Lielais jautājums: "Vai jāslēdz mazās skolas?"

To Jauns.lv uzdeva viedokļu līderiem – rakstniekam Jurģim Liepniekam, Starptautiskās šaha federācijas viceprezidentei Danai Reizniecei-Ozolai un uzņēmējam Pēterim Šmidrem.

Jurģis Liepnieks saka, ka mazo skolu slēgšana ir neizbēgams process, patīk mums tas vai nē. Mūsu valsts nevar atļauties uzturēt tik plašu skolu tīklu, kāds tas ir pašlaik, jo esam maza nabadzīga un izmirstoša tauta. Savukārt Pēteris Šmidre saka, ka nespēja gadu gadiem atrisināt izglītības jeb skolu reformu ir “kolosāls piemērs tam, cik neefektīgi strādā mūsu valdība”. Toties Dana Reizniece-Ozola  teic, ka Latvija ir unikāla zeme ar to, ka tajā ministrs reformu var risināt ne tikai sēžot Smilšu vai Jēkaba ielas kabinetā, bet izglītības reformas gadījumā arī aizbraucot līdz katrai mācību iestādei personīgi. Un tas arī jādara!

Jurģis Liepnieks: “Esam maza, nabadzīga un izmirstoša tauta”

Rakstnieks Jurģis Liepnieks saka, ka mazo skolu slēgšana ir neizbēgams process, patīk mums tas vai nē. “Situācija ir tāda, ka mēs esam maza, nabadzīga un izmirstoša tauta,” viņš saka. Līdz ar to nevaram atļauties uzturēt tik plašu skolu tīklu, kāds tas ir pašlaik. Ja mēs būtu bagātāki, tad problēmu nebūtu.

Problēma jau nav skolās, bet gan iedzīvotāju skaitā, uzsver rakstnieks: “Ja lauki un mazās pilsētas neizmirtu, nebūtu nekādu problēmu. Iedzīvotāju skaits samazinās, līdz ar to arī nauda samazinās, un attiecīgi arī skolu skaits sarūk.

Šis skolu optimizācijas process ir sāpīgs, kuru virpina jau tik ilgi, kopš es sevi atceros – kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigām. Tā vienmēr ir problēma un tā tāda arī būs, kamēr iedzīvotāju skaits samazināsies, izņemot Pierīgu, kur skolas trūkst un jāceļ jaunas”.

Jurģis Liepnieks uzsver, ka mūsu valsts nevar atļauties uzturēt skolas mazam bērnu skaitam. Protams, tas ir ārkārtīgi neērti tiem skolēniem, kuriem ceļš uz mācību iestādi ir vairāku desmitu kilometru garumā, viņu problēmas ir saprotamas. Bet cita risinājuma, kā skolu slēgšana, gluži vienkārši nav. Un trūkst arī skolotāju, jautājums ir arī par viņu kvalifikāciju. Tāpēc ir saprotama Izglītības un zinātnes ministrijas vēlme, lai skolotāji mācītu pēc iespējas lielākas klases.

Skolu reforma arī iestrēgst dēļ tā, ka tikko mainījusies valdība. Un nu tas, ko nolēma demisionējusī Krišjāņa Kariņa valdība, nu būs jāīsteno jaunajai valdībai: “Atkal kārtējo reizi neiet uz priekšu. Tā mums Latvijā tās reformas nekur neiet...,” rezumē Jurģis Liepnieks.

Dana Reizniece-Ozola: “Skolotājam nav jābūt kā Figaro!”

“Tas, ka skolotājam ir jābūt tā kā Figaro, skraidot pa vairākām skolām, lai nopelnītu algu, nav normāli. Skolotājs ir noguris, nevar kvalitatīvi sagatavoties nodarbībām, un neviens no tā nav ieguvējs,” saka šaha lielmeistare, bijusīpolitiķe Dana Reizniece-Ozola, vērtējot situāciju mūsu izglītības sistēmā.

Viņa saka: “15 gadu laikā Latvijā skolu skaits jau ir samazinājies vairāk nekā par trešdaļu. Vai izglītības kvalitāte no tā ir pieaugusi? Nebūt, nē. Nevar likt vienlīdzības zīmi starp skolu skaitu un izglītības kvalitāti”.

Tas, ka jābūt labām skolām un labākai izglītības sistēmai, visiem ir skaidrs un visi to grib. Un uz to ir jātiecas, bet kā vienīgais risinājums tā sasniegšanai nevar būt tikai aritmētiska skolu skaita noteikšana.

“Latvija ir unikāla tai ziņā, ka esam maza valsts. Tas daudz kur traucē, bet patiesībā tam ir arī milzu priekšrocība. Tu katru reformu vari īstenot ļoti konkrēti, ne tikai sēžot Smilšu vai Jēkaba ielas kabinetā, zīmējot tabulas un rēķinot, cik Latvijai uz iedzīvotāju skaita vajadzētu skolas. Tu kā izglītības ministrs patiesībā vari aizbraukt līdz katrai skolai; redzēt, kā tā skola izturas pret saviem bērniem, redzēt, kādi ir bērni un pedagogi, cik viņi ir apmierināti, kādas ir sekmes un rezultāti, kā viņi  nokļūst līdz skolai, kā viņi tur ēd, kas arī nav mazsvarīgi. Un tad pieņemt lēmumu, vai tā skola ir vai nav vajadzīga, vai tai vajadzīga kāda piešprice vai palīdzīgs plecs, lai tā kļūtu laba.

Tas, man šķiet, ir tas, kas jādara. Un to nav tik grūti izdarīt – kāp mašīnā un brauc, runā ar cilvēkiem, tad sapratīsi,” saka Dana Reizniece-Ozola.

Kopumā tie principi, ko Izglītības un zinātnes ministrija piedāvājusi skolu reformas jomā ir prātīgi kritēriji, uzskata šaha lielmeistare. Pirmām kārtām, skolai jābūt 40 minūšu sasniedzamības robežās. Otrām kārtām, ir noteikts skolēnu skaits (bet tam nav jābūt noteicošajam argumentam). Trešām kārtām, lielākajai daļai skolotāju pastāvīgi jāstrādā konkrētajā skolā.

Pēteris Šmidre: “Kolosāls piemērs valdības neefektivitātei”

Runājot par ieilgušo un gadu gadiem muļļāto izglītības jeb skolu reformu uzņēmējs Pēteris Šmidre saka, ka tā ir “kolosāls piemērs tam, cik neefektīgi strādā mūsu valdība”. Viņš teic, ka beidzot vienreiz ir jāpieņem administratīvs lēmums, lai šo reformu pabeigtu: “Jāsaprot, ka, lai arī kādā veidā variantā, reformas atrisināšana ir daudz labāka, nekā vispār to nerisināt”.

Par to, kādam jābūt izglītības reformas rezultātam, uzņēmējs saka: “Skaidrs, ka sākumskolai jābūt pēc iespējas tuvāk mājām. Bet, jo bērns ir vecāks, pieaugušāks, jo viņš jau var tālāk aizbraukt līdz skolotājam.

Attiecīgi arī vecākajās klasēs skolotājam nepieciešamas nopietnākas zināšanas, un līdz tādam skolotājam arī varētu aizbraukt tālāk. Sākumskola, protams, ir ļoti svarīga, bet tur lielāku lomu spēlē audzināšana (nevis zināšanas). Tajā tiešām skolotājs no tavas vietas, tavas pilsētiņas ir ļoti svarīgs. Viņš ir tuvāk bērnam - pazīst vecākus, rajonu, kurā bērns dzīvo”.

Savukārt jau vecākajās klasēs nozīmīgs ir zināšanu aspekts, un mūsu valdībai beidzot jāsaņemas un jāievieš skaidrība izglītības reformā, jāpieņem izšķirīgais lēmums, kuru kā nepopulāru lēmumu neviens negrib pieņemt, saka uzņēmējs. Viņš valdības vīrus un sievas aicina apzināties, ka valdībā nevar būt  tikai un vienīgi populāri vai populistiski lēmumi: “Nu, kādreiz tomēr jāsaņemas un kaut ko jāizdara nozares, ekonomikas, bērnu vai izglītības labā!”

Pēteris Šmidre domā, ka, uzsākot izglītības reformu, tā padarīta pārāk “sarežģīta”. Risinot sarežģītus jautājumus, tie jāsadala, nevis jārisina viss kopums vienlaicīgi – “sākot no burtiem un beidzot ar pantiem uz daudzām lapām”. Piemēram, vispirms būtu jānolemj, cik lielām skolām un kur jābūt. Kad tas būtu atrisināts, varētu ķerties klāt mācību grāmatu problemātikai – un tā tālāk pa “sadaļām”. Ja valdība un ministrija tā būtu rīkojusies jau no sākta gala, tad, iespējams, skolu reforma jau sen būtu atrisināta, nevis vilktos gadu gadiem.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.