiskie dzimumi –vīriešu un sieviešu, tiek lietots, lai apzīmētu no sabiedrības uzskatiem, attieksmes un kultūras atkarīgu priekšstatu kopumu par to, kas ir vai nav sieviešu un vīriešu pienākums un loma sabiedrībā un viņiem atbilstoša uzvedība un rīcība.

Cilvēks nevar izvēlēties savu sociālo dzimumu, līdzīgi kā nevar izvēlēties savu dzimto valodu, norāda Labklājības ministrija. Tas nozīmē, ka bažām par to, ka nu dokumentā ietvertais jēdziens “sociālais dzimums” uz nebēdu cilvēkus mudinās mainīt savu bioloģisko dzimumu, nav pamata.

Dzimuma identitātes peripetijas

Tāpat konvencija paredz diskriminācijas aizliegumu pēc dažādām pazīmēm, tostarp dzimuma, sociālā dzimuma (dzimte) un dzimuma identitātes (angļu valodā – “gender identity”). Ar vārdiem “dzimuma identitāte” tiek apzīmētas cilvēka personiskas izjūtas par savu dzimumu, kas var sakrist ar bioloģisko dzimumu, bet var arī nesakrist (piemēram, transseksuāļiem).

Dzimuma identitāte nav tas pats, kas ir dzimumorientācija (angļu valodā – “sexual orientation”). Dzimumorientācija attiecas uz cilvēka emocionālu un seksuālu tieksmi pret noteiktā dzimuma personām (piemēram, heteroseksuāla vai homoseksuāla orientācija).

Vai ir pamats publiskajā telpā izskanējušām bažām, ka, pievienojoties Stambulas konvencijai, Latvijai būšot jāveic grozījumi tiesību aktos, lai mainītu vārda “dzimums” izpratni, legalizētu poligāmiju (daudzsievību) un atļautu vīriešiem lietot sieviešu tualetes?

Nē, šādām bažām nav pamata, savulaik skaidroja Labklājības ministrijā. Pievienojoties konvencijai, dalībvalstij nacionālajos tiesību aktos nav identiski jāpārraksta konvencijas normas un definīcijas. Ņemot vērā to, ka vārdi “sociālais dzimums” konvencijā tiek lietoti, skaidrojot vardarbības cēloņus, nav nepieciešamības šos vārdus izmantot Latvijas normatīvajos aktos.

Konvencija neparedz poligāmijas (daudzsievības) legalizāciju. Poligāmija nav atļauta nevienā Eiropas valstī. Turklāt ANO rekomendē aizliegt šo praksi arī tām Āfrikas un Āzijas valstīm, kurās ir musulmaņu vairākums un kurās poligāmija ir legāla.

Tāpat konvencija neparedz dalībvalstīm pienākumu mainīt tajās noteikto publisko labierīcību lietošanas kārtību.

Kāpēc Stambulas konvencija bija jāratificē?

Vienkāršoti runājot un skrupulozi neiedziļinoties juridiskajos terminos, kopsaucējs konvencijai izteikts teju vai vienā teikumā: “Ja ģimenē notiek vardarbība, konvencija paredz, ka vardarbības gadījumos vardarbības veicējam ir jāsaņem sods, bet cietušajam – aizsardzība un palīdzība.”

Stambulas konvencijas kritiķi norāda, ka Latvijai pievienoties tai nav aktuāli, jo nacionālajā likumdošanā jau tāpat ir noteikts, ka vardarbība nav pieļaujama un tā nosodāma. Dziļākajā būtībā jau tā ir, bet te jāsaprot, kas ir starptautiska konvencija? Konvencija ir brīvprātīgs starptautisks līgums jeb vienošanās (arī pakts, līgums un tamlīdzīgi) par to, ka to ratificējušās valstis pēc vienotiem principiem apņemas īstenot kādu jomu vai tiesību normu. Īr dažādas starptautiskas vienošanās gan globālas (piemēram, NATO, Eiropas Savienība, starptautiskā tiesa), gan reģionālas, gan valstu divpusējas. Ja Latvijas valsts iekļaujas kādās globālās, kontinenta vai reģionālās attiecībās, tad būtu tikai loģiski to arī juridiski un formāli apliecināt.

Stambulas konvencija prasa dalībvalstīm izstrādāt saskaņotu politiku vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē jautājumos, kā arī valsts institūcijām īstenot starpinstitucionālo sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļiem. Tāpat konvencija aicina iesaistīties visas kompetentās valsts iestādes un dienestus, lai pret vardarbību varētu vērsties koordinētā veidā.

Konvencijā ir arī normas, kas jau izriet no citiem normatīviem aktiem un neuzliek Latvijai papildu pienākumus. Piemēram, konvencijā ir ietverta nediskriminācijas klauzula, kas ir standarta pants daudzos nacionālajos un starptautiskajos tiesību aktos. Arī Latvijas Satversmē noteikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Fakti

Stambulas konvenciju 2016. gada maijā Latvijas vārdā parakstīja toreizējais labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”), bet, lai tā stātos spēkā, to vajadzēja apstiprināt arī Saeimai. Bija paredzēts, ka Saeima to izdarīs līdz 2018. gada beigām, bet tā to arī neizdarīja tieslietu ministra Dzintara Rasnača (Nacionālā apvienība) pretdarbības dēļ. Tagad nu šis darbiņš no 12. Saeimas caur 13. sasaukumu nonāca 14. Saeimas darba kārtībā, kas to ratificēja pašās novembra beigās.

Stambulas konvencija tika pieņemta 2011. gada 11. maija Eiropas Padomes sēdē, un tā stājās spēkā 2014. gada 1. augustā, kad to ratificēja desmit valstis. 2016. gada maijā to bija parakstījusi jau 41 valsts. 2012. gada martā Turcija kļuva par pirmo valsti, kas to ratificējusi un pēc tam no tās izstājās (2021. gadā).

Valstis, kas parakstījušas un ratificējušas Stambulas konvenciju: 

Albānija, Andora, Austrija, Beļģija, Bosnija un Hercegovina, Dānija, Francija, Grieķija, Gruzija, Horvātija, Igaunija, Islande, Itālija, Īrija, Kipra, Latvija (Latvijā oficiāli tā stāsies spēkā tikai nākamgad), Lielbritānija, Lihtenšteina, Luksemburga, Malta, Melnkalne, Moldova, Monako, Moldova, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija, Sanmarīno, Serbija, Slovēnija, Somija, Spānija, Šveice, Ukraina, Vācija, Ziemeļmaķedonija, Zviedrija. 

Valstis, kas parakstījušas, bet nav ratificējušas konvenciju: Armēnija, Bulgārija, Čehija, Lietuva, Slovākija, Ungārija.

Valsts, kas ratificēja un pēc tam izstājās no konvencijas: Turcija.

Valsts, kas nav ne ratificējusi, ne parakstījusi konvenciju: Azerbaidžāna.