Lielais jautājums: "Vai sportistiem jāsaņem īpašas valsts pensijas?"

Četru lielāko ASV profesionālā sporta līgu budžeti kopā tuvojas 20 miljardiem ASV dolāru. Tomēr pētījumi rāda, ka gandrīz 80% spēlētāju jau pirmajos piecos gados pēc karjeras beigām visu nopelnīto naudu jau ir iztērējuši un bankrotējuši. Lai kādreizējiem sportistiem nevajadzētu gulēt uz ielas, ASV sporta līgas izveidojušas īpašu pensiju sistēmu un turpina uzturēt savus sportistus arī pēc karjeras beigām. Vai to nevajadzētu arī Latvijā?

Līdz ar to lielais jautājums “Vai sportistiem jāsaņem īpašas valsts pensijas?”. To Jauns.lv uzdeva viedokļu līderiem – rakstniekam Jurģim Liepniekam, Starptautiskās Šaha federācijas valdes priekšsēdētāja vietniecei, bijušajai ekonomikas un finanšu ministrei Danai Reizniecei – Ozolai un uzņēmējam Pēterim Šmidrem.

Jurģis Liepnieks teic, ka sportisti nav ne labāki, ne sliktāki par citiem pensionāriem un viņiem nav jāpiemēro kāds “īpaši izredzēto” statuss. Dana Reizniece – Ozola iestājas pret īpašu izdienas pensiju mehānismu, izņemot cilvēkiem, kuri strādā paaugstināta riska apstākļus, uz sportisti tādi nav. Tāpēc viņiem jāatceras, ka jāveic sociālās iemaksas un jākrāj pensijas kapitāls. Savukārt Pēteris Šmidre aicina domāt nevis par to, kam vajag pensijas, bet gan par to, kā mēs pelnīsim naudu šīm pensijām.

Jurģis Liepnieks: “Nedomāju, ka uz sportistiem būtu jāattiecina kāds īpašs izņēmums”

Rakstnieks Jurģis Liepnieks nesaskata lielu valstisku problēmu bijušo sportistu nodrošināšanā ar pensijām: “Tu beidz karjeru ap 30 gadu vecumu, esi “top” fiziskā formā. Vai tad tu tik tiešām vairs dzīvē vairs nevari atrast nekādu darbu? Valstī ir iedzīvotāju grupas (slimnieki, personas ar invaliditāti), kuri ir daudz smagākā situācijā nekā šie pieaugušie, sportiskā formā, spēka pilnbriedā esošie vīrieši un sievietes”.

Rakstnieks pēc būtības nesaskata kādreizējo sportistu “īpašo izredzētību”: “Ja tu esi profesionāls sportists, tu saņem atalgojumu par savu profesionālo darbību un no tā maksā nodokļus, piedalies pensiju plānā, tāpat kā mēs visi. Tā vismaz vajadzētu būt.

Cits jautājums jau ir tas, ka mūsu paaudzei pensijas būs smieklīgi mazas, bet tas neatkarīgi no tā, vai esi sportists vai skolotājs. Nedomāju, ka attiecībā uz sportistiem būtu jātaisa kāds īpašs izņēmums”.

Viņš piebilst, ka piedalīšanos pasaules čempionātos vai olimpiskajās spēlēs nevajadzētu noreducēt vien tikai uz naudu vai kādiem pragmatiskiem apsvērumiem. Ja tas tā ir, tad no sporta jāejot prom. Tai pašā laikā Jurģis Liepnieks saprot, ka sportisti, beidzot savu profesionālo karjeru 25-30 gadu vecumā, nonāk nopietnā, sarežģītā situācijā, kad dzīvē jāmeklē cits nodarbošanās jomā – viens ar to tiek galā labi, bet citam atkal iet grūtāk.

Dana Reizniece - Ozola: “Skeptiski raugos uz izdienas pensijām”

Starptautiskās Šaha federācijas valdes priekšsēdētāja vietniece Dana Reizniece – Ozola, pati būdama sportiste, izprot sportistu problēmu, bet ir pret kādām speciālām izdienas pensijām viņiem. Speciālu jeb izdienas pensiju piešķiršanu viņa atbalsta tikai to profesiju cilvēkiem, kas strādā paaugstināta riska režīmā, riskē ar savu dzīvību – armijniekiem, policistiem, ugunsdzēsējiem. Bet sportisti tādi nav.

Par to, ka pašlaik tiek diskutēts jautājums par īpašu pensiju režīmu profesionālajiem sportistiem, viņa saka: “Tas nav vienkārši atbildams jautājums. Daudzi no tiem latviešu sportistiem, kas Latvijas vārdu pasaulē nesa padomju laikā, savas vecumdienas pavadīja nabadzībā. Bet viņi nav unikāli, salīdzinot ar visiem pārējiem Latvijas pensionāriem, kuri bija tādā pašā situācijā, jo mainījās valsts iekārta, ekonomika un sociālās apdrošināšanas sistēma. Iepriekš (padomju laikā) netika veikti nekādi uzkrājumi, ne “parastajiem”cilvēkiem, ne sportistiem un māksliniekiem, nebija kapitāla, kas nodrošinātu viņu aizsardzības mehānismu un atbalstu.

Šobrīd situācija ir savādāka. Kopumā esmu diezgan skeptiska pret izdienas pensijām, ka jābūt kaut kādam īpašam pensijas režīmam sportistiem vai citām profesijām izņemot tiem, kas strādā paaugstināta riska režīmā”.

Sportists ir ļoti godājama profesija, bet tā ir cilvēka paša izvēle un viņam nāktos rēķināties ar to, ka pienāks periods, kad viņš savas aktīvās sportista karjeras gaitas beigs; un tad būs jāmeklē citas iespējas, kaut vai tai pašā sporta nozarē, saka Dana Reizniece – Ozola. Piemēram, tā tas ir arī šahā – var spēlēt ne tikai pie galdiņa, bet arī būt gan spēles uzraugs, gan tiesnesis vai fotogrāfs...

“Un iespējams tev kādā brīdī ir jāpārkvalificējas, jādara kaut kas cits, kā daudziem. Šobrīd nevienam nav garantēta darba vieta vienā un tajā pašā profesijā no dzimšanas līdz kapa malai,” rezumē Dana Reizniece – Ozola.

Tādēļ daudz svarīgāk ir nodrošināt, lai cilvēki atceras, ka viņiem no saviem ienākumiem jāveic uzkrājums, lai, sasniedzot pensijas gadus, nenonāktu pie tukšas siles. Un šis uzkrājums jāveic arī no balvām un stipendijām, ko saņem sportists: “Nevar būt tā, ka šodien tu esi pieprasīts sportists, saņem labu algu kaut kur ārzemēs, bet tu nepiedomā pie tā, ka tev ir jāsamaksā arī sociālās iemaksas šeit Latvijā (ja esi citas valsts rezidents – tad tur), lai tu būtu pasargāts pensijas gados. Uzdevums ir veikt ilgtermiņa uzkrājumus, nevis aizrauties ar izdienas pensiju piedāvāšanu”.

Viņa atgādina ka ir arī citas profesijas, kurās cilvēki nevar strādāt visu mūžu. Tai pašā laikā Dana Reizniece – Ozola arī sabēdājusies par to, ka ir valsts iestādes, kuras no vienas puses mēģina audzināt cilvēkus uzkrāt pensiju kapitālu, bet tai pašā laikā praksē dara gluži pretējo – mēģina māksliniekam uzspiest autoratlīdzības līgumus, pa lēto no viņa nopirkt pakalpojumu, nevis par viņu samaksāt visus nodokļus, un priecājas, ka kāds “nabaga mākslinieks” valsts iestādei pa lēto kādu pakalpojumu sniedzis.

Pēteris Šmidre: “Jātaisa kapitālistiskā revolūcija!”

“Kurš mums vēl cels Latvijas vārdu pasaulē, ja ne sportisti. Domāju, ka viņi ir pirmajā vietā, kas par mūsu valsti nes pozitīvo informāciju,” tā latviešu sportistu veikumu vērtē uzņēmējs Pēteris Šmidre. Nenoliedzot, ka viņi pelnījuši atzinību, Pēteris Šmidre arī aicina padomāt par to, no kurienes mēs ņemsim naudu viņu “īpašajām pensijām”.

“Vai vajag pateikt paldies mūsu sportistiem un viņiem patiekties? Protams! Domāju, ka neatradīsiet nevienu, kurš pateiktu: “Nē, nevajag”. Bet te tiešām lielais jautājums – no kurienes ņemsim naudu?

Ja runāsim ne tikai par sportistiem, bet arī citām cilvēku kategorijām, atradīsim vēl simtus, kuriem arī vajag. Nesaku, ka sportistiem nevajag, bet arī citiem vajag. Man vairāk gribētos, lai mēs runātu ne par to, kam vajag, bet gan par to, kā mēs pelnīsim naudu.

Vajag kaut kā saimnieciski pieiet pie tās lietas, jo pašlaik mēs pelnam mazāk un mazāk, bet tērējam vairāk un vairāk. Šajā gadā budžeta tēriņu daļa ir 14,8 miljardi eiro, bet ieņēmumi ap 12 miljardiem! Tas nozīmē, ka katrs piektais cents nav nopelnīts, mēs to vienkārši tērējam.

Protams, varētu fantazēt par kaut kāda sportistu fonda veidošanu, bet es domāju vispār par valsts budžetu. Vajag efektīgu padarīt ekonomiku. Jātaisa atpakaļ kapitālistisko revolūciju. Ja tā turpināsim dzīvot, mums budžets nepalielināsies un nenosegs mūsu izdevumus. Mēs tērēsim vairāk, bet sociālistiskajā ekonomikā pelnīsim mazāk,” domas par “pensiju naudu” noslēdz Pēteris Šmidre.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.