Kā Pilssalā dzīvo zirgu vārdotājs Einārs. REPORTĀŽA no Jelgavas

Salas pēdējā ēka, aiz kuras sākas palieņu pļavas, ir padomju laiku traktoru darbnīca – depresīva baltu ķieģeļu celtne ar zāli un maziem kociņiem uz jumta. Atsprāgst durvis, un parādās liela auguma vīrs – bārda sapīta garā bizē, sīkās lokās savijušies mati, it kā bēgot no galvas, šaujas uz visām pusēm, raisot asociācijas ar traku profesoru. Mugurā ādas mētelis ar tādu kā apmetni plecu daļā, kājās haki krāsas auduma bikses, cepure kā kapteinim Džekam Sperovam. Einārs Nordmanis savvaļas zirgu baru uzrauga kopš 2007. gada, kad dzīvnieki no Nīderlandes tika atvesti uz Pilssalu. Tolaik tas bija eksperiments ar avantūras piedevu, jo nekur citur pilsētas centrā, tik tuvu cilvēkiem, lepnie savvaļas skaistuļi nedzīvo.

Einārs ir zirgu atkarīgais. Tā viņš saka. Ilgāk par divām nedēļām viņš bez zirgiem un salas plašās elpas izturēt nevar. Stāstīt par Eināru, nepieminot zirgus, nav iespējams, tomēr viss, kas viņa dzīvē patlaban notiek ap zirgiem, ir sava veida eskeipisma – bēgšanas no piezemētās, vulgārās realitātes, personības brīvības meklējumu – turpinājums. Prom no materiālisma, domu vakuuma, naudas diktāta – no visa, kas samaļ sapņus, pārvēršot mūs pašradītās važās staigājošos zombijos.

Lai iztēlotos vidi, kurā viņš uzturas, fonā jāskan Toma Veita griezīgajai balsij vai Nika Keiva bezcerīgajām nāvējošās mīlas balādēm. Lai nu ko, bet ekscentrisma trūkumu Eināram nevar pārmest. Tradicionāla pareizas gaumes izpratne, kas veidojusies, šķirstot glancētus dizaina žurnālus, un latviskā kārtības izjūta te nokrīt ģībonī. Vispirms viegli nošokē koka zaros iekārtās grotesku, vecu leļļu figūras. Visapkārt ir daudz dzelžu: laivas un to daļas, motori, eļļainas detaļas, izjaukts, balts volvo. Lietu kārtība te atsauc atmiņā Emira Kusturicas filmu estētisko balagānu. Vārdu sakot, psihoterapeitisks haoss. Pats Einārs – haosa pavēlnieks. Mazliet mākslas, putekļi, bohēma un personiskie dēmoni.

Cauri virtuvei, kur pirms dažiem gadiem, karājoties pie griestiem, ziemas mēnešus pārlaida muguru savainojis kumeļš, ieejam telpā ar gandrīz piecus metrus augstiem griestiem – bijušajā noliktavā. Nevarētu teikt, ka te ir mājīgi, bet savs šarms ir – plauktos gar sienām daudz grāmatu, iepretim dīvānam sienai pārvilkts milzīgs projektora ekrāns, kurā skatīties filmas – tās vecās labās un alternatīvo kino. “Redzi, ko šorīt izdomāju,” viņš apmierināti rāda uz mazo lodziņu, kuram žalūziju vietā melns auduma jumts no volvo.

Es uzvelku gumijas zābakus, un mēs varam doties pastaigā pa palieņu pļavām. Mums paveicas, jo 58 uz salas dzīvojošie zirgi ir tepat netālu, ganās pie Driksas upes – kā banāla glezniņa uz pretējā krasta daudzdzīvokļu māju fona. Zirgi ir nelieli, spēcīgi, pelnu pelēkā un kapučīno nokrāsā, biezu, gandrīz pūkainu spalvu un garām krēpēm. Zirgiem ir brūnas acis un garas skropstas. Tumšā svītra uz muguras ir peļu taka – šķirnes pazīme. Ainava ar savvaļas zirgiem, kas rāmi gremo zāli, mīcoties pa slapju pļavu, ir identiska tai, kāda uz pasaules bija pirms tūkstoš gadiem.

Gar upi iet labi iestaigāta taka. Tā esot makšķernieku. “Viskaislīgākie ir čigāni, kas dzīvo vecpilsētā. Nu kur gan citur, ja ne Zirgu ielā,” smejas Einārs. Pie civilizācijas ņirbuma pieradušajām acīm trūkst aktīvu impulsu, krāsu un gaismas. Neskarta daba mūsdienu cilvēku nomāc – pārāk ilgi esot mierpilnā vidē, rodas sajūta, ka esi miris. Steidzami ir jāsavienojas ar internetu, citādi sirdsklauves klāt. Pirmatnējo, rāmo skaistumu uztver mūsu ģenētiskā atmiņa, bet ne satrakojies prāts.

Zirgi skaisti izretojas. Saraduši ar cilvēku klātbūtni, tuvojas mums. Pie manis pienāk harēma galvenais ērzelis, vārdā Konjo. Bijīgi pieliecos: “Sveiks, jūtos pagodināta. Vai drīkst paglaudīt?” “Es pat nezinu, kas jādara, lai viņos izraisītu agresiju,” Einārs prāto. “Reiz ziemas naktī, kad pa pļavu ripināju siena rulli, zirgi mani cieši ielenca. Viens nejauši trāpīja ar galvu, cietu kā āmurs, un man no sāpēm zvaigznītes sāka lēkāt gar acīm.” Tomēr zirgiem piemīt milzīgs spēks, ko tie demonstrē pavasara cīniņos. Tad tie auļo, slejas pakaļkājās, sper un kož cits citam. Tāpēc vasarā paši varenākie ērzeļi ir apskrambāti no visām pusēm, kažoks caurumos. “Pērn vasarā divi puikas staigāja ar aprautām lūpām, bet labā ziņa ir tā, ka zirgiem brūces dzīst ātri, jo pļavās ir atrodama ne vien perfekta pārtika, bet arī zāles, kas dziedē.”

 Kamēr fotogrāfs meklē labāko kadru, zirgs rakņājas pa fotosomu – oi, oi, tūlīt apēdīs objektīvu mājas vērtībā. “Šiem zirgiem ir mierīga daba, dzelzs veselība un lieliska imūnsistēma. Grūti iedomāties miermīlīgākus radījumus. Viņi ir ļoti ziņkārīgi, bet spītīgi – kaut ko panākt var tikai ar labu.” Viens zirgs ir divkrāsu, ar īsām krēpēm, kas saslējušās stāvus kā panka frizūra. Kad prasu, vai krēpes ir apgrieztas, Einārs sāk stāstīt, ka esot dabūjis sertifikātu un tagad frizējot arī suņus un kaķus. Noticu līdz brīdim, kamēr viņš sāk skaļi smieties. Patiesībā krēpēm ir tāda struktūra, ka dadži un netīrumi pēc nedēļas paši izkrīt laukā.

Zirgiem ļoti patīk mašīnas, pareizāk sakot, sāls, kas uz tām mēdz būt, viņš turpina. “Mašīnas viņi izārda rāmu garu.” Reiz, kamēr Eināra nebija mājās, zirgi pa vaļā palikušajiem vārtiem iekļuva pagalmā un nomīļoja mašīnu no visām pusēm. Kad Einārs atgriezās, viņš sākumā redzēja tikai apaļus zirgu dibenus un plīvojošas astes, līdz pavērās bēdīgs skats uz mašīnu – logi aizslienāti, spoguļi atliekti, numuri sašķiebti.

Cilvēks ir nesātīgs – viņam visu vajag apčamdīt, pieradināt, nofotografēt, apēst vai vismaz ielikt kabatā. Arī es bužinu zirgus, skaļi nobučoju – nekādu emociju. “Zirgi ir pieraduši pie cilvēkiem. Par laimi, vairs nav kā pirms vairākiem gadiem, kad cilvēkiem šķita, ka zirgi mirst badā un tie ir jāpiebaro ar čipsiem.” Mazie, pavasarī dzimušie zirdziņi ir tramīgi – labāk netuvoties, var iespert, paskaidro Einārs. “Septiņu gadu laikā neviens nav sūdzējies, ka viņam zirgs iespēris. Ja kāds arī ir dabūjis pa dibenu, viņš droši vien zina, kāpēc.” Jāteic, ka vairākās vietās ir izliktas brīdinājuma zīmes – neiet zirgiem tuvāk par 50 metriem, nebarot un neaiztikt. Nedaudz tuvāk zirgiem pienākt drīkst tikai vides gida, tātad Eināra, pavadībā.

Zirga mūžs ir apmēram 20 gadu, Jelgavā vecākajam ir 16 gadu. “Viņš ir šķīries no harēma, bet joprojām saglabā augstu statusu, neviens viņu neaiztiek.” Šķiet, ka vienam nokrāsoti koši rudi mati, vēl viens ir melns kā velns. Nestandarta, paskaidro Einārs. “Cauri sitas seni poļu zemnieku zirgu gēni. Viņus būtu vēlams atšķirt no bara, lai nenodod tālāk gēnus.” Šķirnes standarts ir no gaiši pelēka līdz tumši brūnam. Mazs zirdziņš pienāk pie ķēves, pieliecas un dzer pienu. Kumeļi ar mammas pienu mielojas līdz pat divu gadu vecumam.

Kad zirdziņš piedzimst, tas izskatās pēc slapjas lupatas. Stundas laikā tam jāpieceļas vai, programmētāju valodā runājot, jāuzinstalējas par smuku zirdziņu. Pretējā gadījumā mazais aiziet bojā. Audzināšana zirgu sabiedrībā ir spartiska. Ja jauns zirgs sevi nepierāda, viņu atstumj no barības, iekausta un pamet. Gadās, ka ķēve intuitīvi sajūt bērnā kādu defektu un atstumj. Vājajiem harēmā nav vietas, jo zirgu bars ir tik stiprs, cik vājākais zirgs. “Dažreiz grūti saprast, kāpēc ķēve nepieņem ārēji veselu kumeliņu. Ja izdodas izglābt, kumeļi nonāk pie saimniekiem. Tā nu laukos dzīvoja Pērkons, pats mīļums, un Princis, nejauks zirģelis. Pavasarī pienāca diena, kad atbrauca veterinārārsts, lai abus atbrīvotu no vīrišķības. Princis kļuva mierīgs, bet Pērkonu, kas jau bija maigas dabas, nebija no kā atbrīvot. Tātad māte bija jutusi, ka zirdziņš nespēs pavairot gēnus.”

Siltā ziema ir kā dāvana zirgiem – svaigi, koši zaļi zāles stiebri laužas cauri zemei. Daži sparīgi, ar lielu apetīti kā spageti staipa un gremo kārklus. Uh, cik garšīgi! Zirgu dzīve kļūst rūgtāka, ja sākas ziemas plūdi un pļavas paliek zem ledus. Tad Einārs zirgus piebaro ar sienu. Negaidīti izkliedētais zirgu bars savācas un strauji aizauļo. Kas notika? Es, protams, nepamanīju, kā galvenais bara ērzelis ieņēma draudīgu pūķa pozu, liecot apakšžokli paralēli zemei. “Tā ir pavēles forma, kas nozīmē: tūlīt pat nāciet šurp! Lai gan barā valda patriarhāts, liela loma ir galvenajai ķēvei. Kad zirgi tādā kā zosu gājienā kaut kur dodas ar noteiktu mērķi, priekšā iet ķēve, jo viņa zina ceļu. Gājienu noslēdz galvenais ērzelis, jo no sāniem un aizmugures var draudēt briesmas. Dabiskie savvaļas zirgu ienaidnieki ir vilki, tāpēc jebkuru, pat termometra izmēra suni, zirgi uzskata par bīstamu. Ja suns turpina riet un pīties pa kājām, tas beidzas bēdīgi. Zirgi suni var iemīdīt zemē tā, ka nebūs vairs redzams.”

Ejam meklēt individuālistu Pūpolu, kas ir pabijis pilsētas centrālajā laukumā, Pasta salā ceļa otrā pusē un regulāri rakņājas pa miskastēm pils pagalmā. “Reiz rīta agrumā zvana no Jelgavas pašvaldības policijas un stāsta, ka liels un dusmīgs zirgs staigā pa pilsētu un neklausa, kad viņu sauc. Nācās ņemt maizes kukuli un stibu un iet šim pakaļ.”

Zirgs guļ uz muguras, kājas gaisā. Viņš apmierināti šūpojas no vienas puses uz otru, paberzē dibenu, iegārdzas un pieceļas. Kas var būt labāks par dubļu procedūru? Zemes pleķītis netālu no zirgu restorāna kārklu pudurī ir pamatīgi izmīcīts. Tas ir veids, kā zirgi attīrās. Dubļi pielīp pie kažoka, sakalst un nokrīt. Zirgi iemieg, līdzīgi kā cilvēki, reizēm uz sāniem, atmetuši galvu, izstieptām kājām – pa gabalu izskatās kā beigti. Einārs saka, viņi daudz sapņo – miegā kustina kājas, murmulē, šņākuļo. Vienīgi ziemā zirgi snauž, stāvot kājās.

Salā zirgiem ir droša un laimīga dzīve – tikai vienu reizi 2008. gadā Einārs atrada jaunu zirgu ar ielauztu galvaskausu. Viņam nav šaubu, ka to izdarīja cilvēks. “Savā starpā cīnās tikai līdzvērtīgi pretinieki. Kumeļu var pastumt malā, iekost dibenā, bet galvaskausu viņam neviens zirgs neielauzīs. Tas vienkārši nav iespējams. Zirgiem nav ieroču, ar ko nogalināt.” Šis traģiskais notikums saistīts ar neparastu zirgu izturēšanos. Kad Einārs beigto dzīvnieku ar traktoru vilka projām, viss bars sekoja mirušajam dzīvniekam, it kā sērotu un apliecinātu, ka šī nav bijusi parasta bojāeja. Neko tādu zirgu uzraugs vairs nav redzējis.

“Jo vairāk ķēvju, jo augstāks statuss, tāpat kā cilvēku sabiedrībā,” turpina Einārs. Ērzeļiem mēdz būt mīļākās ķēves, kuras viņi neparko neatdos citam zirgam. Harēma galvenās ķēve statuss ir tuvs ērzeļa. “Viņa var nepakļauties, var aiziet uz citu harēmu, sakacināt zirgus, iespert pa degunu un aiziet. Viņa gan te ir vienīgā, kas tā dara. Mani arī gribēja piebeigt. Reiz viņai bija neveiksmīgas dzemdības, es palīdzēju, bet kumeļš neizdzīvoja. Ķēve to sasaistīja ar manu klātbūtni un kā zvērs nāca virsū. Tā nu mēs kādu brīdi dancojām ap krūmu, līdz es nolauzu stibu un atkāvos. Viņa ir pati lielākā un skaistākā ķēve, perfektā kondīcijā visu gadu, bet katrs otrais mazulis dzimst vārgs, ar iedzimtām patoloģijām,” stāsta Einārs.

Ja ķēve atgrūž jaundzimušo kumeliņu un nekādi nav pierunājama pielaist mazo pie pupa, Einārs smagi nopūšas un stiepj to mājās. Govs pienu viņš sajauc ar kumelīšu tēju, plus glikozi un ik pēc stundas baro kumeļu, kamēr atrodas kāds zemnieks, kas pārņem rūpes. Reiz, baidoties, ka kumeļš neizdzīvos, viņš mēģināja slaukt ķēvi. Izdevās. Ķēves pirmpiens esot salds un garšīgs, līdzīgs govs pienam.

“Dažiem cilvēkiem šķiet, ka zirgi ir nemirstīgi, bet tur, kur viņi dzīvo, tur arī mirst. Ja ziemā aiziet bojā pieci procenti no bara, tā ir norma, bargākās ziemās pat katrs desmitais. Būtībā cilvēkam nebūtu jāiejaucas savvaļas dzīvnieku dabas ciklā. Tomēr, ja es redzu, ka zirgs nīkuļo, palīdzu.” Piecdesmit zirgi bargā ziemā spēj apēst 50 tonnu siena. Ziemā zirgs zaudē piekto daļu no sava svara – tā ir dzīves norma. Pavasarī zirgiem ir izspiedušās ribas – arī tas ir normāli, nav jāķer pie sirds un jāmeklē somā bulciņas.

Kad soļojam atpakaļ uz veco traktoru darbnīcu, Einārs ar lepnumu izrāda vienu no saviem lielajiem dzelžiem. Tas ir kuģis, ko viņš lēni un pamatīgi, gadiem ilgi būvē pats savām rokām. Reiz tā būs jahta, ar ko ceļot pa bezgalīgiem jūras plašumiem. “Vispirms apceļošu Igaunijas salas, kas ir vesela pasaule.”

Kad darbnīcu vairs nevar piekurināt, Einārs nakšņo kuģī. Pa šaurām kāpnēm nokļūstu kajītē, kas pārvērsta par stilizētu guļamistabu. “Skarbā veča miga,” pie sevis nodomāju. Pārsteidz grāmatu kalni telpas stūros. Pacilāju: Film Noir, Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture. Viņš lasa daudz un negausīgi. Lai gan šā vīra sadzīve ir nesakārtota un traka, tajā ir vieta būtiskajam – grāmatām, labam kino, iemīļotai nodarbei, ceļojumiem, nesteidzīgām sarunām ar draugiem. Rītos, izkāpjot no sava sapņu kuģa, viņš redz upi un pļavas. “Es nespēju dzīvot mazā pilsētas dzīvoklītī, smoku nost, man ir vajadzīgs plašums un brīvības sajūta,” viņš saka.

Kad vien ir iespēja, viņš ar jahtu dodas burāšanas piedzīvojumā. Pēc brīža viņš rāda bildes: “Tā ir Ziemeļjūra. Te mēs ar jahtu Rūta burājam no Amsterdamas uz Liepāju. Bezgalīgais ūdens klajums, kas citus biedē, mani vilina. Vējš, un ne mazākās baiļu sajūtas. Uz jahtas, tāpat kā zirgu barā, visu nosaka kapteinis. Ja regatē pirms starta kapteinis lamājas pēdējiem vārdiem, tas ir normāli, tu par to nevari apvainoties.” Līdz vēlam rudenim divas reizes dienā Einārs peld pāri Lielupei. Ņemot vērā aktīvo laivu kustību siltajā sezonā, tas ir visai bīstami. Pirms dažiem gadiem Einārs peldējās arī ziemā – āliņģī.

Kamēr Einārs stāsta par Muhu salas regati, komandas sajūtu burājot un kuģa korpusa lipināšanu no stiklšķiedras auduma gabaliņiem kopā ar sveķiem, uz ekrāna parādās iespaidīgas 2013. gada pavasara plūdu bildes. Kur tad zirgi? “Drošībā, plūcas savā starpā 500 kvadrātmetros,” saka Einārs, turpinot stāstu par kādu neparastu izglābšanos. “Plūdu laika kulminācijā siltā, jaukā dienā jutos mierīgs: ar zirgiem viss kārtībā. Aizgāju uz torni, lai Tūrisma informācijas centrā atdotu plūdu bildes. Nolēmu pie viena uzbraukt torņa skatu laukumā. Skatījos tālskatī un salēcos: grūsna ķēve, līdz vidum iestigusi dūņās, vairs netiek laukā. Steidzos atpakaļ, bridu ūdenī līdz jostas vietai un uz rokām cēlu zirgu laukā.”

“Sala pati man nāca pretim,” par dzīvesvietas izvēli stāsta Einārs. “Es te esmu, pateicoties lielam papīra nazim, vārdā Karl Krauze. Gadu tūkstošu mijā man bija sietspiedes darbnīca, kas bija kaut kur jāiekārto, bet tik milzīgu un smagu papīra griežamo mašīnu nekur citur kā te nevarēja novietot. Drīz vien sapratu, ka tā ir baigā štelle – te tak var dzīvot! Johaidī, divas upes durvju priekšā! Viena no pirmajām atmiņām, kas man saistās ar šo vietu, ir šāda: nakts, pilnīgs klusums un miers, izeju ārā un dzirdu dīvainu, smalku, dziedošu skaņu, it kā tūkstoš zvaniņu vienlaikus skanētu. Izrādījās, tie bija ledus vižņi upes krastā, kas vējā sanēja. Tas mani pilnībā apbūra, un nu jau 14 gadu esmu te.”

Pēc profesijas Einārs ir kokapstrādes tehnologs, beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Par ražošanas apmācības meistaru viņš strādājis pavisam neilgi, bet ir pateicīgs augstskolai par tehnisko domāšanu, kas viņam lieti noderējusi. Savukārt Pilssalas zirgi ir materializējusies doma, prāto Einārs. “2003. gadā biju Papē, skatījos uz zirgiem un domāju: “Ja tādi ganītos uz salas...” Pagāja daži gadi, un zirgi bija klāt. Man piedāvāja ar tiem nodarboties, un es neprātoju ne sekundi.”