Apbrīnojami! Latvietis Nauris apceļoja Eiropu ar 10 eiro kabatā

Lūdzu, pastāstiet nedaudz par sevi. Kas jūs esat, no kuras puses nākat, cik gadu, ar ko nodarbojaties ikdienā?

Esmu Nauris, tikai vienkāršs puisis no Liepājas, tagad man ir 28, es strādāju virtuvē.

Kāpēc vispār ceļojat, dodaties prom no mājām un ikdienas? Kur devāties savā pirmajā ceļojumā? 

Es nolēmu ceļot, lai aizbēgtu no realitātes, ikdienas rutīnas. Tikai tāpēc, lai atklātu vietas. Pabūtu vienatnē ar sevi.

Mans pirmais ceļojums bija tieši tad, kad palika 18 gadi. Es devos uz Franciju un atpakaļ uz mājām, tas bija 2 nedēļu ceļojums. Es daudz lasīju par citiem cilvēkiem, kuri šādi ceļo, tāpēc arī gribēju izmēģināt. 

Kas ir foršākais, ceļojot ar autostopiem? Kādi izaicinājumi un grūtības ar to saistās?  

Ar autostopu viss ir pārsteidzošs. Nevar zināt, kur tu gulēsi nākamajā naktī, kur dosies, kādus cilvēkus satiksi ceļā. 

Ja izvēlēsies autostopu, tad tev jābūt gatavam dažādiem izaicinājumiem un grūtībām, piemēram, iestrēgt kaut kur uz ilgu laiku vai pavadīt nakti kādā mežā. 

Kā ir ar drošību, ceļojot ar stopiem? Vai bijusi kāda biedējoša, draudīga situācija? 

Par drošību ir dažādi viedokļi. Jūs varat nēsāt līdzi kādu piparu aerosolu aizstāvībai. Es personīgi nekad neko neizmantoju. Tikai ceru, ka viss būs kārtībā. Vienu reizi Čehijā kāds nozaga manu telefonu.

Kādu reizi sanāca nostopēt vienu lietuviešu tālbraucēju, kurš devās no Itālijas uz Spāniju un veda pilnu kravu ar šokolādi. Tā mēs braucām cauri Itālijai, jo man vajadzēja tikt uz Monako. Un te pēkšņi šoferi apžilbināja saules atspīdums mašīnas spogulī un viņš sagrieza stūri. Un fūre ar sānu ietriecās tilta margās, tilts atradās 900 metru augstumā virs zemes. 

Šoferis turpināja braukt, un pēc kāda laika apstājāmies ceļmalas parkinga zonā, lai pārbaudītu kādi bojājumi nodarīti mašīnai. Pamanījām, ka mašīnas piekabei pa vidu ir diezgan liela švīka. 

Mēs ar šoferi bijām šokā par to, kas notika un kā iespējams, ka fūre nepārkrita pāri tilta margām. Pēc tam tikai pasmējāmies: ja būtu nokrituši un izdzīvojuši, tad būtu sēdējuši, ēduši šokolādi un gaidījuši glābējus.

Ceļojot ar autostopiem, parasti līdzi ir ierobežots mantu daudzums. Kas ir jūsu mugursomā, bet ko, hūsuprāt, noteikti nevajag ņemt līdzi, bez kā mierīgi var iztikt? 

Lietas, kuras ņemu līdzi, ir ierobežotas tikai tāpēc, lai būtu ērti. Visnepieciešamākais ir daži apģērbi dažādiem laikapstākļiem. Guļammaiss un telts. Kurpes. Ja var atļauties, ļoti labs ir arī mazs gāzes balons gatavošanai. Daži trauki. 

Nav īsti nekā īpaša, ko nevar paņemt līdzi. Tas ir atkarīgs no tā, ko jūs vēlaties nest. Vissvarīgākais ir, lai būtu ērts apģērbs, sporta apavi, mugursoma, jebkurā gadījumā ne sporta soma. Jāatceras, ka var būt daudz jāstaigā, un tas traucēs. 

Lielajos ceļojumos man vienmēr ir līdzi telts, guļammaiss, vairāki apģērbu komplekti, dvielis, higiēnas preces. Gāzes baloniņš, katliņš, Latvijas karogs, kas tiek piestiprināts pie somas, lai atpazītu, ka esmu no Latvijas. Pēdējos ceļojumos vēl ņēmu līdzi skrituļslidas, lai būtu ērtāk tikt cauri pilsētām.

Parasti skrituļslidas ir diezgan lielas un smagas. Vai bija vērts tās ņemt līdzi? Vai pilsētās izmantojāt arī sabiedrisko transportu?

Skrituļslidas tomēr nav tik smagas, tās tiek pieliktas pie somas sāniem un tad netraucē. Ir vērts tās ņemt līdzi, jo ietaupa gan naudu, gan laiku. 

Pārsvarā centos iztikt bez sabiedriskā transporta naudas ekonomijas dēļ. Bet reizēm ir nācies izmantot lietu, ar ko nelepojos - braukt "pa zaķi" gan Barselonā, gan Parīzē. Bet Turcijā prasīju sargiem, vai varu izbraukt par brīvu. Un viņi atļāva arī. Bet kopumā, ja iespējams, tad [pa pilsētām pārvietojos] tikai ar skrituļslidām.

Jūs ceļojumos ņēmāt līdzi arī Latvijas karogu. Vai Eiropas autovadītāji atpazīst Latviju pēc tās karogu? Vai zina par Latviju, tās atrašanās vietu un cilvēkiem? Vai neasociē mūs ar austriešiem līdzīgo karogu dēļ?  

Ļoti daudzi atpazīst [Latviju], bet ir cilvēki, kuri nezina, bet ir dzirdējuši par Latviju. Daudzi arī domā, ka Latvija atrodas Krievijā. 

Tomēr mūsu valsts ir pazīstama sporta fanu lokā. Viņi uzreiz atpazīst pēc karoga. Ir bijuši gadījumi, kad [Latviju] jauc ar Austriju, un tad nākas paskaidrot starpību. 

Vai ceļojat viens vai ar kādu kopā? 

Es parasti ceļoju viens. Bet laiku pa laikam satiku dažus, un tad mēs kopā nobraucām kādu maršrutu. 

Jūsu ceļojumu budžets ir ļoti mazs. Kā tas ietekmē ceļojumu gaitu? 

Ja tev ir mazs budžets, tad tu nevari iet un pirkt to, ko vēlies vai kad gribi, jābūt stipram, bet nevari aizmirst arī par veselību, dzert ūdeni. Ir jāēd pietiekami daudz pārtikas, jo ir nepieciešams daudz enerģijas. Lētākais veids ir gatavot sev. Nekas cits nemainās. 

Lūdzu, pastāstiet, kā ceļojumu gaitā tērējat naudu. Kam naudu netaupāt, bet kam noteikti netērējat? Kāda ir mazākā naudas summa, ar ko esat devies ceļā vai ko paredzējis ikdienas tēriņiem?

Naudu tērēju pārtikai un dzērieniem. Par to nekad netaupiet naudu! Bet, ceļojot ar mazu budžetu, es netērēju naudu suvenīriem vai atrakcijām.

Zemākais sākuma budžets bija 2015.gadā – tie bija 10 eiro Eiropas ceļojumā. Tas nebija tas, ko es gribēju tērēt, vienkārši man nebija vairāk naudas, bet es gribēju ceļot. Tā nu es sevi izaicināju. 

Pastāstiet, ar kādiem izaicinājumiem sastapāties, ceļojumu sākot tikai ar 10 eiro? Vai pa ceļam kaut kā pelnījāt naudu? Ja jā, tad kā tas notika?

Sākot ceļojumu ar 10 eiro kabatā, ir jābūt gatavam visam, sākot ar to, ka nevarēsi iet uz restorāniem, un beidzot ar to, ka negulēsi viesnīcās. Visu laiku nevar pirkt ēdienu, kad iegribas, bet tajā pašā momentā nedrīkst aizmirst iegūt enerģiju. Tas ir grūti apvienojams. 

Naudu laika gaitā ieguvu no cilvēku ziedojumiem: ar plakātiņu pie somas, kamēr meklēju transportu degvielas uzpildes stacijās tālāk uz priekšu. Uz plakātiņa bija uzraksts "some money for travel" (no angļu valodas - mazliet naudas ceļošanai).

Vai bija kāda situācija, kad naudas trūkuma dēļ nebija, ko ēst un dzert? Kā rīkojāties?  

Nekad nav bijis tā, ka nav, ko dzert, ūdeni visur var dabūt. Ar ēdienu sliktākais ir bijis tas, ka vienu reizi dienā paēdu vēlu vakarā un arī tikai mazliet.

Parasti ceļojat pa Eiropu. Kur un kas jums vislabāk paticis? Kas sagādājis vilšanos? Kuras vietas noteikti ieteiktu apmeklēt citiem ceļotājiem, bet kurās, jūsuprāt, nav vērts tērēt laiku un naudu? 

Eiropā man visvairāk patika Francija, Šveice, Itālija. Bet jebkurā gadījumā visur man patika, nav nevienas valsts, kur nedoties ceļojumā. 

Jebkuram dabas mīļotājam es iesaku doties uz Albānijas centrālo daļu, tur ir pārsteidzoši skati. 

Pēc manām domām, ja jūs ceļojat ar mazu budžetu, tad lielajās pilsētās nav, ko darīt. Par visu ir jāmaksā. Mazākos ciematos var būt interesantāk. 

Jūsu labākais ceļojums bija 2015.gadā. Kāpēc? Kur bijāt aizbraucis un ko redzējāt, piedzīvojāt, izbaudījāt? Varbūt varat padalīties kādā interesantā piedzīvojumā?

2015.gadā bija pārsteidzošs ceļojums, jo es devos uz visām Eiropas valstīm. Es ceļoju 3 mēnešus. Es devos uz Kipru un pēc tam pa Dienvideiropu uz Portugāli, un tālāk uz ziemeļiem, nepalaidu garām nevienu valsti, iespēru kāju katrā, satiku tūkstošiem cilvēku. Redzēju dažādas kultūras, dzirdēju dažādus dzīvesstāstus. Redzēju katras valsts dabu.

Kad es ceļoju uz Turciju, es domāju, ka cilvēki nebūs draudzīgi, jo mums nav vajadzīga vīza ceļošanai uz Turciju, bet viņiem ir nepieciešama vīza, lai ceļotu uz Eiropu, bet es kļūdījos. Pat uz Bulgārijas-Turcijas robežas robežsardze man palīdzēja atrast automašīnu, lai tiktu uz Stambulu. Un pēc tam uz Turcijas-Grieķijas robežas. Gaidot mašīnu, robežsardze mani pacienāja ar cepumiem un tēju.

Melnkalnes un Horvātijas robežā es biju ar kājām, un robežsardze pārbaudīju manu somu un jautāja, vai man ir kāds aizsardzības aerosols vai nazis. Kad es atbildēju, ka man nav nekā, viņi bija šokēti. Es domāju, ka daudz cilvēku būtu šokā.

Ceļojumos sastapāt daudz atsaucīgu un laipnu cilvēku. Vai gadījās arī pa kādam neapmierinātam un nepatīkamam braucējam? 

Ja godīgi, nekad nav gadījušies nepatīkami šoferi. Tādi ir bijuši tikai degvielas uzpildes stacijās, bet tie arī nekad nav veduši. Bijuši tikai pozitīvi šoferi, jo tie vēlas palīdzēt un vedīs.

Esat bijis arī Āzijā. Kas tur bija interesantākais? 

Āzijā man visinteresantākais likās lielais Ķīnas mūris, es arī devos apskatīt Everestu Nepālā. Bet diemžēl tajā neuzkāpu, jo bija nelielas veselības problēmas.

Vai gribētu kaut kad dzīvē vēlreiz atgriezties Āzijā un uzkāpt Everestā? Kāpēc? 

Protams, atgriezīšos gan Āzijā, gan citur pasaulē. Mans mērķis ir pabūt visās pasaules valstīs. Everestā arī uzkāpšu tad, kad būšu gatavs. Everest, gaidi mani! 

Kā kovida pandēmija ietekmēja jūsu ceļojumus?

Jau 5 gadus nebraucu garos ceļojumos, tagad tikai Latvijā pavadu laiku kopā ar ģimeni. Tagad es vienkārši palīdzu citiem autostopētājiem, kuri meklē padomu, kā labāk ceļot.

Kāpēc patlaban vairs neceļojat? Nekārojas vai tas saistīts ar citiem apsvērumiem? Vai jūs nevilina ceļojumi kopā ar ģimeni?

Situācija izvērtās tāda, ka tagad man ir ģimene un divi mazi bērni. Kaut pat nevar iedomāties, kā kārojas ceļot, tomēr ģimene man ir pirmajā vietā. Bērni paaugsies, un tad es atkal sākšu ceļot, bet nu šoreiz kuplākā skaitā. Esmu redzējis daudz blogu, kur ģimenes ar bērniem ceļo ar autostopiem. Un mēs arī būsim vieni no tiem… 

Vai ir vēl kaut kas, ar ko vēlaties padalīties ar Jauns.lv lasītājiem

Ja jūs nolemjat ceļot šādi [ar autostopiem], tad jābūt gataviem izaicinājumiem. Tas nav ļoti viegli, bet jūs saņemsiet neaizmirstamu piedzīvojumu un atmiņas visai dzīvei. 

Kas jums visvairāk iespiedies atmiņā? 

Atmiņā ir palicis daudz lietu, piemēram, viens smieklīgs atgadījums bija Čehijā. Mans planšetdators bija izlādējies, kartes arī nebija, tikai zināju, kurš ceļš ir vajadzīgs. Aizgāju uz to ceļu un stopēju. 

8 stundas nostāvēju, gaidīju kādu, kurš apstāsies, un tad viens tālbraucējs apstājās. Pie viņa mašīnā apskatījos karti, un izrādījās, ka no tās vietas 4 kilometrus tālāk man jāmaina ceļš uz mazākas nozīmes ceļu un tur uzreiz jāapstājas. Ja būtu to zinājis, tad būtu gājis 40 minūtes [kājām], nevis gaidījis 8 stundas.

Tā varētu sarakstīt grāmatu par maniem ceļojumiem, ir tik daudz stāstu. Bet tas prasa lielas izmaksas, kuras pagaidām nevaru atļauties.