Strādāt par skolotāju var atļauties tikai ar vīra atbalstu

2021. gadā viņa nolēma sākt studēt un kļūt par kultūras un mākslas skolotāju, ko arī izdarīja, iestājoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kultūras un mākslas pedagoģijas kursā bakalaura programmā, kur kopā ir trīs studentes, visas trīs budžeta vietas.

“Tas mani ārkārtīgi iepriecināja, tomēr neesmu pēc vidusskolas jauniete, nezināju kā būs ar to augstskolu, kādu laiku nebija rakstīti nekādi ZPD (zinātniski pētnieciskie darbi – Red.), bija jāpārslēdz domāšana studiju režīmā. 35 gadu vecumā sākt studēt, aiziet no darba, kurā esi sevi jau pierādījis, uzsākt ko pilnīgi jaunu, un apzināti iet pedagoģijā – tas prasīja no manis lielu iekšēju uzdrīkstēšanos, ticot ideāliem un saviem spēkiem- es jutu, ka es gribu un varu dot kā pedagogs, tikai man vajag pilnveidot savas zināšanas,” raksta Jokste.

Drīz viņa ieguva arī darbu Ogres Tehnikumā kā kultūras un mākslas skolotāja, kas ir ļoti jauka darba vieta, viņai tiešām patīk darbs un audzēkņi. Jokste strādā Ogrē divas līdz trīs dienas nedēļā, nopelna pusi slodzes pedagoga algas, atlikušajās dienās ir studijas.

Viņa dzīvo Rīgā, brauciens uz Ogri ar auto prasa 30 minūtes, degvielā mēnesī iztērē ap 200 eiro. Jā, var braukt ar vilcienu, tas ir ekonomiskāk, bet prasa vairāk spēkus un laika. “Teikšu kā ir – tos 200 eur degvielai man iedod mans dzīvesbiedrs, tāpat viņš man dod mašīnu un naudiņu arī viss kaut kam citam, jo būsim godīgi – es strādāju pusi slodzes, tas ir aptuveni 520 eur uz rokas,” Jokste atzīst, ka šo “luksus prieku” – studēt un strādāt par skolotāju var atļauties tikai tāpēc, ka ir atbalstošs dzīvesbiedrs un ģimene. 

“Tātad, lai studētu un strādātu par skolotāju – nav cita varianta, finansiāli jāparazitē uz mīļotajiem. Ja tādu nav, tad jāiet strādāt jebkur citur – ar garantiju, tur maksā vairāk,” atklāta ir skolotāja.

Studentiem ir atbalsta mehānismi – stipendija, iespēja pieteikties minimālajai stipendijai (140 eiro), ko piešķir konkursa kārtībā. Pirmajā kursā no trim studiju biedrenēm, Joksti ieskaitot, stipendiju nepiešķīra nevienai, otrajā kursā piešķīra vienai kursa biedrenei.

“Šogad, kad mācos 3. kursā, minimālā stipendija pienācās man, kas ir jauki, bet netaisnīgi pret manām kursa biedrenēm – mācību rezultāti mums ir teju identiski,” turpina skolotāja.

Un tad atnāca ziņa no augstskolas, ka tiem pedagoģijas studentiem, kuri studē un jau praktizē darbu pedagoģijā, ir iespējams pretendēt uz paaugstināto stipendiju 300 eiro apmērā, bet ir jānoslēdz līgums ar savu darbavietu, ka trīs gadus pēc studiju beigšanas strādās tajā, jāiesniedz labas atsauksmes no prakses vadošā pedagoga, iesniegums no darbavietas, ka slodze, kuru strādā, nepārsniedz 0,5%.

“Te es iekritu, jo mana slodze – 0,58%!” Naudas izteiksmē alga ir mazliet zem pusslodzes, bet pēc procentuālā noslogojuma par 0,08% pārsniedz Ministru kabineta izstrādātos normatīvus, lai saņemtu šo atbalsta mehānismu.

“Ziniet ko man dotu tie 300 eiro – es varētu pati ieliet sev degvielu, lai brauktu uz darbu, man nebūtu kārtējo reizi jāzvana: “Mīļais, degvielas lampiņa mirgo, pārskaitīsi, lūdzu, bik dīzelim!” Es jūtos pateicīga, ka man ir atbalstoša ģimene, bet tajā pašā laikā es jūtos pazemota. Kāpēc inteliģents cilvēks – skolotājs – ir situācijā, ka par saviem līdzekļiem nevar ieliet degvielu bākā!” sarūgtināta ir Jokste.

“Starp citu, man nav arī veselības apdrošināšanas, kas būtu ļoti noderējusi, jo pēdējā laikā esmu sākusi daudz slimot, un ārstējos – arī par mīļotā līdzekļiem. (..) Vecāki, valdība – beidziet kaukt, ka nav normālu skolotāju! Nebūs! Jo šo visu izturēt un godprātīgi strādāt var tikai ideālisti, kuri neprot rēķināt,” teic Jokste. “Labojums – matemātikas skolotājas man aizrāda, ka pareizi rēķinās – 58% stipendijas saņemšanai pieļaujamo 50% vietā ir pārsniegums par 16%. Nevis par 0,08%. Šie cipariņi manā izpratnē gan nemaina tēmas būtību.”