Režisorei Dacei Pūcei šķiet absurdi izņemt no repertuāra Prokofjevu un Čaikovski: "Ir lietas, ko nevajadzētu jaukt"

Kinorežisore, producente, vairāku īsfilmu un dokumentālo filmu režisore Dace Pūce par savu pirmo pilnmetrāžas filmu "Bedre" saņēma virkni godalgu, no kurām prestižākās ir "Grand Prix" Lībekas kinofestivālā, kā arī nominācija "Oskaram".

Viņas otro filmu Manny apbalvoja festivālos Maiami un Radžastānā, bet nu režisore pieņēmusi izaicinājumu debitēt profesionālajā teātrī. Zinību dienā pie skatītājiem devās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra muzikālā izrāde Robins Huds.

Veidot šo izrādi man piedāvāja teātris. Vispirms pērnruden bija ideja uzvest izrādi par Karlsonu, bet radās problēmas ar Zviedrijas Astridas Lindgrēnas centra noteikumiem. Laiks gāja, tuvojās 1. septembris. No Karlsona pārlēcām uz Robinu Hudu. Kad man zvanīja no teātra, atbildēju jā, noliku klausuli un tikai tad iedomājos – ārprāts, ko es daru! Un biju spiesta iemīlēt Robinu Hudu, kura fane nekad neesmu bijusi. Ir kustības, kas izpētījušas visu šīs leģendas vēsturi, protams, ir daudz filmu, dažādu inscenējumu – mūzikli.

Sākot jauno mācību gadu, vecāki, cerams, domās ne tikai par to, ko likt skolas somā un cik maksās pusdienas, bet arī par savu atvašu emocionālo izglītību ārpus skolas sienām. Kāda veida tēmas, kāds saturs kultūras procesos, tavuprāt, jāpiedāvā mūsdienu bērniem, jauniešiem, ģimenei?

Iemesls šādai sadarbībai bija tāds, ka pēc Kultūras ministrijas lēmuma Latvijas Leļļu teātrī krievu plūsmas bērniem izrāžu vairs nebūs, un tad M. Čehova teātris uzņēmās misiju izklaidēt, arī audzināt šo auditoriju. Ja godīgi, es nemāku taisīt bērniem. Arī filmu Bedre, kur galvenajā lomā ir puika, taisīju vairāk sev, un tas, kas apvij šo stāstu, ir nozīmīgs jebkura vecuma cilvēkam. Bērns ir pieaudzis jau septiņu gadu vecumā, skatās, domā, kopē pieaugušos – mammu, tēti, onkuļus, tantes. Tāpēc Ņurbulis (dzejnieks Aivars Neibarts) bērnus sauca par īsļaužiem. Man tas toreiz likās interesanti, bet tagad lieliski saprotu, kāpēc.

Bērni ir cilvēki, tikai īsāki, tāpēc visas šīs tēmas, par ko runāju jaunajā izrādē Robins Huds, ir aktuālas arī pieaugušajiem bērniem. Un ne tikai runāju, bet arī rakstīju, jo ir tapusi oriģinālluga. Sākumā bija piesaistīta dramaturģe, kura netika ar saviem pienākumiem galā, tad pie darba ķēros es kopā ar komponisti Zani Dombrovsku. Abi Pūces – mans vīrs Valts un dēls Valters – bija aizņemti darbos, tāpēc iesaistīju Zani. Biju redzējusi vairākas izrādes ar viņas mūziku, biju pārsteigta par viņas talantu, un tagad jau esam draudzenes. Arī Zanei pirmā reakcija uz Robinu Hudu bija nē – kāpēc uz skatuves jārāda agresija, laupīšana, viss, kas uzreiz saistās ar šī zagļu prinča leģendu? Bet mums ātri kļuva skaidrs, ka lugā runāsim nevis par nodokļu nemaksāšanu, vēstures politiskajiem jautājumiem, bet gan par to, kā dzimst leģenda, zvaigzne, kā rodas šie īpašie cilvēki. Lai Robina ceļš liek mums aizdomāties par saviem ceļiem, analizēt, kā tos esam gājuši un kādus mērķus sasnieguši. Vēl viena aktualitāte, man šķiet, ir līderība – kā viens cilvēks spēj aizraut daudzus. Un tas ir ļoti mūsdienīgi.

Rakstīšanā mums ar Zani pievienojās arī aktrise un dzejniece Jeļena Sigova, kura bija uzrunāta kā dziesmu vārdu autore. Kad luga bija gatava, sapratām, ka esam aizskārušas arī mūsdienās visā pasaulē būtisku tēmu – kā savu varu izmanto cilvēks, kurš nokļuvis šādā ļoti būtiskā situācijā. Viens piebāž kabatas, dara visu savai labklājībai, bet otrs cenšas citiem dzīvi padarīt labāku. Šajā izrādē šo pretstatu varēs labi sajust visas paaudzes.

Mani ļoti patīkami pārsteidza, kā strādā M. Čehova teātra aktieri, kādas tur izrādes. Tās var izklaidēt, iedot lādiņu, un mākslai, manuprāt, jāpalīdz cilvēkam aizmirst ikdienas rūpes – līdzīgi kā Alisei nonākt Brīnumzemē. To vajag ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, un Robinu Hudu veidojām kā pieaugušo pasaku no viduslaikiem, bet ar mūsdienīgu valodu, modernu audiovizuālo noformējumu. Arī fināls ir ar īpašu svētku sajūtu.

Atceros, kādas bija diskusijas, kad tapa rokopera Kaupēn, mans mīļais un Māra Zālīte libreta centrā lika nevaroni – slepkavu. Mūslaiku datorspēles ir pilnas ar slepkavošanas idejām – vai tie būtu zombiji, vai arī kādi citi nejauceņi. Robins Huds arī nebija nekāds paipuisītis, nogalināja bagātniekus idejas vārdā. Kā izvairīties no vardarbības slavināšanas, pat ja šādi var uzvarēt ļaunumu?

Esam radījušas pašas savu leģendu par varoni. Tas ir mūsu Robins, kurš pa dzīvi iet ar tēva iedotajiem atslēgas vārdiem, kad viņš devās karā kopā ar karali Ričardu Lauvassirdi. Mazajam dēliņam viņš teica: “Tu nekad nejutīsies viens, ja tev būs drosme un laba sirds.” Tāpēc Robins nav agresīvs, savas laupīšanas viņš organizē ar viltību. Ričards ir atdevis varu savam brālim, princim Džonam, kurš dara visu, lai pats kļūtu bagāts, bet valsti noved līdz bezdibeņa malai. Kopā ar Šerifu viņi ir mūsu sliktie puiši un, protams, saņem sodu, savukārt Robina vara ir vadīt ļaudis, kuri ir izdzīti no savām mājām; mēs viņus saucam par meža cilvēkiem. Izrādē ir kaujas, cīņas ar īstiem zobeniem, ko palīdzēja iestudēt kaskadieris no kino jomas, būs dejas, 3D vizualizācijas, protams, skaistas dziesmas, bet ne numuru princips.

Zane skanisko noformējumu veido ļoti interesanti, tas atgādina kino, kur mūzika palīdz līdz galam izveidot kādu epizodi. Kad mūsu Robins no Lokslijas tiek izdzīts no mājām un nonāk savas dzīves zemākajā punktā, viņš sāk dziedāt. Tā nav vienkārši ārija, bet fonā skan mežs, dzied putni, dzirdamas vēja šalkas. Katra dziesma izriet no personāža iekšējās pasaules pārdzīvojuma, un tās impulss sākumā ir vides skaņa vai kāds cits fizioloģisks troksnis, piemēram, Šerifam dziesma sākas no džinkstoņas ausīs. 

Varbūt kāds teiks – kā tad tā, Dace Pūce iestudē izrādi krievu valodā? Kā tu izjūti politisko notikumu kontekstu?

Man liekas absurdi izņemt no repertuāra Prokofjevu, Čaikovski. Ir lietas, ko nevajadzētu jaukt. Ikvienā tautībā ir slikti cilvēki, arī latvieši izdarījuši daudz ļauna. Es to sauktu par psihozi; ja tiek vilktas robežas starp cilvēkiem pēc valodas principa, man tādas mērauklas nav pieņemamas. Ieejot Rīgas Krievu teātrī, jutos ļoti labi, kolektīvs ar mani runāja latviski, bet izrādē, kur uz skatuves būs 31 cilvēks, ir iesaistīti arī bēgļi, profesionāli aktieri no Krievijas, Ukrainas, tāpēc mūsu darba valoda ir krievu.

Aizverot to kultūras loku, kas saistīts ar valodu, mākslu, mūziku, tu ignorē iespēju uzzināt, kas labs ir tautā. Kādreiz zākāja vāciešus, kas jau sen aizmirsies. Kādam droši vien šāds naids ir izdevīgs, bet katram pašam ir sava galva. Paies vēl desmit, divdesmit gadu, un šodiena būs vēsture. Ko tad? Tas būs robs attiecībā uz krievu valodu, ko skolā vairs nemācīs. Man liekas, nevajag tik šauri skatīties uz dzīvi, atšķirības starp tautām man šķiet forša lieta. Kad aizbraucu uz Indiju, Japānu, Ameriku, ir interesanti vērot turienes cilvēkus, klausīties valodu. Protams, ieejot M. Čehova teātrī, es sastopu labākos un talantīgākos šīs tautības pārstāvjus, prieks, cik viņi ir pretimnākoši, dara visu, lai process izdotos pēc iespējas labāks. 

Kas prātā Dacei Pūcei pēc debijas filmas Bedre uzvaras gājiena?

Mani pašu šie panākumi pārsteidza, izrādās, Dienvidkorejā saprot un redz kādus jaunus elementus – salīdzina segas caurumu ar caurumu vitrāžā, ko es pat nebiju pamanījusi, ja nu varbūt intuitīvi. Amerikā interesēja transcilvēku tēma, taču mans secinājums ir, ka mēs visi, cilvēki, esam savā kodolā vienādi – vienalga, kāda ir nacionalitāte vai ādas krāsa. Tāpēc strīdēšanās un taisnības pierādīšana šķiet muļķīga, jo būtība ir vienāda, ko pierādīja arī Bedre. Tagad strādāju pie idejas par kādu savas dzimtas stāstu no sešdesmitajiem, ceru iegūt naudu tēmas attīstīšanai, tad varēšu atklāt vairāk. Katrā ziņā mana darba pamatā joprojām ir princips izlikt sevi nevis par 100, bet par 150 procentiem – tiktāl, ka labāk vairs nevaru. Tā es strādāju kino, tā es strādāju tagad teātrī, un starp abiem žanriem ir ļoti liela atšķirība, kuru beidzot saprotu. Arī kā cilvēkam šī ir ļoti bagātinoša pieredze.