Unikālie Rojas stāsti iedzīvojas audiogida maršrutā. FOTO

Vides žurnāliste un aktīviste Anitra Tooma kopā ar vīru, dabas pētnieku un biologu, iedzimto rojēnieti Vilni Skuju jau vairāk nekā gadu dzīvo Kurzemes piekrastē – Rojas zvejniekciemā. Un šajā laikā viņa īstenojusi savu kārtējo audiogida projektu par Rojas vēsturi, cilvēkiem un šodienu – kopā 35 stāstus (katrs vismaz piecu minūšu garumā). Kad viņa vēl strādāja Rīgā, Anitra Tooma izveidoja astoņus audiogida stāstus par galvaspilsētas parkiem un dārziem, kā arī toreizējo dzīvesvietu Babīti (stāstam par Babīti viņa gan nebija teksta autore, to izstāstīja vietējais novadpētnieks Jāni Amolu). Nu tapis trešais un arī apjomīgākais audiogida maršruts.

“Tik forši!”

Pārceļoties uz Roju viņai arī tapa ideja par Rojas stāstiem un tā tika īstenota ar Eiropas Savienības Jūrlietu un zivsaimniecības fonda finansiālu atbalstu, iesaistoties Lauku atbalsta dienestam un “Talsu rajona partnerībai”.

Audiogida maršruts sākas no tilta pār upi, kur paveras skats uz zvejas kuģīšiem un jahtām, tostarp pasaules apceļotāju “Mildu”, ar kuru apkārt pasaulei pirms 20 gadiem ekspedīcijā devās ekspremjers Māris Gailis. Par šajā vasarā tapušajiem stāstiem Anitra Tooma Talsu novada domes mājaslapā talsunovads.lv pauž: „Tik forši - varēju visu šo vasaru mācīties vēsturi. Šo to pastāstu tādu, kas arī manam vīram ir jaunums. Man ir teikts: „Kā tu vari rakstīt audiogidu, tu taču te neesi dzīvojusi”. Bet es esmu žurnāliste, esmu visu mūžu pieradusi rakstīt par to, ko es nezinu. Mans vīrs šeit ir uzaudzis, skolas laiku te pavadījis.

Mani pagājušogad atlaida no darba Rīgā. Tad man arī radās iespēja dzīvot, jo agrāk man tam nebija laika. Es visur labi justos. Esmu komunikabla, visur, kur esmu, uztaisu audiogidu, iesaistos sabiedriskajā dzīvē”.

Te ir droši

Anitra Tooma sajūsminās par Roju: „Ja esi redzējis kreisā krasta liedagu, tad otrs ir pilnīgi cits! Bet tas ir viens ciems! Tam var pateikties moliem –  mols aptur jūras straumes, uz Kolkas pusi uzskalojas smiltis, – tur arī ir akmeņi, bet smiltis ir tos apklājušas”.

Ejot gar niedru lauku, viņa smaidot stāsta: „Tur mans vīrs Vilnis Skuja atkal, kā bērnībā, kad no vecām zivju kastēm uztaisīja slēpni, ir to ierīkojis un fotografē putnus. Viņam izdodas brīnišķīgas bildes. Niedrājs ir pilns dzīvības – te ir ķauķīši un strazdi, ūdensputni, zivju gārņi, somzīlītes un bārdzīlītes, ūdeles un bebri...” Skatam paveras vēl kāda abu mīļa vieta – Ķirķrags, kur ūdru mamma ar mazuļiem uz akmens sauļojamies pieķerta. Te ir droši, intervijā Talsu novada mājaslapā „Beidzot varu dzīvot – šis ir brīnišķs periods” atklāj Anitra Tooma.. 

 Rojas ziemeļu mols:

Anitras Toomas izveidotie stāsti vēsta gan par Rojas vēsturi, ostu un padomju laika slaveno kolhozu “Banga”, gan par pludmali, liedagu un Rojas upi, gan šodienu – veikaliem, uzņēmējdarbību un Zvejnieksvētkiem, gan par daudz ko citu. Tos var noklausīties gan pastaigājoties pa Roju, pie katra objekta viedtālrunī noskanējot QR kodu (kvadrātkodu), gan arī mājas datorā vietnē: izi.travel/en/8a56-audiogids-rojas-juras-stasti/lv#tour_details_first,  atrodot “Rojas jūras stāstus” (angliski - “Sea storys in Roja”).

Dzelzceļš un Kosigina veļa

Jautāta, kas bijis vislielākais pārsteigums, pētot Rojas vēsturi, Anitra Tooma atzīst: “Vislielākais pārsteigums bija tas, ka reiz te bija šaursliežu dzelzceļš, jo tagad par to nekas vairs neliecina (bānīša līnija Roja–Valdgale pastāvēja no 1916. līdz 1962. gadam, kad sliedes demontēja)”.

Dokumentālā filma par kolhozu “Banga” (1972. gads):

Bijis arī kāds “vissavienības mēroga kuriozs”, kas gan nav iekļuvis audiogida stāstos. Padomju okupācijas laikā Rojā bija izveidots zvejnieku paraugkolhozs “Banga”, ko vadīja Miķelis Lisments:

“Viņam vajadzēja, lai te viss būtu vislabākais. Tāpēc uz šejieni brauca arī augstas amatpersonas, to skaitā arī PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs no 1964. līdz 1980. gadam Aleksejs Kosigins. Rojā bija sabūvētas daudzstāvu mājas, uz kurām bija “pārstumti” cilvēki no apkārtnes ciemiem – viņiem vajadzēja dzīvot vienuviet, jo Kurzemes jūrmala taču bija slēgtā pierobežas zona.

Nu, un cilvēkiem nebija kur žāvēt veļu, tad nu viņi starp mājām izstiepa striķus un to veļu žāvēja. Līdz reiz uz Roju brauca Kosigins. Tad nu vietējā namu pārvalde saņēma rīkojumu, novākt šņores un žāvēt izkarināto veļu. Kad namu pārvalde vietējiem deva rīkojumu visu novākt, jo braukšot Kosigins, kāda sieviņa uzdeva jautājumu: “Vai tad tik traki! Vai tas Kosigins tik tiešām tik traki zog?””

Leģendārā delikatese

Šodien vairumam Roja saistās ar izslavēto Rojas delikatesi, kuru gan vairs nekūpina Rojā – bijušajā zivju fabrikā, ko uzreiz pēc padomju okupācijas izveidoja ar nosaukumu “Rojas zivju pārstrādāšanas uzņēmums”. Anitra Tooma stāsta:

“Baltijas jūrā zivju nepietika, un tad brauca zvejot uz okeāniem, bet to stavridu tā īsti neviens negribēja ēst, tad nu Rojā tapa šīs delikateses receptūra. Slaveno un tautā iemīļoto Rojas delikatesi gatavoja no treknas stavridas. Zivij nogrieza muguras asaku un galvu, iesālīja un apbēra ar garšvielu maisījumu un tad auksti kūpināja 24 un vairāk stundas, lai lēnos dūmos iztvaikotu viss liekais mitrums”. 

Rojas delikatese uz veikalu letēm parādījās pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Bet nu Rojā vairs to nekūpina, bet slaveno receptūru pārņēmuši citi Latvijas zivju kūpinātāji.

Rojas ģerbonī attēlotas divas zivis, bet tās gan nav slavenās stavridas, bet gan divi stilizēti laši uz zilās jūras fona sudraba un zelta krāsā (sudrabs pārvēršas zeltā – sudrabotās svaigās zivis nokūpina zeltainas un tā vietējie iedzīvotāji tiek pie turības). Arī pats Rojas nosaukums saistīts ar ūdeni, līvu valodā tas saistīts ar jau senajā pagātnē zāļaino, niedrēm aizaugušo Rojas upes grīvu (brīvā tulkojumā – Duļķupe).