Lielais jautājums: "Vai Latvija ir vājākais NATO posms?"

Jurģis Liepnieks teic, ka Latvijai ir ne tikai vājākā armija visā NATO ziemeļu flangā, bet arī izceļ faktu, ka Latvijas armija ir vienīgie NATO valstu bruņotie spēki, kura komandieris savulaik ir devis zvērestu Padomju Savienībai. Pēteris Šmidre saka, ka mūsu armijā dien īsti karotāji, uz kuriem var paļauties, par spīti tam, ka varbūt viņu vadība ir “nekāda”. Savukārt Dana Reizniece-Ozola brīdina nepakļauties provokācijām, stāstot, ka mūsu bruņotie spēki ir vāji.

Jurģis Liepnieks: "Esam vienīgā NATO armija, kuras komandieris zvērējis Padomju Savienībai"

Armijas stipruma vai vājuma pazīmes pēc rakstnieka Jurģa Liepnieka domām ir atkarīgas no trijām lietām: budžeta, komandiera un rezerves. Un Latvija visās šajās trijās lietās ir NATO pakaļgalā, tāpēc arī mēs esam vājākā armija ziemeļu flangā. Zīmīgi arī tas, ka esam vienīgā NATO dalībvalsts armija, kuras komandieris uzticību savulaik zvērējis Padomju Savienībai.

Lai saprastu, kāpēc lietuvieši tik zemu vērtē latviešu kaujasspējas, vienkārši pēc publiski pieejamās informācijas jāsalīdzina Latvijas un Lietuvas bruņotie spēki. Un dati nav par labu Latvijai: Lietuvas militārais budžets ir gandrīz par trešdaļu lielāks nekā Latvijai, bet rezervistu skaits mūsu dienvidu kaimiņiem ir par divām trešdaļām lielāks. Pie tam viņu apmācības līmenis ir daudz augstāks nekā latviešiem. Tas saistīts ar to, ka viņiem savlaicīgi tika ieviests obligātais militārais dienests, saka Jurģis Liepnieks un uzsver, ka arī Igaunijā, kas ir par Latviju mazāka valsts, aizsardzības budžets ir būtiski lielāks.

Pēc rakstnieka domām trīs galvenie aspekti, kas mūsu armiju padara par NATO vājo posmu ir:

* mazākais budžets no visām Baltijas valstīm;

* vissliktāk apmācītais rezervistu skaits, kas saistīts ar to, ka mēs Baltijas jūras reģionā līdz pēdējam novilcinājām obligātā militārā dienesta ieviešanu;

* Latvija visā NATO ietvarā ir vienīgā armija, kuras komandieris savulaik zvērējis Padomju Savienības armijai, līdz ar to viņš ir padomju skolas un padomju armijas cilvēks.

Neloģisko armijas attīstību Jurģis Liepnieks vērtē šādi: “Latvijā tieši bruņoto spēku komandieris un armija bija tie, kas pretojās obligātā militārā dienesta ieviešanai, līdz pat pēdējam brīdim visādos iespējamos veidos. Tika izgudroti visneticamākie argumenti, lai sabotētu un novērstu obligāto militāro dienestu, laikā, kad visās pārējās reģiona valstīs tas bija. Tad man jautājums – kādēļ mums ir šāds armijas komandieris?

Mēs objektīvi esam visvājākā armija. Tā kā mums ir vājākā armija, tad sabiedrotiem vairāk jānāk talkā. Un tā ir negodīga attieksme pret sabiedrotajiem, teikt, lai kāds cits mūs sargā”.

Domājot par nākotnes perspektīvām, viņš saka, ka uzstādītie plāni ir “lieli un pareizi” un, cerams, ka situācija ar laiku mainīsies.

Dana Reizniece-Ozola par Latvijas armiju: "Nevajag paļauties provokācijām"

Runas par mūsu nespēju aizstāvēties un Latvijas armijas vājumu pēc šaha lielmeistares, arī zemessardzes Danas Reiznieces-Ozolas teiktā ir provokācija, kurai nevajadzētu pakļauties, jo tā mēs lejam ūdeni uz pretinieka dzirnavām. Viņa pārliecināta, ka ar mūsu armijas cilvēkiem viss ir kārtībā un, ja pienāks grūts brīdis, mums arī jāpaļaujas uz saviem NATO partneriem.

Viņa norāda, ka zemo Latvijas novērtējumu jau nav devusi Lietuva, bet gan viens atsevišķs atvaļināts militārists, tādēļ “nevajag paļauties jebkurai provokācijai”:

“Tādas ziņas, kurās mēs sākam sevi kritizēt un demonstrēt savu vājumu ir medus maize pretiniekam. Viena no militārās aizsardzības nozīmīgākajām daļām ir sabiedrības pārliecības veidošana, mums pašiem jābūt garā stipriem un jāspēj demonstrēt gan sev, gan pretiniekam, ka esam stipri. Un, ja, nedod Dievs, te kāds nāks, tad viņš dabūs tā, ka vairs negribēs atkārtot,” saka Dana Reizniece-Ozola, kura pati šogad sākusi dienēt Zemessardzē. Viņa ir pārliecināta, ka Zemessardzē viss ir kārtībā: “Instruktori mūs apmāca, nežēlojot ne savu enerģiju, ne spēku, viņu acis deg, viņus var tikai apbrīnot un cienīt”.

Tai pat laikā viņa teic, ka Latvija nekad nebūs militāra lielvalsts, jo mums kā mazai valstij tam nav resursu, bet tāpēc jau ir NATO; jāveido stratēģiskās partnerības un jāpaļaujas uz to, ka partneri mums grūtā brīdī palīdzēs gan ar savu tehniku un pieredzi, gan cilvēkiem un politisku atbalstu: “Skaidrs, ka iebrukums Latvijā nav tikai iebrukums Latvijā, bet gan NATO dalībvalstī”.

Un tas, ka tu sāc apšaubīt savas un savu brāļu spējas, “nav gudri”: “Ja tas vēl tiek darīts apzināti, tad tā ir provokācija un viennozīmīgi lej ūdeni pretinieka kāpostu laukā”. Risks šādām provokācijām ir diezgan liels, jo visas Baltijas valstis robežojas ar kaimiņu, kas izrāda agresiju un iekaro citu valsti. Mēs esam riska zona, saka Dana Reizniece-Ozola:

“Mums jārūpējas par savu spēju reaģēt. Un nedomāju, ka sapirkt smalku tehniku, ja tu neproti ar to rīkoties un nevari to uzturēt, ir gudri. Tas ir tāpat kā pērtiķim iedot granātu, nedod Dievs, vēl kaut ko sarežģītāku. Daudz prātīgāk ir ieguldīt cilvēkos, lai viņi būtu profesionāli un motivēti. Mums kopumā sabiedrībā jāstiprina nacionālpatriotisms. Mani ļoti šokēji kādas aptaujas dati pirms vairākiem gadiem, kuri liecināja, ka tikai 30% iedzīvotāju kara gadījumā būtu gatavi aizstāvēt savu valsti, pārējie Latviju pamestu, evakuētos...”

Pēteris Šmidre: "Krievu vietā es nekliegtu..."

“Aizsardzības ziņā droši vien mums ir tādi pati situācija kā citur. Vadība ir “nekāda”, bet cilvēki, kuri tur strādā, ir īsti karotāji. Krievu vietā es nekliegtu, ka viņi ieņems Baltiju vai Latviju. Domāju, ka ja kas, tad viņi dabūs ļoti lielu pārsteigumu,” tā Latvijas armijas un Zemessardzes potenciālu un spēju, spriežot tikai pēc tiem armijas cilvēkiem, kurus viņš personiski pazīst, vērtē uzņēmējs Pēteris Šmidre.

Viņš teic, ka mums ļoti nopietni jādomā par savu drošību laikā, kad ne uz vienu no pusēm simtprocentīgi nevar paļauties. Šo “paļaušanos” viņš arī skaidro ar situāciju Ukrainas karā, kad NATO ar tās “balsta” – Amerikas Savienoto Valstu – palīdzību pat izvirzījusi “sankcijas” Ukrainai, kuras līdz galam nevar saprast – tur šaut drīkst, tur nē; tādas raķetes dos un tādas ne, un tā tālāk. Tas izskatās “diezgan jocīgi”.

“NATO stiprākais posms ir arī tas vājākais. Visu laiku jādomā un jāskatās, kā uzvedīsies ASV,” saka Pēteris Šmidre.

Viņš kā nespeciālists nevar dod skaidru atbildi uz to, vai Latvijas armija ir spēcīga vai vāja, tas jādara speciālistiem, jo cilvēkiem no malas jau nav visa informācija par bruņotajiem spēkiem, tā ir slepena, bet šis tas liek aizdomāties.

“Ukraina cīnās par to, lai šogad pabeigtu karu ar Krieviju, bet mēs līdz gada beigām noteikti žogu ar Baltkrieviju neizbūvēsim,” ironiski noteic uzņēmējs un turpina:

“Ja runājam par kaut kādu militāru ražošanu, zinām, ka bija kaut kāds mēģinājums ražot patronas, bet tas izgāzās. Ja runājam par skandāliem, tad tā ir ēdināšana Aizsardzības ministrijā. Domāju, ka mūsu kaimiņi zina to pašu, varbūt pat vēl vairāk. Un kā tad neizdarīt secinājumus?”

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.