"Izskatās diezgan bezcerīgi..." - Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone par notiekošo Izraēlā

Viņa Izraēlā nodzīvoja 14 gadu, tur studēja ebreju vēsturi, kā arī strādāja par reportieri "Radio Brīvā Eiropa". Viņa pati piedzīvoja palestīniešu un Izraēlas karu, devās uz karstajiem punktiem, kur vēstīja par notikušo. 2014. gadā Lolita Tomsone atgriezās Latvijā, taču Izraēlā viņai palikuši daudzi draugi, ar kuriem viņa regulāri sazinās.

Lolita arī skatās Izraēlas TV kanālus, kur 24 stundas diennaktī tiek stāstīts par palestīniešu grupējuma "Hamas" brutālo iebrukumu, ir intervijas ar aculieciniekiem, ar izdzīvojušajiem... Un šie stāsti ir šokējoši. Žurnālam "Kas Jauns" Žaņa Lipkes memoriāla direktore izstāsta savu pieredzi Izraēlā un pauž, ar ko šobrīd notiekošais varētu beigties.

Pirmais raķešu uzbrukums

Lolita, kad dzīvoja vēl Izraēlā, pati piedzīvoja aktīvu karadarbību, kad 2012. gadā operācijā Mākoņu pīlārs Izraēlas bruņotie spēki veica iebrukumu Gazas sektorā, lai iznīcinātu "Hamas" grupējumus un tā atbalsta punktus. “Tad palestīniešu raķetes lidoja arī uz Jeruzalemi. Līdz tam tur bija salīdzinoši mierīgi, izņemot teroraktus, kad ik pa laikam tika uzspridzināts kāds autobuss, bet no raķetēm Jeruzaleme bija pasargāta. Taču toreiz palestīniešu raķetes jau spēja aizlidot arī līdz Izraēlas vidienei,” stāsta Lolita Tomsone, atceroties pašu pirmo reizi, kad pati piedzīvoja raķešu uzlidojumus.

“Tobrīd peldēju Jeruzalemes olimpiskajā baseinā. Izraēlā visi ir brīdināti, ka, atskanot drošības sirēnām, nekavējoties jādodas uz tuvējām bumbu patvertnēm vai jānoslēpjas kādā drošākā vietā, piemēram, kāpņu telpā.

Kur skriet, ko darīt? Uz dušām iet bīstami, jo tām apkārt ir flīzes, varbūt skriet peldkostīmā uz ielas? Turklāt pamanīju, ka pārējie peldbaseina apmeklētāji turpina mierīgi peldēt! Tas bija agrs rīts, un bez manis tur bija vēl gados vecas kundzes, kuras, izņēmušas savus dzirdes aparātus, baseinā nodarbojās ar fiziskajām aktivitātēm. Mēs ar peldbaseina glābēju visādi centāmies pievērst viņu uzmanību, paskaidrot, ka ir uzlidojuma trauksme, bet viņas taču neko nesaprata. Ieskrēju ģērbtuvēs, bet tur tādi paši cilvēki... Kliedzu, ka skan sirēnas, jādodas uz patvertnēm, bet viņas: “Ko, ko? Pagaidi, ielikšu savu dzirdes aparātu!” Un tad kaut kur atskanēja sprādziens. Bija skaidrs, ka vismaz šis konkrētais raķešu uzlidojums ir beidzies, kundzītes turpināja peldēt, bet man gan gribējās nokļūt drošākā vietā. Izgāju uz ielas, bet tur – neviena paša cilvēka! Visi kaut kur paslēpušies. Tik vien kāds taksists, arābu puisis. Vaicāju, kas notiek, ko tagad tālāk darīt? Viņš atbildēja – bija sirēna, tad sprādziens, bet, manuprāt, viss jau ir beidzies. Tikai visi cilvēki pamukuši kur kurais,” atceras muzeja direktore.

Kad bumbu patvertne ir aizslēgta

Bet par bumbu patvertnēm un to pieejamību nesenajā Hamas uzbrukumā Lolitai Tomsonei ir kāds cits stāsts. Pretēji šķietamībai, ka Izraēlā, kas visas savas pastāvēšanas laikā atrodas nemitīgā spriedzē, kur ik pa laikam notika karadarbība, drošība ir visaugstākajā līmenī, ka pilsētās ik uz stūra ir bumbu patvertnes, tā nebūt neesot.

“Man Izraēlā joprojām ir daudz draugu. Viens no viņiem dzīvo daudzstāvu mājā Jeruzalemē, un daudzstāvu māju rajonam vienīgā bumbu patvertne ir pagalmā zem futbola laukuma. Kad sākās Hamas iebrukums un arī uz Jeruzalemi sāka lidot raķetes, izrādās, tā patvertne bija slēgta un nevienam nebija atslēgas. Todien bija sabats, ebreju reliģiskie svētki, kā laikā ticīgie izslēdz mobilos telefonus, līdz ar to sazvanīt nevienu nav iespējams. Municipalitāte neatbild, policija pārslogota... Zvanīju draugam nākamajā dienā, un arī tad viņi vēl nebija tikuši pie atslēgas! Draugs teica, ka kopā ar pārējiem kaimiņiem patveras mājas kāpņutelpas pirmajā stāvā un nu beidzot ir sapazinies ar visiem kaimiņiem, zina, kāda katram ir pidžama, kā sauc bērnus, suņus... Iedomājies, ir bumbu patvertne, bet tajā netiek iekšā jau divas dienas, kaut arī raķetes lido ik pa laikam! Lūk, tāda tā civilā aizsardzība!”

Tā ir lielpilsētās, savukārt lauku ciematiņos vairākumā māju ir tā sauktās drošības istabas – nocietinātas telpas, kurām nevar izšaut cauri, kas aizsargā pret raķešu triecieniem. Taču tās nav aizslēdzamas, un tas iegāza daudzas ģimenes Izraēlas dienvidos, kur iebruka "Hamas" kaujinieki. “Neviens jau nebija iedomājies, ka teroristi reāli spēs šķērsot robežu un iebrukt mājās. Tāpēc arī šīs drošības istabas nebija patvērums – slepkavas tajās ielauzās un visus noslaktēja. Bija gan daži izņēmumi jeb veiksmes stāsti, kad kāda ģimene spēja noturēt tik ilgi durvis, ka telpā tā arī neviens neielauzās,” zina teikt Lolita Tomsone.

Izdzīvojušie ir emocionāli sagrauti

Viņai divi draugi Jeruzalemē ir psihologi, bet tagad nosūtīti uz Nāves jūras reģionu, kur hoteļos izmitināti cilvēki no dienvidu rajoniem, kur iebruka "Hamas".

“Viņi strādā ar šiem cilvēkiem, kas izdzīvoja uzbrukumā, jo psiholoģiskās traumas izdzīvojušajiem ir milzīgas. Pat pieauguši vīrieši, kuri dienējuši armijā un ne to vien redzējuši, stāstot par redzēto pēc "Hamas" zvērībām, izplūst asarās. Redzēt tiešraidē sociālajos tīklos, kā tiek nogalināti viņu tuvinieki... Tas bija ne tikai fizisks terors, bet arī psiholoģisks, ar mērķi morāli visus sadragāt. Turklāt tos, kam paveicās vai kas savas veiksmīgās vai drosmīgās rīcības dēļ izdzīvoja, tagad nomoka vainas apziņa, ka viņi palikuši dzīvi, bet visi viņu tuvinieki, draugi, paziņas brutāli nogalināti. Un dienvidu ciematos un kibucos visi cits citu labi pazina, tas nav kā lielpilsētās,” stāsta Lolita.

Piemēram, paveicies arī Tomsones draudzenes māsasmeitai: “Viņa dienē armijā, tieši vienā no tām armijas bāzēm, kurā iebruka "Hamas". Meitenei paveicās, ka viņai tobrīd bija piešķirtas nelielas brīvdienas. Un kā viņai tagad dzīvot? Uz cik bērēm viņai nākas iet? Jo visi viņas dienesta biedri nu ir nogalināti. Turklāt viņai tagad ir jāatgriežas atpakaļ dienestā, bet nav jau kur atgriezties, jo bāzes vairs nav! Prasīju draudzenei, kad viņa uzzināja par notikušo tajā armijas bāzē – vai jau pirms oficiālajām ziņām? Izrādās, viņa rakstījusi māsai, zinot, ka tajā reģionā pie robežas ar Gazu atrodas armijas bāzes un vienā no tām dien māsasmeita, un vaicājusi, kas notiek. Atbildes vietā viņa no māsas saņēmusi īsziņu ar daudzām emociju zīmēm – sejiņu, kurai mutei pielikts pirksts, kas nozīmē “noslēpums” – neko nevar teikt. It kā nekas nebija pateikts, bet mana draudzene uzreiz sapratusi, ka tur viss ir ļoti slikti.”

Kas notiks tālāk?

“Es nezinu! Es nezinu, kā Izraēlā tiks attaisnots pieļautais uzbrukums, cik daudzus upurus tas ir prasījis,” aizdomājas Tomsone, apšaubot versiju, ka Izraēla zināja par gaidāmo iebrukumu, bet nerīkojās tādēļ, lai visa pasaule redzētu "Hamas" brutalitāti un Izraēlai līdz ar to būtu legāls iemesls iebrukt Gazā.

“Nē, nē! Izraēlai iemesli nav jāmeklē, jo raķetes palestīnieši šauj ik pa laikam. Šāda rīcība nevienam premjeram neradītu popularitāti, tā būtu milzīga kļūda, jo neviens nepiedotu tādus upurus, brutāli nogalinātos bērnus, sievietes, gūstā saņemtos ķīlniekus! Nē, neviena valdība uz ko tādu neparakstītos! Nupat viens armijas ģenerālis TV diskusijā teica – ja kāds domā, ka redzēts jau viss, tad tie ir maldi, jo tagad zvērības būs vēl lielākas. Tiklīdz notiks uzbrukumi Gazai, Hamas ar saņemtajiem ķīlniekiem publiski izrēķināsies vēl brutālāk,” spriež Lolita Tomsone, izskaidrojot, kāpēc Izraēla nonākusi līdz šādai situācijai.

“Pēdējos gados Izraēla bija ļoti sašķelta līdzšinējā premjera Benjamina Netanjahu politikas dēļ. Gan viņa īstenotā tiesu reforma, gan korupcijas skandāli, gan tas, ka ministru amatos bija salikti neprofesionāļi, piemēram, militāro jomu nepārzinoši politiķi. Izraēlas valdībai bija pavisam citas prioritātes, ne dienvidu krasta apmetņu drošība, ne civilā aizsardzība, ne sociālie dienesti. Taču tagad Izraēla kļuvusi vienota, jo ir taču kopīgs ienaidnieks. Un interesanti, ka liela daļa pat nepieprasa valdības maiņu, bet gan šajā krīzes laikā izveidot vienotības valdību, kurā kopā ir visi profesionāļi gan no varas partijām, gan no opozīcijas. Pat drošības dienesta vadītājam neļāva atkāpties! Taču skaidrs, ka būs nopietnas izmeklēšanas, kāpēc šāds brutāls uzbrukums tika pieļauts, kāpēc armija zibenīgi nenoreaģēja.”

Naids uz mūžu?

Ar ko tas viss beigsies? “Neviens nešaubās, ka Izraēlai ir jāiznīcina "Hamas". Skaidrs, ka būs iebrukums Gazas sektorā un būs ļoti daudz nogalināto, jo tā teritorija ir ļoti blīvi apdzīvota. Skaidrs, ka, tiklīdz parādīsies ziņas par upuriem Gazas civiliedzīvotāju vidū, ar laiku sekos atriebība. Un tā tas būs visu laiku. Kā jau līdz šim bija, lai gan spriedze jau nebija visu laiku, bet viļņveidīgi. Te kādu laiku miers, te kāds terorakts, kam seko atbildes reakcija, kā iebrukums Gazā 2012. gadā, lai iznīcinātu "Hamas". Vai iznīcināja? Nē!

Arī Izraēla radikalizējas, miera kustības organizāciju kļūst aizvien mazāk, ne visi grib dzīvot mierā. Arī bijušā premjera Ichāka Rabīna, kas aktīvi iestājās par mieru, slepkava bija ebrejs un daļai izraēliešu ir varonis. Bet vai Izraēlā miers būs iespējams? Nezinu, man ir daudz draugu arī palestīnieši, un viņi neatbalsta ne "Hamas", ne teroraktus, grib normālu dzīvi miera apstākļos, taču tagad... Protams, Gazas sektorā dzīvojošie atbalsta Hamas, protams, daudzi palestīniešu bērni, kad viņiem jautā, par ko grib kļūt, atbild, ka par inženieriem. Bet ne jau tādēļ, lai būvētu ēkas un automašīnas, bet lai gatavotu raķetes un bumbas. Esmu satikusi arī daudzus palestīniešus, kuri grib mieru ar Izraēlu, taču grib savu valsti. Cik tas ir reāli, to neviens nezina. Un kaimiņi jau nemainīsies: palestīnieši paliks savās vietās, ebreji – savās, un visi paliks pie saviem uzskatiem un savas taisnības,” izeju no situācijas Tomsone neredz.

Cits citam palīdz

Fakts, ka tagad Izraēla atkal kļuvusi vienota. Armijas rezervisti nešauboties atgriežas Izraēlā, lai aizstāvētu savu valsti. Visi sniedz nesavtīgu palīdzību, iedzīvotāji, saprotot, ka valsts netiek galā, pašorganizējušies, palīdz ar pārtiku, ūdeni, drēbēm, pajumti...

Kaut vai šis ļoti aizkustinošais stāsts. “Viena no nogalinātajām bija meitene no Brazīlijas ebrejiem, kura pavisam nesen ar mammu bija pārcēlusies uz Izraēlu. Šeit viņiem nebija neviena vīriešu kārtas tuvinieka, bet ebreju tradīcija ir tāda, ka bērēs nepieciešams kā minimums desmit vīriešu, kuri norunātu bēru aizlūgumu minjanu. Tās meitenes mamma lūdza palīdzību, lai uz bērēm atnāktu vismaz desmit vīriešu, bet ieradās tūkstoši! Lai arī bēres taču tagad notiek visapkārt, jo nogalināto ir daudz,” stāsta Tomsone, piebilstot: “"Hamas" jau slaktēja visus, neskatoties, vai ebrejs vai kāds cits. Piemēram, kibucos ir daudz viesstrādnieku no Taizemes, kuri veic lauku darbus. Ir video, kurā Hamas kaujinieks ar kapli cērt nost galvu taietim! Kādā sakarā viņam, ja skaidri redzams, ka viņš ir no Āzijas? "Hamas" nav starpības, viņiem visi, kas dzīvo Izraēlā, – ebreji, arābi, čerkesi, drūzi, kopti – ir jānogalina!”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!