Mehāniskais bērniņš. Recenzija par filmu "Robots, vārdā Čapijs"

Kā jebkurš bērns, Čapijs pasaulē ienāk pilns izbrīna, talantu un potenciāla. Arī viņa raksturu iespaido apkārtējā vide un pieredze – gan pozitīvā un negatīvā. Čapijs veidojas par personību, taču viens apstāklis viņu šķir no citiem: viņš ir robots, pirmā mākslīgā intelekta būtne pasaules vēsturē, kas domā un jūt, tāpat kā īsts cilvēks. Viņam lemts mainīt to, kā cilvēki uztver robotus.

Filmas režisors Nīls Blomkamps ir tā sauktais Holivudas «importa brīnumbērns» – apdāvināts Dienvidāfrikas režisors, kura mazbudžeta īsfilma «Alive in Joburg» tā apžilbināja Pīteru Džeksonu, ka tas uzņēmās līdzproducēt īsfilmas pārveidošanu pilnmetrāžas spēlfilmā. Tā tapa «9. rajons», kritiķu un skatītāju augsti novērtēta spriedzes drāma zinātniskās fantastikas žanrā par tuvīnu nākotni, kurā cilvēki paverdzinājuši citplanētiešus. Blomkampam piemīt īpatnējs rokraksts – «9. rajons» uzņemts «mockumentary» jeb «viltus dokumentālā kino» estētikā, atdarinot televīzijas sižetus un ar precīzu datorefektu palīdzību radot ticamu, smieklīgu, skumju un dramatisku vīziju par nākotni, kurā cilvēcei izsīkusi cilvēcība. Šis pats motīvs raksturo arī Blomkampa nākamo filmu – Holivudas mēroga grāvēju «Elizeja», kur galveno lomu atveido Mets Deimons un kas atspoguļo Blomkampa pesimistisko skatījumu uz paredzamo cilvēces likteni uz mūsu planētas. Tiesa, atšķirībā no Blomkampa īsfilmām un «9. rajona», gan «Elizejā», gan «Robotā vārdā Čapijs» režisora drūmo reālisma iespaidu mazina Holivudas zvaigžņu klātbūtne. «Čapija» ansambli veido Hjū Džekmens, Devs Patēls («Graustu miljonārs», «Labākā eksotiskā viesnīca «Kliņģerīte»»), kā arī «ironiskās piedevas» – zinātniskās fantastikas žanra klasikas «Svešais» ikona Sigurnija Vīvere, kā arī pasaulslavenās dienvidamerikāņu reiva grupas «Die Andwoord» solisti.

Robotu apokalipse ir pastāvīga Holivudas filmu tēma, un šī motīva atspoguļojums kino, visticamāk, tikai pastiprināsies, pieaugot mākslīgā intelekta straujajai attīstībai. Tiesa, šī virziena filmas pārsvarā «iekrīt» divu vienkāršotu scenāriju izspēlē: cilvēku radītās domājošās mašīnas sacelsies pret saviem radītājiem, beidzot «cilvēku laikmetu» (iecienīta grāvēju – «Matrikss», «Transformeri» – tēma), vai arī cilvēki turpinās paverdzināt robotus, nepieņemot, ka tā ir paralēla dzīvības forma, līdz kritiska situācija iemācīs cilvēcību. Spaika Džonzes 2014. gada filma «Viņa» ir viens no retajiem piemēriem, kas uzdrīkstējies pieļaut, ka cilvēcei ar mākslīgo intelektu varētu izveidoties daudz komplicētākas un neparedzamākas attiecības. «Robots vārdā Čapijs» piedāvā vienkāršotu metaforu – roboti jāuztver kā cilvēka «mehāniskie bērni», un uz tiem nav jāraugās kā uz zemākām būtnēm.

Hjū Džekmena atveidotais Vinsents filmā pozicionēts kā ļaunais tēls tikai tāpēc, ka uztver patstāvīgi domājošu robotu kā potenciāli bīstamu. Tādējādi Blomkampa vizuāli iespaidīgā, aizraujošā filma tomēr nepiedāvā neko vairāk kā aicinājumu sabiedrībai mācīties «pieņemt» ko neparastu – tēze, ko esam pamanījuši daudzās filmās.