Lielais jautājums: vai "Rail Baltica" projekts nenovedīs Latviju bankrotā?

To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidentam, uzņēmējam Andrim Bitem, Starptautiskās Šaha federācijas viceprezidentei, bijušajai politiķei Danai Reizniecei-Ozolai un uzņēmējam Pēterim Šmidrem.

Andris Bite atjoko, ka mēs varētu pagaidīt, kamēr kaimiņi uzbūvē savus “Rail Baltica” posmus, lai Latvija kļūtu par ļoti svarīgu pārrāvumu šajā tiltā. Tad mūsu kaimiņiem nekas cits neatliks, kā vien pašiem par saviem līdzekļiem izbūvēt šo “pārrāvumu” tiltā. Dana Reizniece-Ozola par “gumijas vilkšanu” dzelzceļa projekta sakarā teic, ka tas ir “kolektīvās bezatbildības piemērs”.

Andris Bite: "Aprēķinu metodēs ir kaut kādas problēmas"

Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite puspajokam teic, ka “Rail Baltica” projektu var īstenot “pilnīgi inovatīvi”: “Ļaut, lai visi kaimiņi uzbūvē, un tad mēs pa vidu esam palikuši tāds pārrāvuma posms – ļoti svarīgs. Nu, ja igauņi grib braukt uz Eiropu, tad, lai viņi arī izbūvē šo tiltu”. Šobrīd pie mūsu budžeta iespējām viņš neredz, kā Latvija varētu nofinansēt “Rail Baltica” projektu.

“Domāju, ka ne politiķi, ne atbildīgās ministrijas, ne “Rail Baltica” projekta vadītāji tā īsti nesaprot, cik tad īsti tas maksās. Izmaksu pieaugums vairākas reizes liek domāt par to, ka aprēķinu metodēs ir kaut kādas problēmas, jo, piemēram, celtniecības izmaksas, lai arī pēdējos gados ir ļoti augušas, bet tas ne jau trīs reizes. Nemāku teikt, kāds tur ir tas stāsts, kā cilvēki tur visu rēķina,” saka Andris Bite.

Ja “Rail Baltica” Latvijas posma izmaksas tiek lēstas uz astoņiem-deviņiem miljardiem eiro, tas ir tik, cik sākumā tika plānots visai Baltijai, tad Latvijas Darba konfederācijas prezidents neredz iespēju, kā no Latvijas budžeta varētu nofinansēt vismaz daļu no šīm izmaksām, jo mums ir lietas, kas daudz vairāk nepieciešamas.

Tai pašā laikā viņš atzīst, ka mums ir ļoti svarīgs dzelzceļš uz Viduseeiropu, jo tas būtu daudz ātrāks, ērtāks un labāks nekā pašreizēja nokļūšana uz Centrāleiropu. Ja šobrīd uz Poliju ar auto vai prāmi jābrauc diennakts vai pat ilgāk, tad pa “Rail Balticv” tas būtu piecās stundās. Tikai jautājums, cik tas maksās?

Šai ziņā Andris Bite puspakokam piedāvā inovatīvu risinājumu: “Ļaut, lai visi kaimiņi uzbūvē, un tad mēs pa vidu esam pārrāvuma posms – ļoti svarīgs. Nu, ja igauņi grib braukt uz Eiropu, tad, lai viņi arī izbūvē šo tiltu”.

Viņš teic, ka “Rail Baltica” ir ļoti izaicinošs projekts, un nav arī pārliecības, ka ne tikai finansiāli Latvija to varēs pavilkt, bet arī, piemēram, vai mums tam būs sava darbaspēka?

Dana Reizniece-Ozola: "Kolektīvās bezatbildības piemērs"

""Rail Baltica" netiks realizēts vai Latviju novedīs bankrotā, ja šo projektu vadīsim tā, kā līdz šim. Ar katru gadu naudas vērtība krīt un jebkurā gadījumā ar budžetu, kas ir plānots pirms pieciem-desmit gadiem, tu to par šo naudu nevarēsi īstenot šodien," saka bijusī politiķe, tagad Starptautiskās šaha federācijas viceprezidente Dana Reizniece-Ozola.

Viņai nav skaidrs ar ko nodarbojušies “Raik Baltica” projekta vadītāji un uzņēmumi, kas tika dibināti tā īstenošanai, ja tagad valdības vadītājs rāda pārsteigumu, ka patiesībā pat nezinām, cik projekts maksā un kā to īstenosim. “Tā nevar būt,” sašutusi ir Dana Reizniece-Ozola.

Ja gadu gadiem tiek vilkta gumija, taču ir skaidrs – jo vairāk to gumiju velkam, jo vairāk nāksies maksāt.

““Rail Baltica” Latvijai ir gadsimta projekts un attiecīgi šādam projektam ir jābūt premjera vadībā. Vismaz reizi mēnesī valdības vadītājam vai vadītājai ir jābūt kopā ar visiem atbildīgajiem – gan ministrijām, gan pašvaldību vadītājiem un jāsaprot, vai katrs iesaistītais dara to, kas jādara. Un, ja ir kādas problēmas, tās ir jārisina. Bet mums šobrīd pat nav skaidrs, cik projekts maksā un kādā secībā darbība jāveic. Tas rāda Latvijas nekompetenci vispār šādus projektus īstenot.

Jau sen bija jābūt vienošanām starp dalībvalstīm: kura cik ieguldīs projektā, kādā secībā tas tiks īstenots. Ja mēs kādu posmu veicam, tad loģiski būtu, lai turpinājums būtu arī Lietuvas pusē. Bet, cik saprotu, uz šiem jautājumiem atbildes nav,” kritiska ir šaha lielmeistare.

Viņa kā piemēru min mūsu problēmas ar austrumu robežas izbūvi. Ja mēs nespējam īstenot salīdzinoši tik nelielu projektu, tad šaubas ir arī par lielajiem starptautiskajiem projektiem kāds ir “Rail Baltica”. Arī nerealizētais sašķidrinātās gāzes termināla projektu, kuru visu triju Baltijas valstu vietā īstenoja viena pati Lietuvā Klaipēdā: “Mēs ilgi strīdējāmies. Pat ja pieņemtu, ka Eiropas Komisija mums iedotu naudu, un mēs to varētu būvēt Latvijā, tad bija strīdi kur – Ventspilī, Liepājā vai Rīgā. Respektīvi – strīds strīda galā un beigās čiks: termināļa mums nav! Sākas karš un visiem lielais pārsteigums – nepietiek gāzes un cenas trīskāršojas.

Tā pieredze ir bēdīga. Ņemot vērā, ka mums šī bēdīgā pieredze bijusi, tad jautājums – cik reizes tu vari kāpt uz viena un tā paša grābekļa? Tu saproti, ka netiec galā, tad arī valdības vadītājam attiecīgi jārīkojas. Ja mums pašiem nav tādu spēju, tad jākontraktē kāds ārzemnieks, kas var īstenot tādus projektus, kas laicīgi pateiks, ka ir, piemēram, sadārdzinājums un mums jāpārskata kādas aktivitātes vai jāredz, no kurienes mēs iegūsim naudu,” saka Dane Reizniece-Ozola.

Viņa teic, ka nevar būt tā, ka tad, kad tu jau esi lāpstu zemē iedūris, pēkšņi attopies , ka varbūt naudas nepietiks.

Pēteris Šmidre: "Nedod Dievs, valstij uzticēt kaut ko būvēt!"

Uzņēmējs Pēteris Šmidre nesaprot, kā var viens normāls cilvēks, sākot realizēt kādu projektu, pieļaut to, ka tā izmaksas varbūt sadārdzināsies četras reizes.  Remontējot māju vai ierīkojot piemājas dārziņu, mēs cenšamies to nepieļaut, bet valsts, realizējot “Rail Baltica”, to var atļauties.

Mūsu valsts uz bankrotu iet ne tikai dēļ “Rail Baltica” projekta, jo daudzi projekti tiek realizēti tādā pat stilā, kā šis dzelzceļš, saka Pēteris Šmidre. Pie tam, šī “Rail Baltica” projekta nianses no sabiedrības tiek turētass slepenībā, kas pats par sevi tā nozīmīguma dēļ ir nonsenss (bezjēdzība, muļķība).

“Bet nevajag daudz zināt par projektu, ja ņem vērā, ka sestajā gadā pēc tā iesākšanas tev pēkšņi pasaka, ka tas maksās četras reizes dārgāk. Ja tas maksātu divas reizes dārgāk, tas jau būtu nonsenss,” sašutis ir uzņēmējs.

Tas ir tāpēc, ka valsts uzņēmumus un kapitālsabiedrības neviens nekontrolē, tie palaisti pašplūsmā. Viņi cik izdomās, tik arī iztērēs, saka Pēteris Šmidre. Tādēļ valsts uzņēmumiem nedrīkst ļaut piedalīties komercprojektos, vismaz ne ar tādu efektivitāti, kāda tā ir Latvijā.

“Kāpēc valsts pieļauj tādu situāciju, ka kaut ko iesākam, nezinot to, vai spēsim to pabeigt un cik tas maksās. Nu nedrīkst tā, jāsit pa rokām! Valsts monopoluzņēmumiem, kapitālsabiedrībām drīkst uzticēt uzturēt kādus centralizētus inženiertīklus, kurus nevar regulēt konkurence. Bet, nedod Dievs, valstij uzticēt kaut ko atjaunot vai būvēt,” rezumē Pēteris Šmidre.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.