“Tas palicis novārtā daudzās prestižās Rīgas skolās.” Skolotājs vērš uzmanību uz būtisku kļūdu

“Matemātikas izglītībā mums kopumā būtu jāatbild uz jautājumu, kur ir robeža, kas būtu jāiemācās un jāzina no galvas un kas ir tas, kas mums nav jāmācās no galvas, bet ir jāspēj izdomāt, balstoties uz to, ko mēs zinām. 

Piemēram, vai man ir jāiemācās no galvas formulas? Vai man būtu jāzina no galvas Pitagora teorēma? Un, ja es nezināšu, ko es tāpēc varēšu vai nevarēšu izdarīt? Un kas būs, ja zināšu? 

Dažādiem skolotājiem ir ļoti atšķirīgas pieejas 

Mani privātskolēni ir no ļoti dažādām skolām, tāpēc redzu spektru, cik ļoti atšķirīga var būt pieeja dažādās skolās. 

Joprojām ir skolas, kurās uzskata, ka pilnīgi viss ir jāzina no galvas, ka formulu lapa nav vajadzīga, ka visam ir jābūt galvā, ka eksāmenā formulu lapu varbūt var izmantot tikai tāpēc, lai skolēns tajā ieskatītos, ja uztraukumā kaut ko aizmirst. 

Bet ir arī tādas skolas, kurās formulu lapu ļauj izmantot visu laiku. 

Pamata formulas tomēr ir jāzina 

Es laikam pats neesmu atradis sev ideālo atbildi, vai ir labi kā pirmajās skolās, vai ir labi kā otrajās skolās, vai ir labi kaut kur pa vidu. Ir lietas, kas atrodas formulu lapā, bet es uzskatu, ka tās ir jāzina no galvas. Kaut kas tomēr ir jāzina. 

Bet tajā pašā laikā visu prasīt iemācīties no galvas arī nav pareizi. Mūsdienu informācijas pieejamības ziņā jāsaprot: ja skolēns kaut ko aizmirst, viņš vienmēr to var atrast un apskatīties. 

Skolēniem vairāk jāmācās domāt un analizēt 

Drīzāk fokuss ir uz to, kā pareizi meklēt, kā atrast, kā izvērtēt, vai atrastā informācija ir pareiza. 

Man liekas, ka tas ir palicis novārtā arī ļoti daudzās prestižās Rīgas skolās. Tur vairāk māca atcerēties nekā domāt un analizēt.”

Ir formulas, kas jāzina no galvas 

Vienlaikus skolotājs pauda viedokli, ka pamata formulas skolēniem būtu jāzina no galvas. Piemēram, būtu jāzina diskriminanta aprēķināšanas formula. 

“Jā, tā būtu jāzina. Vienmēr ir jautājums: kāpēc? Diskriminanta un sakņu formulas zināšana ļauj ātrāk un efektīvāk atrisināt kvadrātvienādojumus. 

Nevar katru reizi meklēt formulas 

Kvadrātvienādojums ir ļoti bieži izmantots vairākos tematos, un, ja no galvas neiemācās biežāk izmantojamās formulas, tad, katru reizi meklējot formulu, tas prasa laiku. Mācību stunda ar 40 minūtēm ir ļoti īss laiks. 

Ja katru reizi jaunā tēmā tiek patērēts laiks, lai pa soļiem vēlreiz atkārtotu vecās lietas, tad vienkārši pietrūkst laika, lai vērstu fokusu uz jauno tēmu. 

Nevar uzrakstīt referātu, ja nezina burtus 

Varbūt analoģija varētu būt ar referāta uzrakstīšanu. Referātu nevar uzrakstīt, ja nemāk izveidot atsevišķus teikumus, bet teikumus nevar izveidot, ja nemāk uzrakstīt atsevišķus vārdus, savukārt vārdus var uzrakstīt tad, ja vispār māk rakstīt burtus. Viss notiek pa soļiem. 

Ja man ir jautājums, vai referāts ir jāzina no galvas, es teiktu: “Nē!” Bet kurš ir tas solis, kas ir jāmāk no galvas? Burti ir jāmāk no galvas, piemēram, pasakot burtu c, skolēns uzreiz to uzraksta. Vai dzirdot kādu vārdu, viņš uzreiz to uzraksta. 

Risks, ka skolēns nedomās, bet mēģinās atcerēties 

Tālāk ir teikumi, kurus skolēns veido, zinot vārdus, bet teikumi vairs nav jāmācās no galvas. Ir jāatrod brīdis, kad vairs nemācās no galvas, bet sākas domāšanas process. 

Kur ir risks, ja mēs visu liekam mācīties no galvas? Tad skolēns vairs nedomā. Viņš mēģina atcerēties, kā bija jādara.

Jāatrod zelta vidusceļš 

Ja viņš aizmirst vai pēkšņi uztraukumā eksāmenā neatceras, kā kaut ko darīt, tad viņam īstenībā nav nekādu citu veidu, kā viņš var to uzrakstīt. Viņš ir atslēdzis domāšanu, jo viss fokuss ir uz atcerēšanos.”

Rezumējumā skolotājs piekrita, ka kopumā starp mācīšanos no galvas un domāšanu būtu jāatrod vidusceļš, turklāt jāņem vērā, ka ir dažāda līmeņa bērni.